Vielas:

600 ga maltas jērgaļas, vai kopā ar liellopa gaļu (es nopirku RIMI no skata svaigu un labu fasētu malto gaļu, kur 25% bija jērs, pārējais – liellops. nebiju vīlusies)
1 neliels smalki sakapāts sīpols
2 ķiploka daivas
1 tējkarote kaltētu čili pārslu ar visām sēkliņām, vai 1 svaigs čili pipars, sakapāts
neliela buntīte svaigas kinzas
1 tējkarote kumina (Romas ķimenes)
naža gals maltu melno piparu
nepilna tējkarote rupjā sāls

Gatavot:

Miezerī saberž ķiploku, sāli, piparus, čili un kuminu. Visas sastāvdaļas sajauc bļodā, labi samīca un veido plakanus burgerus/kotletes un cep attiecīgi uz grila vai pannas.

Ar šokolādi cauraustas bezē kūkas

kur bijām ieradušās nopirkt kādu gardumu par godu neformālām atvadām no citas darba biedrenes. Mēs abas, priecīgi pārsteigtas, piekritām.

Atsevišķā telpā bija saklāti galdi, kas burtiski lūza no dažādu sāļo un saldo kūku, toršu, cepumu un maizīšu pārpilnības. Mums paskaidroja, ka “Salas” trīs cehi regulāri rīko jaunumu degustāciju – savdabīgu iekšējo sacensību, kur nejauši izvēlētu apmeklētāju vērtēšanai tiek piedāvāti konditoru izgudroti jauni produkti, kuru izskatu un garšu vērtē, “balsojot” ar mazām lapiņām. Tad nu mēs apbruņojāmies ar šķīvjiem un dakšiņām un ķērāmies pie darba.

Mans favorīts bija bezē cepumi, caurausti ar šokolādes pulveri un drupatām – tie gan izskatījās ļoti skaisti, gan garšoja lieliski. Vēl man patika nelielas, apaļas šokolādes mousse kūciņas ar rupjmaizi – interesanta un radoša pieeja, kā izmantot tradicionālus un vietējas izcelsmes produktus. Kārtainā plūmju siera kūka arī bija ļoti garda, un īsts atklājums bija vairāki ar “Creme Bonjour” veidoti izstrādājumi – šis produkts kā kvalitatīva konditorijas izstrādājumu izejviela līdz šim nebija manā uzmanības lokā (no svaigā siera līdz šim izmantoju Mascarponi vai Philadelphia), nu tas tur ir pārliecinoši parādījies, jo krēma garša bija maiga un gaisīga.

Vienīgā viegli kritiskā piezīme par kūku kopiespaidu bija drusku nomācošais saldums, kas likās par daudz manai gaumei, bet, iespējams, ka tas vienkārši bija kūku pārdozēšanas iespaidā. Uz galdiņa malā bija nolikta arī marinēta siļķe, ar ko uzprišināt garšas paleti starp saldumiem, bet es laika trūkuma dēļ to nenobaudīju.

Šis jaukais piedzīvojums beidzās ar to, ka pirms promiešanas laipnie “Salas” darbinieki mums uzdāvināja šo lielisko putukrējuma šokolādes kūku, ko aiznesām uz biroju un kopā ar kolēģiem apēdām:

Nav slikts darbadienas noslēgums Paldies “Salai” par pārsteigumu, noteikti iegriezīšos arī turpmāk cerībā, ka atradīšu tur bezē šokolādes cepumus un citus jau sen iepazītus gardumus!

top "sukijaki"

Sukijaki un šabu-šabu ir maltītes, kuru baudīšanas priekšnosacījums ir ēdāja aktīva līdzdalība tapšanas procesā, kas notiek acu priekšā uz galda, kur novietots katls virs gāzes degļa. Abām princips ir līdzīgs – dārzeņi, sēnes un papīrplānas gaļas šķēlītes tiek vārītas ūdenī vai buljonā, ko beigās izstrēbj kā zupu.

