Tropisko garšaugu dārzs

Malaizijas ziemeļrietumos ir Penangas sala (Penang), nosaukta vietējās riekstu palmas vārdā. Penangas galvaspilsēta Džordžtauna ir bagāta ar hinduistu un budistu svētvietām, bet netālu no tās džungļos atradu templi gardēžiem Tropisko garšaugu dārzu.

Tā bija lieliska iespēja redzēt, kā dabā aug visādas lietas, ko līdz šim galvenokārt pazinu veikalu plauktos kaltētā un safasētā veidā. Lai neapmaldītos vairāk nekā 500 augu un citu dzīvo radību mudžeklī, pa garšaugu takām devos gida pavadībā.

Īpašs prieks bija iepazīties ar ingveru, kas ir viena no manām mīļākajām un visbiežāk lietotajām garšvielām. Tā laksti ir līdzīgi īrisam ar smailām lapām un skaistiem, krāsainiem ziediem. Gids stāstīja, ka ingvera ģimenē ir simtiem šķirņu, piemēram, turmeriks, kam sakne iekšpusē ir koši oranžā krāsā. Līdz Eiropai tas parasti nonāk krāsaina pulvera veidā un pazīstams arī ar nosaukumu kurkuma. Tālāk satiku arī ingvera brālēnu galangalu, kas ir citrusīgāks pēc garšas, un lāpveida ingveru (torch ginger), kura sārtais zieds gara kāta galā atgādina liesmojošu lāpu (no šī ingvera paveida pārtikā izmanto svaigas ziedlapiņas, nevis sakni).

Nākamā pietura manā ceļā bija izspūrušie citronzāļu krūmi. Necilā paskata stibas ar svaigo smaržu ir neatņemama sastāvdaļa Dienvidaustrumāzijas karijos, zupās un dzērienos. Radiniece citronella izskatās ļoti līdzīgi, bet tai ir cits izmantojums – patīkamais, spēcīgais citrusu aromāts kalpo kā dabisks odu un citu kukaiņu atgaiņātājs. Blakus citronzālēm lieliem ceriem auga vairāku veidu baziliks, arī Āzijā populārais citronbaziliks un saldais jeb Taizemes baziliks.

Īstu pārsteigumu sagādāja muskatrieksts – kā izrādās, lielās devās tas ir toksiska inde, un, norijot riekstu veselu, pēc apreibināšanās jūs sagaida droša nāve! Tāpēc, piemēram, Saūda Arābijā šo riekstu ievest ir aizliegts. No muskatrieksta iegūst divas garšvielas: papildus kodolam izmanto arī tā apvalku, ko angliski dēvē par “mace” (latviski diemžēl nezinu nosaukumu, nedz arī to, vai pie mums to var nopirkt). Redzēju arī, kā aug kanēļkoks. No skata nekas īpašs, un mizu, kā izrādās, rūpīgi loba nost, lai nebūtu jānogalina viss koks. Gids stāstīja, ka kanēļa pulveris lielos daudzumos neesot veselīgs un būtu jālieto pa mazai šķipsniņai, vislabāk gatavošanas laikā pievienot ēdienam miziņu, ko pirms pasniegšanas izmet.

Pipari, izrādās, aug blīvos ķekaros kā jāņogas. Melnie, baltie un zaļie piparu graudi rodas no viena un tā paša auga, atšķiras tikai apstrāde un gatavības pakāpe novākšanas brīdī. Skaidrības labad jāpiebilst, ka tie, ko dēvē par rozā pipariem, nekādi pipari vis nav – tās ir bezgaršīgas žāvētas odziņas ar sārtu čaulu, pret ko īsti pavāri izturas ar nicinājumu. Nu, vismaz tie, kuru grāmatas man nācies lasīt!

Garšaugu, uz ko skatījos ar viskārākajām acīm, Latvijā pagaidām nopirkt nevar. Tas ir kafras laims, kura augļiem ir grubuļaina miziņa un lapām brīnišķīgs aromāts. Kamēr to nedabūšu, atliek vien sapņot par Dienvidaustrumāzijā populāro zupu Tom Yum, ko ceļojuma laikā ļoti iecienīju…

(3) komentāri


Pievieno savu komentāru