Piecgadnieka sacelšanās

Ko darīt, kad bērns paziņo, ka ēdīs tikai makaronus ar sieru?

P1040932

Elzai nesen palika pieci gadi. Ja divu gadu vecumā uz jautājumu “kas ir tavs mīļākais ēdiens?” viņa mīlīgi atšļupstēja “jēcas. tummāti” (lēcas un tomāti) un četros gados līksmi ēda vegānu avokado-šokolādes kūku, tad tagad atbilde diemžēl ir makaroni ar sieru un kečupu, dažreiz – baltmaize un pankūkas. Gardēžu bērns, kas agrāk priecīgi vicoja iekšā spinātus un sparģeļus, tagad saceļas un makaronus pieprasa gandrīz katru dienu. Es brīžiem esmu izmisumā un uzdodu sev jautājumus no sērijas “vai tas ir normāli” un “ko darīt?”.

Jā, tas ir normāli, jo bērni eksperimentē ar izvēlēm un robežām un too bad, ja vecākus tas kaitina vai sagādā viņiem neērtības. Ko darīt? Nekrist panikā, bet turpināt piedāvāt bērnam daudzveidīgu pārtiku. Vienā brīdī jau viņi atcerēsies, cik avokado bija garšīgs. Un no mellenēm un bietēm paliek krāsaina mēle! Citi ieteikumi, sagrābstīti internetā un izprovēti mājās:

  • pastāvīgi darīt pieejamas veselīgas uzkodas, piemēram ābolus, mellenes (kad ir sezonā), pilngraudu grissini un svaigus gurķus. ja tas ir, bet nekā cita nav, bērns, visticamāk, jūsu piedāvāto arī izvēlēsies.
  • neprasīt bērnam “ko tu gribi vakariņās”. vienkārši uztaisiet to, ko paši gribiet apēst. piedāvājiet bērnam to, ko ēdiet paši, nevis gatavojiet “sev” un “bērnam”. varbūt tas liek ieviest izmaiņas jūsu ēdienkartē, bet tas atmaksājas daudzos veidos.
  • cik vien spēka, gatavojiet mājās un iesaistiet bērnu. bērniem patīk palīdzēt – rīvēt sieru, maisīt mīklu, graizīt dārzeņus, nogaršot. tad variet vēlāk uzslavēt un pateikt paldies par palīdzību, kuras rezultātā ir radies kopdarbs, par ko visi ir priecīgi.
  • vienojieties ar bērnu, ka “negaršo!” var teikt vienīgi par lietu, kas ir nogaršota.
  • dodoties īsākā vai garākā ceļojumā ārpus mājas, ņemiet ēdienu līdzi – es parasti smērēju maizītes un/vai ņemu līdzi ko mājās gatavotu gan tad, kad ar Elzu braucam uz zvērudārzu, gan tad, kad jālido ar lidmašīnu. tas ietaupīs naudu un sirdsapziņu, ja nāktos pirkt dārgu lidmašīnas pārtiku/ūdeni vai hotdogus u.c. ātrās uzkodas, kas pieejamas izklaides vietās.
  • vairieties no rūpnieciski ražotiem izstrādājumiem, īpaši tādiem, kam lieliem burtiem virsū rakstīts VESELĪGS, un ko reklamē televīzijā.  Elza savu pirmo kinderolu dabūja 5 gadu vecumā un nebija pārāk lielā sajūsmā – īsta šokolāde viņai garšo labāk.
  • rūpnieciski ražoti izstrādājumi, protams, ir diezgan ērti, un mūžīgi izvairīties no tiem nav iespējams. ja tie jāpērk, izvēlieties labāko, kas ir pieejams – piemēram, pelmeņu parasto vietā pērciet Vairāk Saules pildītos makaronus, jo tie ir gan garšīgāki, gan kvalitatīvāki. izvēlieties krēmīgo grieķu jogurtu bez cukura, kam var piemaisīt ogas, zapti vai kļavu sīrupu. lasiet sīko druku uz iepakojuma – jo vairāk tur būs cukura, E un sveķi, jo mazāk tur ir uzturvērtības, kas patiesi vajadzīga jūsu bērnam.
  • sāls un cukurs visu padara garšīgu. gatavojot mājās, garšvielas var kontrolēt, savukārt pērkot rūpnieciski ražotu – nē. sāls un cukurs ir labi mērenās devās, bet rūpnieciskos ražojumos tos pievieno pārspīlēti daudz, jo tie strādā kā konservanti un pagarina produkta derīguma termiņu.
  • visiem garšo saldumi – centieties tos taisīt mājās un iesaistīt bērnus.
  • bērnu dzimšansdienas ballītes nav iemesls barot mazuļus ar čipsiem, gāzētiem dzērieniem un citiem mēsliem (piedodiet!) – uztaisiet (vai pasūtiet vietējā beķerejā) kūku, sagieziet ābolus, gurķus, redīsus un citus augļus/dārzeņus un salieciet tos šķīvjos bērniem pieejamā augstumā – gan jau apēdīs, ja nekā cita  nebūs. un visi būs laimīgi, jo pēc ballītes neviens mazs vēderiņš nesāpēs :)
  • ja visi striķi trūkst, makaroni ar rīvētu sieru noteikti nav ļaunākais, ko bērns var apēst!

