Fonda darbinieki kopā ar slimnīcas personālu noskaidroja, cik bērnu barošanas krēsliņu būtu vajadzīgi un kāds konkrēts modelis būtu slimnīcas prasībām vispiemērotākais. Slimnīcas novietnēm gan Torņakalnā, gan Gaiļezerā kopā būtu nepieciešami 44 krēsliņi, viens krēsliņš maksā 50 latus, tātad kopā jāsavāc 2200 latu. Iepirkumu un citas praktiskās lietas uzņēmies organizēt Bērnu slimnīcas fonds, kura mājaslapā publicēta informācija par šo akciju ar mīlīgu nosaukumu “Vesels ēdis!”, kā arī rekvizīti naudas pārskaitījumam. Fondam ir sabiedriskā labuma statuss, kas likuma ietvaros juridiskām personām ļauj saņemt nodokļu atlaides 85% apmērā no ziedojuma.

Mīļie draugi – no jūsu atsaucības un komentāru biruma secinu, ka neesmu vienīgā, kam situācija ar bērnu ēdināšanu slimnīcā liekas problēma. Nu tad atrisināsim kaut mazu daļu šīs problēmas visi kopā! Es jau noziedoju, un aicinu to darīt visus, kam ir  vēlēšanās ne tikai – kā teica mana bloga komentētājs Jānis, “pukstēt aizkrāsnē”, – bet kaut ko darīt lietas labā. Ticu, ka mēs kopīgiem spēkiem varam lietas mainīt uz labu. Jau iepriekš visiem paldies par atsaucību!

Domājot par slimnīcu ēdienu, man ienāca prātā padomju laika teiciens “mēs izliekamies, ka strādājam, bet viņi izliekas, ka mums maksā”. Slimnīcās ir spītīgi iesakņojies modelis, kad pa gaiteņiem tiek pārbīdīti ratiņi ar neapetītelīgi smaržojošu ēdmaņu, kas ar militāru pārliecību tiek sakrauts porciju traukos pēc “viņiem” vien saprotama reglamenta un izdalīts pacientiem. Tas, vai kāds šo ēdienu vēlas ēst, vai tas ir pacientiem piemērots, nevienu neinteresē. Ja vēl esi izvēlējies būt veģetārietis vai vegāns – tava problēma. Pacienti, savukārt, ir pieņēmuši par normu to, ka slimnīcās slikti baro, un, lai nenomirtu badā, paļaujas uz radu un draugu sanesto pārtiku.

Kad Bērnu slimnīcā pie manas palātas durvīm klauvēja ēdienu ratiņus apkalpojošā kundze, man sākumā likās, ka atnestais ēdiens ir domāts man. Zivju kotlete ar kartupeļu biezeni, kāpostu zupa, baltmaize ar desu – tas viss taču nevarētu būt domāts 12 mēnešus vecam bērnam?! Izrādās, ka ir gan. Kad uzdrošinājos kundzei pavaicāt, vai tiešām šķīvis ar zupu + lielu bleķa karote paredzēts manai meitai, viņa man ar pārliecību pavēstīja, ka “jums taču saudzējošais, ja?” un ar to saruna no viņas puses bija izsmelta (tagad saprotu, ka runa bija par “saudzējošo režīmu”). Nākošajā dienā, kad uztraukums par meitas veselību bija mazinājies, es prasīju, vai drīkstu zupas vietā palūgt griķus, ko redzēju katlā uz ratiņiem. To man ar mazu rūkšanu no atbildīgās amatpersonas puses izdevās iegūt, lai gan īsti legāli tas laikam nebija, bet dārzeņiem aplipušos makaronus gan nē (tie laikam bija strikti paredzēti citādam režīmam). Vēlāk saņēmu drosmi un vaicāju, vai piena zupa ir taisīta no govs piena un no kādas gaļas ir kotlete. Par zupu kundze piemiedza ar aci un teica, ka nē!- neesot vis no govs piena, un apklusa. Vai tā ir no sojas piena, es provocēju. Viņa, šķiet, īsti nesaprata atsauci uz soju, bet daudznozīmīgi man atklāja noslēpumu, ka piens esot no pulvera! Atbildot uz jautājumu par kotletes saturu viņa sašutusi iesaucās, ka tā taču ir KOTLETE! Vēlāk man tomēr izdevās izvilināt, ka kotlete gatavota no zivs.

