Mani Ziemassvētki

To, cik Ziemassvētki var būt dažādi, pa īstam sapratu tad, kad vairs nebiju bērns un varēju svinēt, kā gribu.

P1040823

Es atceros romantiskus Ziemassvētkus, ko pavadīju divatā ar mīļoto cilvēku, aizbēgusi no mājām. Dīvainus Ziemassvētkus, ko ar dažiem ārzemju draugiem deviņdesmito gadu sākumā nosvinējām ar vakariņām viesnīcas “Rīga” restorānā. Vientuļus Ziemassvētkus, ko svētlaimē pavadīju draudzenes dzīvoklī, pieskatot viņas kaķi un laiski skatoties filmas. Baltus Ziemassvētkus, ko svinēju Monblāna pakājē pēc tam, kad pa dienu ar slēpēm tika pievārēts Le Grands Montets kalns. Mīlīgus Ziemassvētkus pie draugiem Stokholmā, kuriem nesen bija piedzimis bērniņš. Dažāda formāta ģimenes Ziemassvētkus gan savu vecāku mājās, gan mūsu kādreizējā mazītiņajā dzīvoklītī, kad māsasvīrs kā Salavecis stiepa pār plecu smagu raupjas vadmalas dāvanu maisu uz sesto stāvu. Neskaitāmus Ziemassvētkus mūsu jaunajā mājā, kad šmorēju Tamāras tītaru četriem, sešiem un piecpadsmit viesiem. Pagājušā gada Ziemassvētkus, kad ciemojāmies pie mīļiem draugiem un ēdām liesmojošu angļu Ziemsvētku pudiņu.

Es atceros nerātno piparkūku darbnīcu, ko vienugad sarīkoju savās mājās. Tas notika tā: iepriekš sacepu lielu kaudzi piparkūku, ielūdzu draugus, sataisīju olbaltuma glazūru, visiem izdalīju konditorejas maisiņus un aicināju piparkūkas apgleznot ar jebko, ko sirds kāro – nekādas cenzūras. Viesiem bija laba humora izjūta (šampanietis arī palīdzēja), beigās daži aplējās ar glazūru un rezultāts izdevās tāds, ko saviem vecākiem nevarēju rādīt.

Vieni no sirsnīgākajiem un jautrākajiem svētkiem sanāca draugu lokā gandrīz nejauši – togad bijām palikuši ar vīru divatā, mani vecāki aizbrauca pie māsas uz Āfriku, un mēs nekādus plānus vēl nebijām sakaluši. Īsi pirms Ziemsvētku vakara kādā dekadentā ballītē, kur plūda šampanietis un ap galdu tika padots sudraba trauks ar kaviāru un perlamutra karotīti, mans blakussēdētājs ieminējās, ka rīko svētku vakariņas “bezbērnu vientuļiem draugiem”, vai kaut kā tā. Vārdu pa vārdam, glāzīti pa glāzītei es lepni izlielījos, ka protu cept tītaru, un ielūgums bija rokā! Tagad palika vien tāds nieks, kā izcept tītaru un izgudrot, kā to nogādāt līdz draugu dzīvoklim. Tītaru es tiešām izcepu, un uz milzu bleķa paplātes, ko aizņēmos no darba ballītes, satītu folijā, mēs ar vīru to stiepām lejā no sava sestā stāva uz taksometru, ar kuru pa ceļam paķērām vēl vienu draudzeni ar šokolādes kūku. Neticamā kārtā mums īsā brauciena laikā izdevās nenolieties ar no putna tekošajiem taukiem un tītaru galapunktā nogādāt veiksmīgi! Visi bijām ļoti priecīgi un līksmi izbaudījām ēdienus, dzērienus un labo kompāniju.

Šogad pirmoreiz svinēšu Ziemassvētkus siltajās zemēs – prom no cepešiem, dāvanām un pirmssvētku drudža, ko šosezon Latvijā īpaši ļaunu padara histēriskās ātro kredītu reklāmas. Vēlu jums gaišus svētkus un laimīgu Jaunogadu, un atgādinu, ka svētku receptes blogā tagad var meklēt arī ar satura rādītāja palīdzību. Katram gadījumam, lūk mana Ziemsvētku izlase, ko šogad nedaudz papildināju. Priekā!

(0) komentāri


  • Pievieno savu komentāru

Pievieno savu komentāru