Priecāšos par jūsu komentāriem, ko vēl darīt, lai bērnam ļautu iemīlēt veselīgu un daudzveidīgu pārtiku un tiktu galā ar “sacelšanos”.

Iepriekšējie raksti par Elzas ēšanas paradumiem apkopoti šeit

 

(6) komentāri


  • Aiii, cik pazīstami. Tikai mūsu vecākajā dēlā šis dumpis izpaudās jau no 2,5 g vecuma. Kardināli to mainīt ir ļoti grūti, bet man tīri labi patīk pieeja, ka ēdienreizes plāno vecāki, ir pieejams ēst tas, kas ir, un nekā cita nav. Es gan to nepiekopju fanātiski, tas ir, es iespēju robežās mēģinu, lai katrā ēdienreizē ir kas tāds, ko viņš ēd. Piemērs: ja citi ēd spinātu salātus ar gurķi, tomātu un linsēklām, V dabūs uz šķīvīša atsevišķi svaigu gurķi, burkānu un spinātu lapiņas. Ja pamatēdiens ir rīsi ar pesto un dārzeņiem, tad V dabūs plikus rīsus ar ķimenēm. Makaroni mājās ir tikai pilngraudu, jogurti tikai bezpiedevu (es pielieku klāt karoti zaptes), maize tikai rudzu 100%. Skatos, lai ar visiem viņa aizspriedumiem sanāktu kaut cik līdzsvarota ēdienkarte. Lielākā sāpe par gaļu: to ēd tikai cīsiņos, pelmeņus un desās (tāpēc katrs šis produkts ir aptuveni 1* mēnesī, meklējot kvalitatīvus sastāvus).un par zivīm, kuras neēd nemaz. Bet lēnām tomēr paliek labāk: tagad 5 gadi, šad tad piekrīt pagaršot jaunus produktus, kaut vai cāļa daudzumā.

  • Mums vēl šie prieki gaidāmi (bērns tikko sāk ēst pirmos biezeņus un žļembāt maizīti), bet no tā, kas līdz šim par tēmu lasīts grāmatās un internetā – izvēlīga ēšana kādā bērna dzīves posmā ir NORMA, nevis izņēmums. Evolucionārs pielāgojums – ja vecumā, kad bērni parasti sāka aizklīst no vecākiem, viņi priecīgi bāztu mutē visas odziņas un sēnītes, tad ātri vien noindētos 😀

    Daudziem šai posmā palīdz Ellyn Satter aprakstītā atbildības dalīšanas sistēma http://ellynsatterinstitute.org/dor/divisionofresponsibilityinfeeding.php
    Vecāki nosaka, KO, KAD un KUR ēdīs, bērns nosaka CIK DAUDZ un VAI VISPĀR ēdīs. Ja nav kādas īpašas situācijas (piemēram, sensorās uztveres traucējumi, kas neļauj bērnam izmēģināt noteiktas tekstūras vai garšas), tad vairumā gadījumu šī pieeja ļauj tikt cauri izvēlīgās ēšanas posmam, iesaistītajām pusēm nezaudējot veselo saprātu.