Kad savam bērnam ēdienu sarūpēju pašas spēkiem, nākošais izaicinājums bija atrast puslīdz drošu veidu, kā kustīgo mazuli pabarot. Palūdzu padomu personālam, kas tikai parastīja plecus. Man neatlika nekas cits, kā iekārtot Elzu savas gultas stūrī spilvenos, visapkārt izklāt līdzpaņemtos auduma autiņus un papīra dvieļus, un pēc ēšanas ilgi tīrīt no gultas un sienām dārzeņu biezeni, maizes drupačas, biezpienu un pārējās ēdiena atliekas. Un tā četrreiz dienā. Es, protams, ļoti atvainojos par nocūkotajiem palagiem (kuros mums abām ar Elzu pēcāk vairākas naktis bija jāguļ), bet KO tad lai mēs citu būtu darījušas?

Iespējams, tas izklausās ārprātīgi, bet man ir grūti noticēt, ka bērnu slimnīcas personāls nav lietas kursā par to, kāds ēdiens ir piemērots dažāda vecuma bērniem un kādas ir izplatītākās pārtikas alerģijas. Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā katrā nodaļā ieviest pāris vienkāršus bērnu barošanas krēsliņus, kas ir drošs un daudz higiēniskāks veids, kā pabarot mazos slimniekus? Slimnīcas interesēs taču nevarētu būt papildus traumas, ko nesaprātīgs mazulis var viegli iegūt, ēdot nepiemērotā vietā/veidā (piemēram, noveļoties no uz grīdas vai iekrītot šķirbā starp kustīgo gultu uz riteņiem un sienu), vai ar ēdienu nocūkoti palagi?

Gribu piedāvāt dažus ieteikumus, kā lietas uzlabot gan pacientu, gan slimnīcas personāla interesēs bez nozīmīgiem finanšu ieguldījumiem:

