Piparkūku piedzīvojums

Svētdien Kaņepes kultūras centrā Facebook domubiedru grupa “Gribu palīdzēt bēgļiem” sarīkoja sirsnīgu Piparkūku Piedzīvojumu patvēruma meklētājiem, kas šobrīd dzīvo Muceniekos.

Foto: Krista un Martin Jakub (KKC)

Foto: Krista un Martin Jakub (KKC)

Ideja radās virtuālās sarunās par to, ko papildus varētu darīt tam, ka regulāri vācam bēgļiem noderīgas lietas un pārtiku. Grupas iniciators Egils ierosināja kādu socializēšanās pasākumu kopā ar vietējiem, un tā dzima doma par piparkūkām, kas vēlāk apauga ar citām aktivitātēm. Kaņepes Kultūras centrs laipni piedāvāja savas telpas, kur vairākās istabās notika nodarbības bērniem (klavierspēle, kluču krāmēšana, sejiņu krāsošana) un pieaugušajiem (sarunas, galda spēles u.c.). Linda un Ričards no populārā bistro Stock Pot uz malkas krāsns pagalmā sildīja pusdienas, kas papildināja cienastu, ko atnesa vietējie dalībnieki – ābolus, mandarīnus, saldumus un citus gardumus.

Piparkūku darbnīcā rullējām mīklu, mazā krāsniņā, ko aizdeva mans tētis, cepām piparkūkas, dekorējām jau izceptus cepumiņus un ar glazūru līmējām kopā piparkūku mājiņas. Iesaistījās daudzi – gan mazi bērni, gan sievietes lakatos, gan vīri spēka gados. Ja jūs zinātu, kāds prieks bija kopā to visu darīt! Štrunts, ka nepratu arābu vai kurdu valodu, jo kopā gatavojot ēst valoda nav būtiska. Svarīga ir vēlēšanās. Es pati pirmoreiz taisīju piparkūku mājiņas no sagatavēm, ko bija sacepusi gādīga virtuālās grupas dalībniece un iedeva mums tās kopā ar perfekti iztrādātu paraugu. Tad nu sakūlu glazūru un provēju darīt, ko spēju, aicinot talkā viesus, kas čakli un ar prieku palīdzēja. Mājiņas sanāca šķības, greizas un burvīgas. Mazie bērni ļoti priecājās par iespēju darboties ar mīklu un dekorācijām. Viens irākiešu puisītis, kurš veikli operēja ar dažādu krāsu glazūrām, uz manu komplimentu par viņa labo angļu valodu lepni atbildēja, ka viņš Irākā gājis angļu skolā. Ar glazūru nošķiedusies meitenīte, kuras vārdu vai izcelsmes valsti nezinu, ar lielu prieku dekorēja gatavās piparkūkas, tad raustīja mani aiz piedurknes un smaidot ļoti konkrēti uzdāvināja man tikko izdaiļotu gatavu piparkūku. Par piparkūkām priecājās visi, un lai arī vārdu “piparkūkas” viņi droši vien todien iemācījās pirmoreiz, “paldies” un “lūdzu” dzirdēju daudz.

Pasākumā klātesošās ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) filmēšanas grupas pārstāvji man prasīja, kāpēc es to visu daru. Es viņiem atbildēju, ka esmu cilvēks un tas ir cilvēcīgi – palīdzēt tiem, kas bēg no kara vai diktatoriskiem režīmiem. Tas, ko nepateicu ir, ka man ir kauns par mūsu politiķu un sabiedrības daļas nicinošajiem izteikumiem patvēruma meklētāju virzienā. Vēl man liekas, ja tu izrādi laipnību un palīdzību nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem, tad viņi atbildēs ar to pašu. Labestība vairo labestību, un gala beigās pasaule kļūs labāka un mierpilnāka.

Lai mums visiem jauki Ziemassvētki un sirsnīgs došanas/dāvināšanas/dalīšanās prieks!

 

PS Sirsnīgs paldies Lindai un Ričardam no Stock Pot par pusdienām 100 cilvēkiem un manai piemājas beķerejai Bulka par piparkūku mīklu, kuras pārpalikumi aizceļoja uz Muceniekiem. Paldies visiem maniem virtuālajiem un reālajiem draugiem, kas palīdzēja un piedalījās. Pasākums bija tik jauks, ka vēl šodien smaidu, skatoties bildes un to atceroties :)

(5) komentāri


Pievieno savu komentāru