    P.S. Ja vien ierakstā minētā “īstā šokolāde” netika gatavota pašu mājās, maļot kakao pupiņas, tā arī bija “rūpniecisks izstrādājums” :)

  • Mana bērna(bez piecām minētēm trīsgadnieks) un mana ikdiena – gribu ēst -gribu pankūkas/makaronus!
    Tikai nesen sācies šis posms, bet jau spēj nokaitināt. Citreiz neiztiekam bez trača, bet katru dienu cept pankūkas/vārīt makaronus galīgi ir pret maniem uzskatiem. Lielākoties jau sanāk sarunāt, bet asaras mazajam ir tā vai tā…
    Pankūkas esmu atstājusi sestdienu rītiem (iespējams arī kādam darba dienas vakaram), arī makaroni virtuvē parādās. Vienkārši pieņemu, ka pāries turpinu gatavot savas zupas un visu citu, ko ēdam visi :)

  • Jā. Arī mana, nu jau sešgadīgā, bērna gaume uz ēdieniem laika gaitā ir mainījusies… prom no brokoļiem virzienā, maigi izsakoties. Savukārt trīsgadniece, kas vēl šo to labprāt ēstu, ļoti grib līdzināties lielajam brālim visās lietās. Es izmantoju vairumu no Taviem ieteikumiem. Nemēģinu piespiest bērnu ēst, bet iedrošināt gan cenšos. Ņemu vērā, ka bērni salātus neēdīs, bet katrā ēdienreizē, kurā mēs ar vīru ēdam salātus, uz galda ir arī šķīvis ar sagrieztiem tomātiem, gurķi un papriku. Zinu, ka humosu viņi neēdīs, bet vienmēr atstāju vārītus turku zirņus, jo tos gan ieknābā. Un tā tālāk. Vēl es viņiem stāstu, piemēram, kā man kādreiz negaršoja olīvas (viņiem garšojis kopš pirmās pamēģināšanas), bet tad pēkšņi iegaršojās. Un ka viņiem var notikt tāpat pilnīgi ar jebkuru ēdienu, tāpēc ik pa laikam vajag pagaršot arī to, kas līdz šim nav garšojis. Vēl mēs pārrunājam arī to, kā rodas garšas sajūta, par visiem tiem receptoriem uz mēles un tā tālāk. Parunāties ar bērnu vispār ir lieliski, un šajā gadījumā tas novērš uzmanību no vēlmes, aci vien uzmetot, pateikt “fui, tas man negaršo”.
    Un bērnu iesaistīšana gatavošanā ir liela lieta. Ļoti gaidu, kad Mārtiņš Sirmais beidzot uzrakstīs un Liels un mazs izdos to pavārgrāmatu bērniem :)
    Novēlu mums visiem mazāk satraukuma un vienkārši rūpēties par to, lai mēs paši rādītu mazajiem ziķeriem labu piemēru!

  • Mūsu ģimenes četrgadnieks un piecgadnieks savu ēdienkarti sāk ļoti pakārtot bērnudārzam. Līdz ar to sāk atteikties no produktiem vai ēdienu veidiem, ko parasti bērnudārzā nepiedāvā.
    Otrs novērojums – lai ko es uztaisītu, vai to ēst vai neēst nosaka ēdiena izskats. Jau ikdiena ir kļuvusi frāze: “Parādi, kā izskatās”. Ja izskats nepamierina, tad nav iespējama nekāda sarunāšana to pat pagaršot.
    Piekrītu, ka bērna iesaistīšana ēdiena gatavošanā palīdz viņam izbaudīt ēst gatavošanas prieku, nogaršot sastāvdaļas procesa gaitā, un do”d cerību, ka arī ēdīs. Bet reizēm ir bijis tā, kad brīdī, kad jau tūlīt liekam šķīvī, pēkšņi atskan – “nē, es neēdīšu.
    Svaigi sagriezti dārzeņi, it kā netīšām nolikti uz galda rullē, tie it kā nemanot, bet pazūd mazajās mutītēs.
    Un frikadeļu zupa vienmēr ir uzvarējusi, nu jau pat pasniedzu bērnu ballītēs, jo arī citi mazie to labprāt ēd bez šaubīšanās.

  • Eh… mazie. Jau raksturs veidojas – tas labi. Lai gan… ne māmiņas nervu sistēmai. :)
    Mājās vēl var uztaisīt barteri, kur sarunāt vanu reizi ēd vienu lietu, otrreizi citu vai arī miksēt.
    Domāju, ka baigā badošana vai bļaušana te nelīdzēs…tikai problēmas ilgtermiņā radīs. Jārada iespēja parādīt pie kādiem apstākļiem bērns var dabūt to ko vēlas. Un attiecīgi kāpēc nevar dabūt tajā mirklī to ko vēlas.
    Veiksmi mazā audzināšanā.

Pievieno savu komentāru