šabu-šabu galds klāts

Šabu-šabu katlā sākumā vārās tikai ūdens. Tur ar irbuļiem met iekšā cūkgaļas vai liellopa gaļas šķēlītes, pēc pāris sekundēm ķeksē laukā (jo ir gatavas) un pirms apēšanas iemērc atbilstošā mērcītē (piemēram, sezama sēkliņu mērcē, kas garšoja līdzīgi kā tahini, vai sojas mērcē, kas aizdarīta ar citrona sulu un čili). Pārmaiņus gaļai katlā vāra nūdeles, kāpostu lapas, zaļumus un sēnes.

vāru šabu-šabu

Šis process turpinās, kamēr esi apēdis visu savai porcijai atvēlēto gaļu un dārzeņus, un rezultātā katlā pašrocīgi izvārījis buljonu. Šo buljonu tev pavārs maltītes nobeigumā svinīgi aizdara ar nūdelēm un pāris turpat uz vietas uzmeistarotiem pelmenīšiem un iesmeļ bļodiņā, lai tu skaļi un apmierināti izstrēbtu. Japānā skaļa zupas strēbšana pieder pie labām manierēm, ko es vēl tikai mācos apgūt, neuzkrītoši vērojot vietējos. Vakar sanāca jau pavisam labi, tikai nūdeles drusku nošķieda brilles

Sukijaki ir līdzīgs šabu-šabu, tikai šajā gadījumā viss jau ir salikts katlā, un buljons aizdarīts ar sake un cukuru. Sākumā katls ir ar lielu kaudzi, kas pamazām garšīgajos garaiņos plok, un ēdāja darbs ir to ik pa brīdim apmaisīt, lai vienmērīgi savārās. Kad ēdiens ir gatavs, liesma tiek samazināta un viesmīlis atnes trauciņu ar jēlu olu.

mācos buramvārdus

Tradīcija paģēr, ka ar irbuļiem no katla jāzvejo laukā biezumi, kas pirms apēšanas jāapmērcē viegli sakultajā olā. Tas nu bija par daudz prasīts, jo jēlas olas konsistence mani šķebina! Atradu izeju no situācijas, olu ielejot katlā un vārot bez čaumalas, par ko viesmīļi gan likās viegli apvainoti (ola taču bija pavisam svaiga!) bet es toties varēju bez starpgadījumiem pabeigt savas vakariņas

"gyoza" ir Japānā populāri ķīniešu izcelsmes pelmeņi

Lietainā un drēgnā rītā Japānas kūrvietā Hakones reģionā devos meklēt skatu uz Fudži kalnu. Ap pusdienslaiku sapratu, ka caur miglu un mākoņiem nekāds Fudži man todien nespīd, tāpēc izlēmu meklēt gyoza jeb Japānā ļoti populārus ķīniešu izcelsmes pelmeņus. “Vientuļajā Planētā” izlasīju, ka apkārtnes vislabākā pelmeņu vieta saucas “Gyoza Center” (nu, tātad Pelmeņu Centrs), un tā atrodas Goras ciematiņā.

Pelmeņu Centrā laimējās nokļūt īsi pirms pusdienu pūļiem – šo veiksmi pa īstam novērtēju tikai tad, kad citus pelmeņu kārotājus lūdza stāvēt rindā ārā (lietū), jo visiem iekšā nepietika vietas. Pēc īsas un lietišķas sarunas ar viesmīli pasūtīju trīs veidu gyozas: “tradicionālos” ar cūkgaļu un kāpostiem, “garšaugu” ar japāņu garšaugiem un ar krabju gaļu pildītus. Tos mērcēju sojas mērcē, kas bija sajaukta ar sezama eļļu, drusku čili un citronu sulu. Pelmeņi bija burvīgi, vislabāk man patika garšaugu: to pildījumā dominēja viena pazīstama, bet neidentificējama garša. Viesmīlis man atklāja, ka tā esot japāņu piparmētra, ko plaši lieto kulinārijā, arī, piemēram, pasniedzot suši. No skata tā atgādina nātres lapu:

