Barikāžu laikā man palika astoņpadsmit. Es to dienu atceros ar smeldzi, jo diemžēl man nebija iespējas šo nozīmīgo dzimšanas dienu svinēt uz barikādēm – togad mācījos Amerikā, vidusskolas pēdējā klasē. Aizbraucu 1990. gada vasaras nogalē no Latvijas PSR, Padomju Savienības oficiāli atbalstītā skolēnu apmaiņas braucienā uz pašu galveno naidnieku valsti, bet atgriezos pēc gada jau brīvā Latvijā.

Bildes no manas ASV skolas gadagrāmatas jeb yearbook

Janvāra vidū no avīzēm uzzināju, ka Viļņā un Rīgā iet bojā cilvēki, bet man nebija nekādas iespējas sazināties ar savu ģimeni, lai noskaidrotu, vai visi dzīvi un kas vispār notiek. Iespējams, ka daudziem šī bloga lasītājiem to grūti iedomāties, bet toreiz nebija interneta un trauslie telefona sakari ar mājām līdz ar pirmo nopietno viļņošanos Baltijā pārtrūka pavisam. Savu zvaigžņu stundu piedzīvoja CNN, kas barikāžu laikā pārraidīja Persijas līča karu. Atceros, ka toreiz stundām ilgi sēdēju televizora priekšā uz grīdas, skatījos, kā Bušs seniors paziņo par gaisa spēku uzbrukumiem, amerikāņi tiešraidē met bumbas un raudāju zilas asaras, jo (1) izmisīgi nojautu, ka manās mājās arī šauj, bet to nezkāpēc neviens nerāda; un (2) asaras bija zilas, jo todien pirmoreizi mūžā atklāju, ka eksistē zila skropstu tuša. Dīvaini, kā prātā aizķeras visādas nenozīmīgas detaļas.

No vienas puses tā bija šausmīga sajūta – iet uz skolu, pildīt algebras mājasdarbus un apzināties, ka es NEZINU, kas šobrīd manā valstī notiek, un nespēju tai palīdzēt. No otras puses, šie notikumi, par ko man pašai toreiz bija tikai miglaina apjausma, manī pamodināja misijas apziņu par to, ka es varu gan kaut ko darīt konkrētajā laikā un vietā: man bija unikāla iespēja skaidrot katram, kas vēlējās klausīties, ka Latvija bija okupēta un ka nu mēs raujamies ārā no ļaunās sistēmas, kas saucās Padomju Savienība. Barikāžu dēļ es savā pilsētiņā pēkšņi biju kļuvusi par vietēja mēroga slavenību no brūkošas impērijas, tāpēc mani aicināja uzstāties dažādos klubu un interešu grupu saietos, kur es, cik nu vien spēdama, stāstīju par Latviju, kuras mērķis ir atkal kļūt par neatkarīgu valsti. Es arī rādīju diapozitīvus par Rīgu, un stāstīju, cik tā skaista. Iespējams, mani klausītāji domāja, ka esmu pilnīgi traka, lai gan idejai par neatkarību amerikāņiem ļoti simpatizēja. Viņi bažījās par manu drošību, daži pat centās pierunāt nebraukt mājās un palikt ASV mācīties tālāk un/vai pieprasīt politisko patvērumu. Man, savukārt, šķita pilnīgi nepieņemami bēgt no savas valsts, kad tur notiek galvu reibinošas lietas, par spīti kārdinājumam turpināt mācības kādā no Efeju līgas universitātēm. Es gribēju iespējami drīz atgriezties mājās un kaut ko aktīvi darīt Latvijas labā.

Tieši astoņpadsmit gadus vēlāk es (ne vairs zilām) asarām acīs atkal skatījos CNN uz ASV prezidentu, aizkustinājumā un priekā par to, ka prezidenta zvērestu deva jaunais brīvās pasaules līderis Obama. Neatceros, ko darīju, kad ievēlēja Bušu junioru vai Klintonu, bet Trampa inaugurāciju vēroju caur gripas miglu – togad biju aizmirsusi sapotēties un saslimu pēc pilnas programmas. Šodien atkal vēsturisks brīdis – ASV prezidenta zvērestu dod Džo Baidens un par viceprezidenti kļūs Kamala Harisa, pirmā sieviete šajā amatā. No sirds vēlu viņiem veiksmi un viedumu grūtajā uzdevumā apvienot sāpīgi sašķelto nāciju, un atgūt ASV cieņu sabiedroto un pasaules acīs. Par spīti visām šausmām, ko pēdējo gadu laikā esmu vērojusi ASV politikā un sabiedrībā, es mīlu valsti, kas man tik daudz deva un tik sirsnīgi uzņēma. Šokolādes drupaču cepumi vēlaizvien ir vieni no maniem mīļākajiem saldumiem.

Manā valstī, no kuras neesmu aizbēgusi, vēl aizvien notiek galvu reibinošas lietas. Es vēl aizvien cenšos strādāt Latvijas labā – šobrīd kā Saeimas deputāte. Misija ir mainījusies, bet nav beigusies!

Šis ir nedaudz izmainīts un atjaunots blogieraksts, ko 2009. gada 22. janvārī publicēju portālā politika.lv.