• Ja vienā nodaļā ir jāpabaro bērni no pusgada līdz 18 gadu vecumam, piedāvājiet kaut nelielu izvēli, kā arī iespēju no ēdiena atteikties, pirms tas iekrauts šķīvī. Gadu vecs bērns, visticamāk, tikai nesen sācis ēst “parastu” ēdienu un būtu labi, ja mamma vai tētis var piena-griķu zupas vietā varētu izvēlēties vienkārši griķus vai, piemēram, makaronus, ja griķus bērns noteikti neēd. Tas arī samazinātu ēdiena izšķērdēšanu un – kazi – gala beigās pat ietaupītu naudu.
• Personālam, kas izdala ēdienu, ir obligāti jābūt lietas kursā par to, kas ir ratiņu saturs, tajā skaitā no kā taisīta kotlete, un tas laipni jāpaskaidro vecākiem. Pārtikas alerģijas mūsdienās ir visai izplatītas un jau slimam bērnam šādu problēmu pievienot esošajam slimnīcas apmeklējuma iemeslam nav ne bērna, ne ārstu interesēs.
• Slimnīcai būtu jāpadara pieejami bērnu barošanas krēsliņi – barot klēpī vai gultā kustīgu mazuli ir ne tikai ļoti šmucīgi, tas nav droši un neveicina ēšanas procesa labvēlīgu norisi. Ja pieaugušais var bez pilnvērtīga ēdiena kādu laiku izturēt, slimam bērnam tā ir nopietna problēma. Es zinu, ka krēsliņi maksā naudu – nu tad nopērciet kādus ne pārāk dārgus un izīrējiet tos par nelielām naudiņām, līdz tie sevi ir atpelnījuši! Slimnīcas rīcībā taču ir informācija par to, cik bērnu atbilstošā vecumā vienlaicīgi uzturas slimnīcā, izrēķiniet, cik šādi krēsliņi būtu nepieciešami. Turklāt tos taču varētu pārnest no vienas nodaļas uz citu pēc vajadzības.
• Piedāvājiet iespēju par samaksu no tiem pašiem ratiņiem iegādāties ēdienu arī bērnu vecākiem, kas uzturas slimnīcā. Esmu dzirdējusi, ka tāda prakse ir citās slimnīcās. Man vienīgā iespēja reizi dienā paēst bija tikai tad, ja varēju sarunāt kādu darba laikā atnākt uz slimnīcu pieskatīt manu bērnu, kamēr pati aizauļoju uz lejā esošo kafejnīcu vai aizbraucu uz mājām. Bet ko darīt, ja vīrs ārzemēs, vecāki un auklīte slimo, bet citus radus/draugus ar tik mazu bērnu nevaru darba laikā apgrūtināt? Vai, ja esi vientuļā māmiņa, vai arī nedzīvo Rīgā un visi radi/draugi tālu projām? Vai tiešām slimnīcas interesēs ir papildus apgrūtināt ar šādu pieskatīšanas lūgumu jau tā noslogotās māsiņas, vai vairot regulāru apmeklētāju pieplūdumu ar pārtikas maisiem?
• Ja slimnīca laipni nodrošina bezmaksas ēdienu tām māmiņām, kas bērnus baro ar krūti, varbūt variet apsvērt iespēju šo ēdienu piedāvāt palātās līdzīgi kā pacientiem, nevis likt viņām pamest savus zīdaiņus vienus pašus un doties slimnīcas ēkas labirintos meklēt speciālo “māmiņu ēdnīcu”. Atstāt slimu zīdaini vienu, arī ja viņš guļ, nav ne droši ne patīkami, bet vienīgā alternatīva ir apgrūtināt ar pieskatīšanu palātas biedrenes vai slimnīcas personālu. Turklāt gaiteņi, kas ved uz šo ēdnīcu, ziemā ir ledaini auksti. Neskaidra ir arī slimnīcas politika barot māmiņas, tikai sākot ar otro slimnīcā pavadīto dienu – parasti taču slimnīcā iestājas agri no rīta (vismaz uz plānveida operācijām) un atšķirībā no “parastiem” vecākiem māmiņām, kas baro ar krūti, pilnvērtīgs uzturs nepieciešams vairākas reizes dienā.
• Arī ierobežota finansējuma apstākļos noteikti var atrast iespēju uzlabot slimnīcas ēdiena uzturvērtību un kvalitāti, kā arī samazināt izšķērdēšanu (piemēram, ja man kāds būtu vienkārši pavaicājis, vai mana meita ēdīs piena zupu ar griķiem, pirms nolikt pilnu šķīvi uz manas tumbočkas, pēc noraidošas atbildes to varētu piedāvāt kādam, kas to vēlas, nevis neaiztiktu izmest miskastē). Par šo ēdienu taču arī tiek maksāta nauda! Būtu interesanti uzzināt, vai slimnīca veic uzskaiti par to, cik no pārtikas tiek patērēts, un cik izmests. Spriežot pēc makdonaldu un hesburgeru maisiņiem nodaļas ledusskapjos, liela piekrišana ēdienam mazo pacientu vidū nav. Dažas vienkāršas idejas ēdienkartes dažādošanai un uzturvērtības paaugstināšanai – saldās, melnās tējas vietā piedāvājiet pacientiem svaiga ingvera tēju (karstu ūdeni bez cukura ar pāris ingvera un citrona šķēlītēm), par to droši vien īpaši priecāsies topošās māmiņas un citi pacienti, kurus moka nelabums. Makaroni ar tomātu mērci ir vienkāršs, lēts un garšīgs ēdiens. Brokastu putras vāriet no pilngraudiem. Lieciet uzsvaru uz dārzeņu un pākšaugu, nevis gaļas ēdieniem – tā būs gan lētāk, gan veselīgāk, turklāt svaigas Latvijā audzētas saknes ir pieejamas visu gadu. Ja iespējams, būtu brīnišķīgi nodaļu koptelpā, kur bērni spēlējas un sūkā čupa-čups, nodrošināt grozu ar āboliem un banāniem – varbūt šādu lietu varētu finansēt kāds ES projekts līdzīgi, kā tas notiek skolās.