Pelmeņu pilnu vēderu devos ārā lietū un gudroju, kur lai iegūst japāņu piparmētras sēklas…

Tunča galva

Pēc pāris stundām tie mēro ceļu uz smalkām sabiedriskās ēdināšanas vietām un veikaliem – bieži vien atpakaļ uz to pašu kontinentu, no kura nākuši, ar to starpību, ka daudzi simti tūkstoši naudiņu ir mainījušas īpašniekus. Cukidži ir uz Tokijas apmeklējuma dienaskārtības obligātā saraksta, un pirmdien pusseptiņos no rīta arī es tur biju klāt. Sākumā gandrīz apmaldījos, jo tirgus izvietojums ir visai mulsinošs – to ir grūti atrast, un īsto zivju tirgu ieskauj cits – vienkāršs tirgus – savukārt riņķī zivju tirgotavām ved plata brauktuve, pa kuru lielā ātrumā pārvietojas mazas elektriskas kravas mašīnītes ar preci. Tirgus nav nekāda tūristu ganīšanās vieta, un lai gan vietējie tos laipni pacieš, jābūt ļoti uzmanīgam, lai žonglējot ar fotoaparātu un lietussargu, neuzskrietu virsū zāģim vai tunča vedējam zem riteņiem.

Slaveno tunču izsoli es biju nogulējusi, tā sākās piecos un beidzās ap sešiem, bet par to daudz nebēdāju, jo vēlaizvien bija iespēja tuvumā vērot simtiem tunčus, kas nosarmojuši balti kā sivēni gulēja visās malās un gaidīja savu kārtu. Meistari garās skotelēs tos veikli zāģēja un cirta lielos gabalos:

Tunci gan zāģē ...

... gan skalda ar iespaidīgiem cirvjiem

Gadījās redzēt arī svaigu (nesaldētu) tunču apstrādi, kas notika nevis ar zāģi, bet lieliem tuteņiem. Manā acu priekšā vienam ļoti lielam eksemplāram svinīgi izgrieza “vaigus” – kulaka izmēra gabalus, kas skaitās īpaša delikatese:

Tie divi gabali priekšplānā, kas izskatās pēc arbūza šķēlēm, ir tunča vaigi

Tunči, protams, nav vienīgie, lai arī lielākie dzīvnieki, kas tiek apgrozīti Cukidži zivju tirgū – šeit rodama teju visā dzīvā radība no jūru dzīlēm, ko vien var ēst – sākot ar astoņkājiem, beidzot ar visu veidu garnelēm, gliemežiem un jūras ežiem. Lūk, daži skaisti dzīvnieki no Maurīcijas:

Zivju tirgus apmeklējuma noslēgumā svēta lieta ir ieturēties kādā no tirgus teritorijā rodamajiem suši bāriem. Šie iestādījumi vairāk atgādina šauras, garas šķirbas ar leti, pie kuras vieta ir 10 cilvēkiem, pavāru, kurš rosās turpat acu priekšā, un tanti, kas spraucas gar ēdāju mugurām turpu šurpu ar zaļās tējas trumuli. Pēc stundas, ko pavadīju apdullinošajā tirgus atmosfērā, negausīgi pasūtīju veselu komplektu (dažādus sašimi un rīsu kaudzīti, rotātu ar jūraszāļu strēmelēm un ikriem):

Brokastis...

un jau brīdi vēlāk to nožēloju. Jo, lai arī suši neapšaubāmi bija brīnišķīgs un ekstrēmi svaigs, 8 no rīta ēst jēlas zivis nebija viegli… baudīju tunci, jūras ķemmīti, dzeltenasti un vēl pāris zivtiņas, kurām vārdu vairs neatceros. Pāris vērojumi par suši ēšanas etiķeti – japāņi tik tiešām suši ēd ar pirkstiem, vasabi jau ir paslēpts zem zivs virs rīsiem un to sojas mērcē nemaisa, un marinētā ingvera loma ir attīrīt garšas paleti starp dažādajām zivtiņām, tāpēc to ēd starp dažādu veidu suši kumosiem.

