“Poached eggs” jeb bez čaumalas vārītas olas ir pamatā smalkiem brokastu ēdieniem Eggs Benedict un Eggs Florentine, ko pasniedz dārgās viesnīcās un labos restorānos. Par olu vārīšanu esmu lasījusi tik daudz biedējoši sarežģītu instrukciju, ka man līdz šim nebija drosmes pašai pamēģināt. Līdz Jāņu dienai, kad ciemos atnāca mani Austrālijas radi un viens no viņiem, vidusskolu tikko pabeigušais Kristofers, nevērīgi izmeta, ka viņš tās gatavo regulāri un ar panākumiem – īpaši paģirainos brīvdienu rītos. Kristofers laipni piekrita man nodemonstrēt savu tehniku, ko viņam savulaik iemācījis kāda drauga tēvs. Šorīt paprovēju pati – sanāca, tiešām vienkārši un ļoti gardi!
Šī konkrētā recepte ir attāla versija Eggs Florentine, ko oriģinālā būtu jāpasniedz ar trekno Holandes mērci. Improvizējiet pēc saviem ieskatiem, tajā skaitā ar sastāvdaļu daudzumu!
Vielas:
olas
spināti
gatavs tomāts
pāris ripiņas jaunā sīpola
olīveļļa
sāls, pipari
Gatavot:
Spinātus noskalo, nosusina un olīveļļā uz pannas sasautē mīkstus – tie būs gatavi minūtes laikā. Noliek malā, kamēr gatavosiet olas.
Olu gatavošanai Kristofers ieteica ņemt dziļu pannu, nevis katlu. Uzvāra ūdeni – es to vispirms uzvārīju elektriskajā tējkannā un tad ielēju pannā tā, lai gandrīz pilna. Kad pannā ūdens vārās, nogriež liesmu vidēji lielu un uzmanīgi iesit ūdenī olas tā, lai dzeltenums paliktu vesels. Vāra pāris minūtes (2-5), atbilstoši tam, cik mīkstu vai cietu vēlaties dzeltenumu. To var pārbaudīt, ar putu karoti uzmanīgi paceļot olu laukā un maigi pabakstot to ar pirkstu. Ja vārot iztvaiko pārāk daudz ūdens (olu dzeltenumu virsa paceļas virs ūdens), tas jāpapildina. Kad olas gatavas, tās uzmanīgi ar putukaroti izzvejo no ūdens, liek uz šķīvja un pārkaisa ar sāli un pipariem. Pasniedz uzreiz!
NB Vāroties olas izskatās kā peldošas medūzas un no tām atdalās drusku baltuma krikumi – tas ir normāli. Aija komantāros ierakstīja padomu par etiķa pievienošanu ūdenim – es to arī biju dzirdējusi, prasīju Kristoferam, bet viņš teica, ka neredz vajadzību, jo, viņaprāt, ar etiķi olas sanākot “rubbery” (gumijainas). Vēl viena metode, ko iesaka Aija, ir olas iesist vispirms trauciņā (espresso krūzītē vai mazā bļodiņā) un tad laist ūdenī. Arī to es vaicāju Kristoferam, kurš tikai paraustīja plecus un teica “priekš kam?”. Katram bezčaumalu olu vārītājam acīmredzot ir savs pārliecinošais veids, tieši kā to darīt – novēlu jums katram atrast savējo! Paldies, Aija, ka padalījies pieredzē.
Kā piedevas izvēlējos sautētus spinātus un tomāta šķēli ar sīpolu ripām, uzpilinot tai pāris olīveļļas lāses. Lieliski klāt der vienkārši grauzdēta maizīte ar sviestu, sparģeļi un/vai kraukšķīgi sacepts bekons. To visu aplaistīt ar Holandes mērci, protams, ir katra privāta izvēle 🙂
Paldies, Kristofer, un lai Tev jaukas atlikušās Eiropas brīvdienas! Ceru, ka laiks būs labāks, nekā uz Jāņiem Latvijā…
Kurš pasūtīja poached eggs?
Paldies, Krista, par jaukajām receptēm! Ik pa brīdim paskatos, kas šeit jauns…:-) Man ļoti garšo “poached eggs”. Manuprāt vārošam ūdenim jāpievieno 1 ēdamkarote etiķa, tas palīdz savilkt olas baltumu un neļauj olai izplūst. Un vēl, katru olu vispirms iesitu atsevišķā lēzenā trauciņā (man patīk pialiņas)tā, lai neizšķīst dzeltenums un var izmakšķerēt ārā kādu sīku čaumalas gabaliņu. Pēc tam to lēni ieslidina ūdenī. Tā ir vieglāk.