Mēs abas ar Elzu slimnīcu atstājām krietni vieglākas, nekā tur ieradāmies. Es par savu piespiedu diētu biju priecīga, jo beidzot varēju ielīst vecajos džinsos, bet meitu pēc ģimenes ārsta norādījumiem tagad triencientempā nākas uzbarot. Vai tiešām “mums jāizliekas, ka ēdam, kamēr viņi izliekas, ka mūs baro” ir vēlamais slimnīcu ēdināšanas modelis? Varbūt kaut kur Latvijā ir arī labi piemēri, kad slimnīcās baro ne tikai lēti, bet arī garšīgi un veselīgi? Vai tiešām ir saprātīgi izšķiest valsts naudu par ēdienu, kura vienīgais kritērijs ir cena, no kā liela daļa nonāk atkritumos? Es uzdrošinos apgalvot, ka nē, un no savas puses esmu gatava palīdzēt ar padomu. Tas ir mazākais, ko ar prieku labprāt darītu pateicībā par Bērnu slimnīcas mediķu profesionālajām rūpēm par manas meitiņas veselību.

PS Marina no kaimiņu palātas, kas slimnīcā uzturējās ar savu 6 mēnešus veco meitiņu, arī dalījusies savos iespaidos

PPS Piektdien LNT raidījums “Tautas balss” pārraidīja sižetu par šo problēmu, lūk kur to var noskatīties Tikai nesaprotu, kāpēc viņi ielika titros atsauci uz trūkumcietējiem, ar ko, manuprāt, šai lietai nav nekāda sakara

Tas nav saldējums, bet dažādi ķirbīši, sasaldēti porciju izmēra trauciņos

Rāpojot viņai pakaļ un paplašinot viņas ēdienkarti, neatliek daudz laika domāt jaunas receptes pieaugušajiem…  Tā kā vairāki lasītāji ir izrādījuši interesi par to, ko dodu Elzai ēst, padalīšos ar dažām idejām, kas jums varētu noderēt.

Vista

Elzas pirmā gaļa bij lauku vista, tādas tagad nopērkamas ne tikai Centrāltirgū, bet arī SKY un RIMI. Liku vistu ar garšsaknēm (burkānu, pētersīļa sakni, laurlapu, selerijas kātu) katlā, aplēju ar verdošu ūdeni tā, lai nosegts, un vārīju uz nelielas uguns stundu. Sāli vai citas garšvielas klāt neliek!  Kad atdzisa, noņēmu no kauliem gaļu un to ar nelielu buljona piedevu sablenderēju. Pēcāk šo ķausi sasmērēju iekšā silikona formiņās, kurās parasti saldē ledus gabaliņus dzērieniem, un saldētavā sasaldēju. Sasalušus tos var sabērt plastmasas ķobī ar vāciņu vai aiztaisāmā “ZipLock” plastmasas maisiņā un glabāt saldētavā, un katru vakaru vienu ielikt parastajā ledusskapja nodalījumā, tad līdz rītam būs atkusis. To tad kopā ar dārzeņiem blenderēju Elzai pusdienās. Viena vista 9 mēnešu vecam bērnam nodrošina pusdienas apmēram mēnesi.

Trusis

Trusi tā gaļas maiguma un augstās uzturvērtības dēļ kā vēlamo pirmo gaļas ēdienu min visi resursi par bērnu audzināšanu, ko gadījies lasīt. Savējo pirku Dabas Dobē, kur ir skaidrs, ka tas patiešām nāk no bioloģiskas saimniecības un to laipni pieved klāt uz mājām! Trusi, sadalītu gabalos (nav svarīgi, cik un kādos), gatavo un saglabā tāpat kā vistu. Vienīgi sablenderēt gaļu bija drusku grūtāk – iespējams, pielēju pārāk maz buljona – tāpēc beigās to samalu gaļas mašīnā.