Piebildīšu, ka pēc piedzīvojumiem Cukidži zivju tirgū visu atlikušo dienu spēju ēst vienīgi kūkas un vēl aizvien gaidu, kad atkal sagribēsies suši… laime, ka Japānas virtuve ir tik daudzveidīga!

Japāņi bauda hanami (ķiršu ziedēšanas svētkus)

Mazās un lielākās kompānijās viņi, kurpes novilkuši, sēž parkā uz paklājiņiem un ietur maltīti no līdzpaņemtās bento (pusdienu kārba ar vairākiem nodalījumiem, kur kārtīgi salikti rīsi, gaļa vai zivs, marinēti dārzeņi un citas ēdamlietas).

Vēl Rīgā, klausoties ziņas par to, ka hanami jau sācies, biju bezgala satraukusies, vai tik visi ķirši līdz manai atbraukšanai nebūs jau nobiruši… izrādās, nē – ķirši ir dažādu šķirņu, un tie tiek tālredzīgi stādīti tā, lai, kad agrākās šķirnes noziedējušas, vietā nāktu vēlākās. Krāsas visdažādākās, no sniegbaltiem ar viegli rozā ēnu līdz koši koraļrozā. Izskatījās apmēram tā:

PS Lūdzu nelamājiet mani par bilžu kvalitāti, tās taisītas ar telefonu, ņemiet par labu kādas nu ir…

PPS Par kulinārajiem piedzīvojumiem nākošreiz, rīt pulksten piecos no rīta plānoju būt Tsukiji zivju tirgū

Skolas gados netālu no manu vecāku mājām pie Bērnu pasaules bija tāda kafejnīca “Mārīte”, kur mūžīgi pulcējās gara rinda. Pāris reizes es to rindu izstāvēju, lai dabūtu firmas ēdienu “Frikadeles Mārīte”. Frikadeles peldēja krējuma mērcē, tās pasniedza kopā ar kartupeļu biezeni un sautētiem burkāniem piedevās. Man tas likās kā Dievu ēdiens, un to garšu labi atceros vēl šodien.

Visvienkāršāk pieejamais veids, kā apmierināt savu frikadeļu kāri, laikam ir tradicionālā zupa. Mana mamma to vāra brīnišķīgi garšīgu, un, kopš es vairs nedzīvoju kopā ar vecākiem, regulāri to izmanto manis atvilināšanai ciemos. Lai kā es censtos, man pašai gluži tāda nekad nesanāk. Droši vien es kaut ko tajā salieku par daudz, vai nenociešos pielikt kādu smalku garšvielu, kas sabojā autentisko garšu. Tāpēc frikadeļu zupas recepti es jums nepiedāvāšu, ar mammām šajā ziņā nav ko sacensties

Tagad, kad esmu izaugusi liela, aizvien meklēju jaunas frikadeļu receptes. Manas iecienītākās ir frikadeles Karlsona, t.i. zviedru gaumē un frikadeles tomātu mērcē (itāļu gaumē). Esmu gatavojusi arī jērgaļas frikadeles ar koriandru un cūkgaļas kotletītes ar ingveru. Frikadeļu gatavošanā lielākais čakaris ir mazo bumbiņu viļāšana, kas aizņem tīri daudz laika, tāpēc visas frikadeļu receptes ir piemērotas laiskām nedēļas nogalēm un kolektīvai rosībai virtuvē. Lai izdodas!

