Arion Vulgaris

Aug 31, 2021 | Pārdomas, Politika | 1 comment

Arion Vulgaris, aka Spānijas kailgliemezis, ir katra dārznieka lielākais murgs. Es zināju, ka viņi ir Pārdaugavā (konkrēti – Āgenskalnā, Bieriņos un Mārupē), un ar šausmām gaidīju, kad ieraudzīšu tos arī savā dārzā. Tas notika jūlijā. Pastāstīšu jums par savu cīņu, kas aizņēma lielāko daļu no laika, spēka un citiem maniem resursiem – ja nu kādam noder!

Spānijas kailgliemezis ir invazīva suga, Eiropā atzīta kā viena no 100 sīvākajām, Latvijā konstatēta ap 2009. gadu. Tā atšķiras no parastajiem gliemežiem – tiem, kas ar mājiņu un vienkārši pelēkajiem kailgliemežiem – ar savu spēju ārkārtīgi intensīvi vairoties, un apēst visu, kas dārzā.

Kad ieraudzīju šos riebīgos, glumos, rūsganos eksemplārus savā zālājā, man uzmetās zosāda un nelabums. Viņi bija tik daudz! Tā, it kā kāds kaitnieks tos būtu izkaisījis no helikoptera. Daudzi desmiti gļotainu, resnu tārpu, kas locījās zālē pēc lietus. Ko darīt?

Pēc īsas izpētes internetā, lielos vilcienos ir četri secīgi soļi:

  • Novākt gliemežus. Lasīt, savākt, ierīkot slazdus, iznīcināt, atkārtot.
  • Brīdināt kaimiņus, ar ko robežojas jūsu zemesgabals.
  • Likvidēt gliemežu dzīvotnes – izpostīt viņu iecienītās slēpšanās un vairošanās vietas.
  • Ar zinātnes palīdzību novērst tālāku izplatību, lietojot augu aizsardzības līdzekļus.

Pēc pirmā šoka veicu izpēti – gan internetā, gan aptaujājot draugus un zinošus cilvēkus soctīklos, tajā skaitā savas apkaimes FB grupās. Saņēmu daudz līdzjūtību, labus padomus, nederīgus padomus (ieviest pudeļpīles! kuras jādresē, lai barotos agrās rīta un krēslas stundās, kas gliemeži izlien no slēptuvēm) un vienkārši laba vēlējumus. Pārvarot riebumu (konstruktīvi pārvērtu to par dusmām un vēlāk rīcību), ar šaufeli garā kātā un lāpstiņu, cimdiem rokās, lasīju šos mērgļus no zālāja un citām redzamām vietām, un slīcināju spainī ar sālsūdeni. Kad apjautu, kur tie dzīvo, ierīkoju tur alusslazdus – 5l plastmasas spaiņus, līdz trešdaļai pildītus ar stipro alu (izrādās, ir 7% alus!) un vēroju progresu – uz alu tie līda bariem, sadzērās un noslīka. Eksperimentēju ar alusslazdu dizainu, dažiem spaiņiem sānos ar skalpeli izgriežot “logus”, bet tas diži neietekmēja panākumus

Es atklāju savā dārzā ne tikai Spānijas kailgliemežus, bet arī parastos, pelēkos, un tas arī ir slikti, jo spāņi ar tiem kopojas un rada mutācijas…  satiku arī pāris Milzu Kailgliemežus jeb tos, ko angliski sauc par Leopard Slugs – milzīgus, sprīdi garus, resnus, raibus un iespaidīgus eksemplārus.

Kur likt noķertos, sālītos un alū marinētos gliemežus? Es raku bedres dārza tālākajos stūros, un tās pēcāk rūpīgi aizbēru. Lai alus smarža nevilina klāt citus. Jā, es arī gāju pārbaudīt, vai beigtie gliemeži nelīdīs ārā kā zombiji – par laimi, nē.

Alusslazdu apakšā bieži redzēju slēpjoties kādu treknu spāņu eksemplāru, tajā skaitā dējot olas – viens spāņu klailgliemezis var vasaras laikā sadēt līdz 500 oliņām! – tos īpaši jāvaktē, un jāiznīcina līdz ar olām un augsnes daļu. Var šķist romantiski vērot gliemežu seksu, kā divi gļotaini radījumi savijas kā iņ un jaņ, un viņiem pa vidu ir pērļaina ola, kas vēlāk pārtop par x00 olām… jā, es to redzēju.

Jautājums, ko sev uzdevu, bija: Kā tas notika? Ko es darīju nepareizi? Ko varētu darīt savākāk? Tagad man ir atbilde.

Gliemežiem patīk silta, mitra un noēnota vide. Ideāli, kad dārzā ir puķu pļava, ko regulāri laista, ziemcietes un graudzāles. Kad es uzsāku savu cīņu ar Spānijas kailgliemežiem, mans galvenais kaujas lauks bija puķu pļava, ko ātri notrimmerēju un sametu maisos (bio atkritumu, ko savāca mans atkritumu apsaimniekotājs). Tālāk metos uz pārējām dobēm, kas vasaras plaukumā stāvēja dižas, kuplas un mežonīgas. Un pilnas gliemežu, kā es vēlāk atklāju   Nācās viņas nocirpt un izrušināt, lai izdzītu okupantus.

Padoms pašai un citiem: dobju apsaimniekošanu nevajag atlikt uz pavasari, visu, ko var nogriezt/savākt, izdarīt rudenī, īpaši nokaltušo stibu un lapu savākšanu. Tās, nesavāktas, kļūst par gliemežu dzīvotnēm, pavasarī būs par vēlu.

Pašlaik esmu visu dārzā nogriezusi, ko vien var, un sabāzusi  maisos. Esmu arī visas dobeas nokaisījusi ar bioloģisku augu aizsardzības līdzekli Ferramol – dzelzs fosfāta preparātu, kas nav kaitīgs mājdzīvniekiem, un gala  beigās būs labvēlīgs ausgsnei.

Paldies, ka izlasījāt, un priecāšos par komentāriem!}

Atruna: es neesmu dārzniece vai savādāk šīs profesijas autoritāte. rakstā dalos ar saviem padomiem un pieredzi, kas var būt pilnīgi greiza  vai garām. priecāšos par komenāriem!

1 Comment

  1. Dace

    Manas pārdomas. Arī manā dārzā ir un ceļo braši šie kailgliemeži, īpaši kad mitrs no rītiem vai vēlu vakaros var atrast. Jau 2 gadus kā atrodam, savācam un likvidējam.
    Tomēr šogad man raisījās pārdomas par šo. Es tieši kā nekādu ietekmi no šo gliemežu būšanas manā pagalmā neesmu novērojusi. Man vairāk skādes sadara putni, eži un vietēji gliemeži, bet šie tieši ka neko, 0 izpausmes. Un tagad mani nepamet šī sajūta, pret ko tieši es cīnos.

Submit a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