Ķirbīši

Ķirbji Elzai ļoti garšo, jo tie ir dabīgi saldi un skaistā krāsā. Es tos cepu krāsnī ar visu mizu – sagriežu gabalos, pārsedzu ar cepampapīra loksni, kas iepriekš samitrināta ūdenī, saņurcīta un tad izžmiegta sausa – 180 grādos kamēr mīksti (apmēram stundu, atkarīgs no ķirbja zortes un izmēra). Kad ķirbji izcepušies, tos atdzesēju, izkasu mīkstumu, to sablenderēju un arī salieku silikona porciju trauciņos saldētavā – šim nolūkam labi der mazo mufinu formas, ko var nopirkt veikalā Gemoss (ledus gabalu trauciņi ir pārāk mazi). Atkausētus ķirbīšus pasniedzu Elzai pusdienās sablenderētus ar gaļu un/vai citiem dārzeņiem.

Citi dārzeņi

Citus dārzeņus – burkānus, kartupeļus, saldos kartupeļus, pētersīļu saknes, pastinakus, brokoļus – es tvaicēju, ieliekot visparastākajā katlā vienkāršu drāšu sietu, ieleju katlā nedaudz karsta ūdens, vāku virsū un 20 minūtēs ir gatavs! Tvaicēšana varbūt ir drusku lielāks čakaris, nekā vienkārši dārzeņus novārīt, bet tādējādi tajos vairāk saglabājas uzturvērtīgās vielas.

Elzas zapte

Galvenā atšķirība no pieaugušo zaptes ir cukura neesamība, tāpēc Elzas zaptēm izvēlos dabīgi saldus sezonālus augļus – ābolus, bumbierus, plūmes, vasarā persikus – ko nomizotus un mazos gabaliņos sagrieztus nelielā ūdens daudzumā katlā sautēju, kamēr mīksti. Tad sablenderēju un glabāju burkā ledusskapī pāris dienas. Zaptes taisu bieži un nelielos daudzumos, jo tās ilgi nevar uzglabāt. Parasti zapti dodu Elzai ar rīta vai vakara putru.

Zaptsmaize

Tas ir Elzas mīļākais launaga ēdiens: zapte (parasti kopā ar saspiestu banānu) + bērnu sausiņu rīvmaize (ņem bērniem paredzētus sausiņus vai cepumus un blenderī samaļ pulverī)=zaptsmaize! Štrunts, ka izskatās kā putra…

Saldējuma kūka

Ne tur īsti kūka, ne saldējums, bet skan labi un garšo vēl labāk Ņem tās pašas sastāvdaļas, kas zaptsmaizei, un klāt pieliek kādu labu bezpiedevu jogurtu vai tīrkultūru.

Viens vispārīgs padoms

Nebaidieties jaukt kopā dārzeņus ar augļiem tikai tāpēc, ka paši tādās kombinācijās tos parasti nepatērējat – maziem bērniem ļoti labi garšo kartupeļi ar āboliem, ķirbis ar aprikozēm vai burkāns ar banānu. Tādējādi var ne tikai izlietot nelielus pārpalikumus no iepriekšējās maltītes, bet arī dažādot garšas, jo šādā vecumā bērniem citas iespējas eksperimentēt ar garšām ir diezgan ierobežotas (nedrīkst sāli, cukuru, vairumu spēcīgu garšvielu). Par padomu drosmīgi maisīt kopā dažādas lietas saku paldies savai māsai, kuras meita Selma uzauga, provējot visu pēc kārtas, rezultātā ēd visu to pašu, ko vecāki un savā piektajā dzimšanas dienā pieprasīja kā dāvanu bērnu pavārgrāmatu. Ceru, ka arī Elza arī izaugs par kulināro piedzīvojumu meklētāju!

Vasara. Brokastis.

Ja arī jums apnikuši veikalos nopērkamie SLI (saldējumam līdzīgie izstrādājumi) ar sintētisko garšu, paprovējiet uztaisīt saldējumu mājās – tas ir gaužām vienkārši! Saldējuma mašīna palīdz, bet nav nepieciešama. Atzīšos, ka šosezon tādu beidzot ieguvu, bet iepriekšējos gadus ļoti labi iztiku bez. Mašīnas darbs ir saldēšanas procesā gatavo masu maisīt, lai kavētu ledus kristāliņu veidošanos un saldējuma struktūra būtu vienmērīgāka, maigāka. Ja mašīnas nav, pāris stundu garumā ik pēc pusstundas saldējums jāizvelk no saldētavas un jāsakuļ ar roku (nu, ar putuslotiņu), kopā kādas 3-4 reizes. Rezultāts jebkurā gadījumā būs nesalīdzināmi labāks par SLI!