Grāmata pēta Rietumu pasaules ēšanas paradumus un konstatē, ka mūsdienu cilvēks aizvien vairāk patērē nevis pārtiku, kas radusies dabā, bet gan produktus, ko radījusi pārtikas industrija sadarbībā ar zinātni. Industrijas mērķis ir skaidrs: nopelnīt, saražojot iespējami vairāk lētākas ēdamlietas, kas  ilgi uzglabājamas. Rezultātā tas, kas rodams veikalu plauktos, bieži vien tikai attāli atgādina ēdienu. Autors par piemēru ņem tādu pamatproduktu kā maizi, atgādinot, ka kādreiz tā sastāvēja no miltiem, ūdens, rauga un šķipsniņas sāls, kamēr tagad uz kādas ASV populāras baltmaizes iepakojuma uzskaitīti:

Bagātināti balināti kviešu milti (bagātināti ar 7 sastāvdaļām, kuru ķīmiskos nosaukumus neņemšos iztulkot), ūdens, pilngraudi, augstas fruktozes satura kukurūzes sīrups, paniņas, kviešu lipeklis (gluten), raugs, celuloze. Tad vēl no katra mazāk par 2% (seko 20 sastāvdaļas, apmēram puse no tām ķīmiskas vielas, piemēram monokalcija fostāts un amonija sulfāts).

Neizklausās apetīti rosinoši, vai ne?

Pollans daļu grāmatas velta pārtikas industrijas viltībām atmaskojot, kā patērētājam cenšas iesmērēt “ēdienam līdzīgas lietas” (foodlike substances), izmantojot jaunāko diētu un veselīgas ēšanas modi. Man personīgi visnoderīgākie likās konkrēti padomi kā mūsdienās atpazīt pārtiku un ko/kā tieši vajadzētu ēst. Lūk daži no tiem:

- neēd neko, ko tava vecmāmiņa neatpazītu kā ēdienu;

- neēd neko, kas nespēj sabojāties;

- izvairies no produktiem, kuri satur sastāvdaļas, kas ir (1) nepazīstamas, (2) grūti izrunājamas, (3) skaitā vairāk kā piecas, (4) iekļauj augstas fruktozes satura kukurūzas sīrupu.

- izvairies no produktiem, kas uz iepakojuma uzmācīgi apgalvo, ka ir baigi veselīgi;

- iepērcies galvenokārt tirgū, nevis lielveikalos;

- ēd daudz augu, jo īpaši lapas un zaļumus;

- pārtikas ilgstošai uzglabāšanai izmanto saldētavu;

- pie iespējas lieto uzturā savvaļā augušu ēdienu (piemēram, meža ogas, sēnes un zvērus), ja vien tas neapdraud sugu iznīkšanu (piemēram, savvaļas lašu gadījumā konkrētās ūdenstilpnēs);

- ēd ilgdzīvotāju tautu tradicionālus ēdienus – francūžu, itāļu, japāņu, indiešu, grieķu;

- nemeklē vienu maģisko sastāvdaļu – tādas nav;

- maksā vairāk, ēd mazāk” jeb izdod vairāk naudas par mazāka apjoma kvalitatīvāku ēdienu;

- nepērc pārtiku sev turpat, kur degvielu automašīnai;

- ēd lēnām un ar baudu, vēlams kompānijā;

- gatavo pats un, ja iespējams, izaudzē vismaz kādu nelielu daļu no tā, ko ēd – kaut vai garšvielu puķpodā.

Vides aktīvists Jānis Brizga noteikti piebilstu – neēd zemeni ziemā, t.i. ēd sezonālu pārtiku, kas augusi tepat netālu, nevis ar lidmašīnu vesta no otras pasaules malas, tādējādi kaitējot videi. Par pārtikas ekoloģisko pēdu vairāk var uzzināt viņa rakstā politika.lv.

Man patīk, ka Pollens šos padomus nesludina kā vienīgos fundamentālos labas ēšanas principus, vien min kā vadlīnijas, kuras pie iespējas ievērot. Pati cenšos iespēju robežās tiem sekot, lai gan pavisam no lielveikaliem izvairīties nesanāk un arī kādu zemeni ziemā esmu apēdusi – konkrēti,  vienā pagājušā gada nogales Ziemsvētku ballītē biju sajūsmā par uzkodās pasniegtām maltos melnos piparos apvārtītām zemenēm – pārsteidzoši un ļoti garšīgi! Ar nepacietību gaidu jūniju un vietējās zemenes, ko apvārtīt piparos un marinēt balzāmetiķī ar svaigām bazilika lapiņām…

Līdz šim sabiedriskā ēšana Prāgā man vienmēr sagādāja vilšanos. Varbūt tamdēļ, ka pasākumu organizatori parasti uzstājīgi piedāvā noprovēt tradicionālos čehu ēdienus, kas neizbēgami ir knēdeļi (samirkusi baltmaize) un biezā panējuma kārtā iecepta gaļa.

