Mans Dziesmusvētku stāsts

Lai arī pagājuši 28 gadi kopš pēdējiem Dziesmusvētkiem, kuros piedalījos dejotāja lomā, man vēl aizvien ir dīvaina sajūta, sēžot skatītāju tribīnēs. Jo svētkos taču jādejo, nevis jāskatās, kā to dara citi! Katru reizi, kad dzirdu Audēju vai Gatves dejas mūziku, man kaklā sakāpj smeldzīgs kamols, atceroties tā laika emocijas – tik spēcīgs un neaizmirstams ir Dziesmusvētku saviļņojums. Šodien pirmo reizi skatījos svētku gājienu kopā ar savu meitu un skaidroju Elzai, kas tas ir – Dziesmusvētki.

Tautas dejas veidoja nozīmīgu manas dzīves sastāvdaļu visu skolas laiku, sākot ar mēģinājumiem vairākas reizes nedēļā, līdz vasaras nometnēm, beidzot ar konkursu skatēm, koncertiem un Dziesmu un deju svētkiem. Es atceros savu pārsteigumu, kad uzzināju, ka “īstie” Dziesmusvētki notiek tikai reizi 4 gados – man likās, ka tie notika katru gadu! Jo katru gadu bija jāgatavo programma, jāuzvar skatēs, jāpiedalās kopmēģinājumos Spilves lidlaukā, un katru vasaru taču bija milzu koncerti Daugavas stadionā un Mežaparka estrādē. Objektīvi ņemot, svētki bija dažāda mēroga – jauniešu, skolēnu, Rīgas, lielie – bet es šādiem sīkumiem nepievērsu vērību. Man vasara nozīmēja kārtējos dejošanas svētkus.

Es atceros garos mēģinājumus skolas zālē bargās skolotājas vadībā, kur valdīja teju militāra disciplīna un par nepareizi izpildītu soli draudēja publiska kaunināšana citu dejotāju priekšā. Es atceros skaistos tērpus, ko mums šuva toreizējā Teātra biedrībā, un aksesuārus, ko vajadzēja piemeklēt klāt pašiem – noteikta platuma sarkanas atlasa lentītes, garos apakšsvārkus un baltas zeķubikses, ko dažkārt varēja dabūt Bērnu Pasaulē. Es atceros, ka mēs mēģinājām ierosināt skolotājai, lai ļauj pie Nīcas tautastērpa vilkt sarkanās kurpes, kas bija domātas krievu tautastērpam – mums vienkārši likās, ka tās labāk piestāv sarkanajiem svārkiem, bet mūs toreiz riktīgi izbāra par tādu ķecerību un kopš tā laika nekad neaizmirsīšu, ka pie latviešu tautastērpa der tikai un vienīgi melnas kurpes. Es atceros vasaras nometnes Jāņmuižā, kur pa dienu bija jāravē cukurbietes, bet pēcpusdienās jādejo, tajā skaitā „nakts mēģinājumos”, kas sākās deviņos vakarā. Dušā toreiz tikām reizi nedēļā, jo mūsu kopmītņu korpusā tādu nebija, bet par laimi netālu bija Gauja, kur nomazgājām biešu vagu putekļus un dejošanas sviedrus. Es atceros kopmēģinājumus Spilves lidlaukā, saulē un lietū, šausmīgās tualetes ar šķirbainām sienām bet bez tualetes papīra, un sausās pārtikas paciņas, kas sastāvēja no trīskapeiku bulciņas, desas gabala, gurķa šķēles, vārītas olas un smilšu mīklas gredzenveida cepuma ar zemesriekstiem. Nezin kāpēc olu ēst skaitījās nestilīgi – nedod dies’ ka kādu dalībnieku pieķertu to darot, izsmietu ne pa jokam! Ko mēs ar šīm vārītajām olām darījām, pilnīgi skaidri neatceros, droši vien slēpām skolotāju somās. Es atceros, ka pēc vairākiem mēģinājumiem un koncertiem dienā atgriezos mājās pēc pusnakts un aizmigu pa ceļam uz gultu, kamēr mamma mazgāja baltās blūzes un agri no rīta tās vēl mitras gludināja, lai es varētu celties un atkal sākt visu no gala. Es atceros priecīgo satraukumu pirms uznācieniem Daugavas stadionā, drudžaino pārģērbšanos autobusos tērpu mudžekļa vidū, dejošanu lietū un dubļos ar plikām kājām (lai nesabojātu kurpes) un nevaldāmo līksmību, ar kādu mēs rokās saķērušies metāmies nekontrolētā virpulī pēc pēdējās dejas, skanot „Sudmaliņu” mūzikai, tinot kamoliņus paši pēc savas horeogrāfijas nevis pēc Ingrīdas Saulītes izzīmētajiem rakstiem starp numurētajiem punktiņiem uz laukuma.

Mani pēdējie svētki bija 1990. gada vasarā, kad pirmo reizi satikos ar saviem radiem no Austrālijas, kas dejoja “Saules jostā”. Pirms desmit gadiem kopā ar māsu un radiem no Dienvidāfrikas skatījāmies koncertu par godu Deju svētku sešdesmitgadei, ar prieka asarām acīs atkal atcerējāmies Audēju deju, Gatves deju, Es mācēju danci vest, Pie Daugavas, Vāverpolku un citas skaistās, klasiskās dejas, kuras kādreiz dejojām. Koncerts bija brīnišķīgs. Vēlāk, gaidot taksometru tukšā autostāvvietā pie arēnas Rīga, par prieku saviem Dienvidāfrikas viesiem ar māsu uzdejojām dažus soļus no mūsu mīļās Audēju dejas fināla.

Šogad Astrīda un Andris no Sidnejas atkal viesojas Rīgā, kopā ar lielu baru Austrālijas latviešu, kas salidojuši Latvijā par godu Dziesmusvētkiem. Pavisam drīz mēs satiksimies, lai priecātos par kopīgajām atmiņām. Līksmus svētkus visiem, kas dzied, dejo un gavilē līdzi!

(0) komentāri


  • Pievieno savu komentāru

Pievieno savu komentāru