Līdz šim galvenokārt taisīju klasiskos saldējumus uz olu krēma un saldā krējuma bāzes (drusku garāks process, jo krēms ir jākarsē, tad pamatīgi jāatdzesē pirms likt saldēties), sorbetus (saldēta augļu vai ogu masa ar cukuru) un  pēdējā laikā arī saldētus jogurta saldējumus (augļu vai ogu masa ar cukuru sakulta kopā ar bezpiedevu jogurtu). Buroties cauri vairākiem simtiem saldētu desertu recepšu savās trijās saldējumu pavārgrāmatās, esmu lielos vilcienos apguvusi saldējumu klasifikāciju, kas ir galvu reibinoši niansēta:

- saldējumi (karsēts olu krēms un/vai krējums), kas tālāk iedalās franču stila (olu krēms/krējums) un Filadelfijas stila (nekarsēts krējums ar piedevām);
- sorbeti (sablendērēti augļi un ogas ar cukuru vai sīrupu, bieži vien ar citrusaugļu sulas piedevu);
- šerbeti (sorbeti ar nelielu piena produkta vai putotu olbaltumu piedevu krēmīgumam – piemēram, karoti Mascarpones);
- granitas (kraukšķīgi ledus kristālu krāvumi, kuru gatavošanā mašīna nepiedalās)

Man vislabāk garšo treknie krējuma saldējumi, ar kuriem šosezon eksperimentēšu dažādos eksotiskos virzienos. Sorbeti prasa vismazāk piepūles (cik sarežģīti ir sakult augļus ar cukuru, ielikt ledusskapī un drusku pamaisīt?), un rezultāts ir lielisks un liess, ja vien to apņēmīgi nesamaitā ar lielu karoti putukrējuma (īpaši zemeņu sorbetam tā ļoti piestāv!). Šovasar uzsāku brokastīs taisīt saldētu jogurtu: sablenderē zemenes ar karoti citrona sulas un drusku cukura, un lej saldējuma mašīnā kopā ar apmēram tāda paša apjoma balto jogurtu. Pēc 20 minūtēm gatavs mīksts, burvīgs mikslis, ko var spiestā kārtā pārkaisīt ar brokastu pārslām, lai būtu sajūta, ka tas nav deserts bet tomēr brokastu ēdiens.

Lūk pilns saraksts ar šobrīd blogā publicētajām saldējumu un sorbetu receptēm:

Vaniļas saldējums

Zaļās tējas saldējums

Citronu saldējums

Citronu – rikotas siera saldējums

Melleņu, laimu un kokospiena saldējums

Mango kokospiena saldējums

Zemeņu sorbets

Mango sorbets

Kā ar visām receptēm, tās ir atvērtas plaši vaļā improvizācijai, sorbetiem manuprāt recepte vispār nav nepieciešama (augļiem/ogām pieliek cukuru pēc garšas un drusku citrona sulu, ļauj lai pastāv un izdalās sulas, sablenderē un liek saldētavā. pāris reizes pa pusstundai samaisa).

Par receptēm runājot, gribu dalīties savā šībrīža galvenajā iedvesmas avotā – Deivida Lebovica (David Lebovitz) grāmatā “The Perfect Scoop“. Deivids ir amerikānis, profesionāls saldumu pavārs, kas šobrīd, viņa paša vārdiem runājot, bauda saldu dzīvi Parīzē un par to raksta Tviterī un savā blogā. Man viņa grāmata ļoti patīk vairāku iemeslu dēļ: tajā sīki un smalki ir paskaidrotas dažādas saldējumu radīšanas nianses (piem. kāpēc saldējumam pievienot sāli, kādos traukos uzglabāt gatavo produktu), termini un dažādu virtuves rīku un gadžetu lietošana. Izlasot šos paskaidrojumus, uzreiz jūties bruņojies ar zināšanām, kas ļaus eksperimentēt tālāk ar pieaugošu pārliecību. Ļoti ērti ir tas, ka mērvienības ir uzrādītas gan amerikāņiem, gan Eiropiešiem saprotamā veidā. Nu, un protams simtiem recepšu, no klasikas līdz avangardam (tomātu granita, olīveļļas saldējums, biešu sorbets utt.), no saldējumiem līdz mērcēm un citām piedevām.