Vakar beidzot man gadījās visnotaļ iespaidīgs pozitīvs piedzīvojums populārā brazīliešu restorānā, par ko tad arī šis stāsts. Restorānu sauc “Ambiente”, tā esot ķēde ar dažādu tautību novirzieniem (itāļu, āziešu etc.), bet es baudīju brazīliešu virtuvi. Tā atrodas vecpilsētas pagrabā, vienā no senākajām Prāgas ēkām, kur izsenis esot bijis alus pagrabs, ko bija iecienījis pilsētas bende (tā man apgalvoja vietējie).

Šī vieta ir paradīze izsalkušiem gaļas cienītājiem. Laime, ka mani todien iepriekš brīdināja neēst pusdienas un nepievērst lielu uzmanību restorāna salātu bāram un piedevām (fritētiem banāniem un kartupeļiem). Ēdienkarti te neviens nepiedāvā, vien dzērienu lapu. Tad pāris stundu garumā starp galdiņiem smaidīgi staigā laipi viesmīļi ar milzu iesmiem, no kuriem tev piedāvā ne vairāk, ne mazāk kā 16 dažādus cepešus, kurus pa plānai šķēlītei ar lieliem tuteņiem nogriež tev priekšā uz šķīvja:

Drudžaini centos paspēt pierakstīt visus gardumus, kas krita manā šķīvī galvu reibinošā ātrumā, pilnīgs saraksts hronoloģiskā kārtībā izskatās apmēram tā:

bekonā tīta vistas krūtiņa;

astoņkājis;

pīles krūtiņa;

cūkas kāja;

plank steak;

cepts siers;

savvaļas forele ar kinzu;

teļa gabaliņi ar Parmas sieru;

rump-steak;

jērs;

Urugvajas vērsis;

filet mignon;

Brazīlijas vērsis;

roast beef;

liellops ar ķiploku un Parmas sieru;

vistu akniņas;

grilēts ananass.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka no katra ēdiena nobaudīju mazītiņu, plānu sķēlīti, un manam šķīvim garām aizgāja telapia (zivtiņa), lašforele, mīdijas, vistu sirdis, vērša ribiņas un vēl viens cūkas gabals. Viss bija ārkārtīgi garšīgs.

Katram ēdājam blakus šķīvim tiek nolikta kartiņa, no vienas puses sarkana, no otras zaļa, ar ko dot signālu viesmīļiem, ka vairs nevari ieēst (sarkanā puse) vai vēl tomēr vari (zaļā). Viesmīļi gan smējās un draudēja, ka viņi ar saviem iesmiem nāks tik un tā, arī ja rādīsi viņiem sarkano kartīti. Cukura standziņas blakus šķīvim domātas, lai vari noķert sev domāto gaļas šķēli, kad to viesmīlis griež nost no lielā gabala uz iesma:

Liekas neticami, ka pēc šīs Ērmanīša cienīgās izēšanās vēl varēju apēst pāris ogas, mērcētas šokolādes fondī:

Kad no pagraba nokļuvu saltajā ziemas gaisā, jutos kā iekāpusi pastkartītē. Gara pastaiga cauri biezajām sniegpārslām atpakaļ uz viesnīcu bija gaužām piemērots noslēgums kulinārajām pārmērībām. Publicēju šo ierakstu sava pasākuma pusdienas pārtraukumā – lieki teikt, ka kopš vakardienas vēlaizvien gaidu ierodamies izsalkumu