Es no sirds sāku smaidīt par pēcjāņu garšām. Arī man bija aktuāls olu ēdiens, pie tam tāds nedaudz pikants. Un pagatavoju olas etiopiešu stilā – olu kulteni tomātu mērcē ar berbere garšvielu maisījumu. Olām vārītām bez čaumalas, trauciņu izmantošana noder iesākumā, lai roka nenodreb. Ja olu vispirms iesit trauciņā var pārliecināties, ka dzeltenums nav pārsists, un tā ir vieglāk ieplukšķināt visu olu ūdenī. Tā teikt ar trauciņu ir 100% izdošanās garantija.
Šis bija labais!
Tiešām viss orģinālais ir vienkāršs.
Man arī vienmēr ir licies ,ka bezčaumalu vārīšana ir ĻOTI sarežģits process,bet pamēģināju un izrādās ka nekas nevar būt vienkāršāk un gardāk…
PALDIES
Krista, vai tad tiešām poached eggs pasniedz tikai “dārgās viesnīcās un labos restorānos”? Mūsdienās tā ir pilnīga klasika un sen vairs ne brīnums. Tas laikam apliecina, ka Latvijā sapratne un zināšanas par restorānu kultūru un kulinariju kā mākslu ir, maigi sakot, bērnu autiņos. Žēl!
Nezinu, kur Tu dzīvo, bet LV restorānos poached eggs nav nācies sastapt (zinu, ka ir Vincenta ēdienkartē, bet tur sanāk iegriezties retāk kā reizi gadā…) 🙂
Tava atbilde ir spilgts piemērs manam komentāru par zemo restorānu kultūru Latvijā un sabiedrības zināšanām par kulināriju kā kultūru, kas aprobežojas ar recepšu atreferēšanu internetā, presē un TV, nevis diskusiju. Mums visiem ir vēl daudz ko mācīties. Lai veicas!
Precizēšu, es ar restorānu ēdieniem domāju Eggs Benedict un Eggs Florentine. Latvijā neesmu nekur manījusi ne vienu, ne otru, nedz vnk bez čaumalas vārītas olas. Vai Tu esi?
Tiešām ceru, ka tas, vai bez čaumalas vārītas olas ir atrodamas restorānu ēdienkartēs, nav galvenais restorānu kultūras un it īpaši sabiedrības zināšanu par kulināriju kā kultūru (kura noteiktu un veidotu kultūru?) līmeņa rādītājs. Ja ir, nu neko darīt, iespējams, te cilvēkiem citas intereses.
Paldies par aprakstu, Krista! Man patīk pievienot etiķi (un reizēm citronu) garšai.
Šo diskusiju laikam būs sadzirdējis Andrejsalas jaunatvērtā restorāna Koya šefpavārs, jo ēdienkartē ir salāti ar plaucētu olu. Es negribēju piedalīties diskusijā par plaucētas olas lomu restorānu kultūrā, jo praktiski nebrokastoju Rīgas restorānos un attiecīgi nepārzinu brokastu piedāvājumu. Citās ēdienreizēs no olu ēšanas mani atturētu to sarežģītā sapārošana ar vīnu. To vēl vairāk pasliktina citi plaucētu olu sabiedrotie – pupiņas, artišoki, sparģeļi, kas visi kopā veido dabīgos vīna ienaidniekus. Var atrast vīnus, kas daudzmaz iet kopā, bet ne garšu saspēles baudīšanu. Mīksts olas dzeltenums spēj padarīt “duļķainu” vīna garšu. Es pieņemu, ka tas ir arī iemesls šefpavāru atturībai.
es izmantoju rīsu etiķi- to lielo pudeli tikpat na kur īsti izmantot, izņemot suši gadījumā, protams- un olas no tā nepaliek rubberainas, nē.
Tās kādreiz sauca vienkārši par “bez čaumalas vārītām olām”. Mēs tādas gatavojām mājturības stundā, šķiet, tas bija kādā 5. vai 6. klasē, tātad varētu būt pirms apmēram 42 gadiem.
Toreiz vārījām sardeles, kartupeļus, pasniedzām ar lapu salātiem un auksto mārrutku mērci. Garšoja lieliski, tāpēc arī vēl tagad atceros un šad tad pagatavoju, kā, piemēram, šodien. Cik zināms, šādi gatavotas olas nav nekāds jaunums daudzu tautu virtuvēs.
Sveiki! Sen nebiju palūkojusies, kas jauns blogā! Ieraudzīju šo, pamēģināju! Super! Paldies Kristofetam un Kristai!:)