Nobeigumā gribu pieminēt vienīgo Latvijas veikalos nopērkamo saldējumu, kura sastāvā ir tikai acīmredzami ēdamas vielas (olas, cukurs, krējums un tamlīdzīgi), bez neviena E vai stabilizatoriem. Tas ir sasodīti garšīgais un dārgais Haagen-Dazs, ko skumjā kārtā neražo pie mums, bet gan ārzemēs. Veikalā (lielajos RIMI) tas dzīvo atsevišķā saldētavā – laikam jau, lai to nejauši nesajauktu ar SLI…

Par saldējuma mašīnām – tās ir galvenokārt divu veidu: (1) Pašsaldējošās jeb tādas, kuras pašas darbojas kā mazi frīzerīši. Plusi tām ir, ka nav nepieciešams iepriekš sasaldēt trauku un var strīpā taisīt vienu saldējumu pēc otra. Mīnusi – tās ir dārgas un aizņem vairāk vietas kā citas; (2) Mašīnas, kuras paģēr, ka saldējamais trauks tiek iepriekš vismaz 24 stundas turēts saldētavā. Tās ir ievērojami lētākas, aizņem mazāk vietas, bet pēc vienas saldējuma porcijas sataisīšanas jāgaida 24 stundas, līdz to var atkal lietot. Šādas mašīnas var pirkt vai nu atsevišķi, vai kā papildrīku (attachment) virtuves kombainam. Es lietoju pēdējo variantu, un, izvēloties virtuves kombainu, saldējuma mašīnas papildopcijas esamība bija svarīgs kritērijs. Savu kombainu pirku kādā Anglijas interneta veikalā, un ar visu sūtīšanu uz Latviju ietaupīju kaudzi naudas salīdzinājumā ar Latvijas veikalu cenām.

No Saimniecības skolas vadītājas N. Sutas pavāru grāmatas “Praktiskā virtuve” (938 receptes, no tām 352 veģetāras), izdotas 1930. gadā Rīgā k/s. J.Altenbergs un b-dri:

Liels pīrāgs ar zāgo un olām.

200 gr. zāgo* novāra ūdenī kamēr graudi paliek dzidri. Tad nolej ūdeni un uzlej aukstu ūdeni virsū. Nosūc zāgo caur sietu, sakausē sviestu. Šo zāgo sajauc ar sakapātām olām un sviestu, pieliekot vajadzīgo sāli. Saliek uz jau izrullētas sviesta mīklas, uzsit otru pusi virsū, pārsmērē ar olu, cep stiprā krāsnī. Padod siltu pie buljona.

Romiešu pastētes.

Pagatavo mīklu no 3 olām, 1 glāzes piena, 1/2 glāzes ūdens, 1/2 tējkarotes sāls un 400 gr. miltu, visu labi kuļot. Tad uzvāra mazā katliņā 800 g kokovāra. Iemērc un nokarsē tanī dzelzīti, kuru nokarsušu iemērc veikli mīklā. Vāra kamēr sāk atlobīties no dzelzīša. Noņem ar naža palīdzību un iepilda ar ko paredzēts.

Mannā uzsitums.

Uzvāra pusotra litra kaut kādu ogu sulu atšķaidītu ar ūdeni, nogaršo cukuru, pieliek garšas vielas, kādas vēlās, ir labi, ja pieliek citrona vai apelsīna miziņu, vai stangas kanēli. Uzvārītam pieliek 1 1/2 glāzes mannā, pavāra 5 minūtes, liek porcelāna traukā un aukstumā ne visai ātri no sākuma šķūmējot sasit putās, kamēr masa, ņemot ar kaŗoti, notrūkst.

Olu virums 6 personām.

Sakuļ krietni 4 olas pieliekot 4 kaŗotes mannā, 1 kaŗoti kausēta sviesta un sāli; tad lej masu vārošā buljonā un uzvirdina. Šāds ielikums ir ļoti veselīgs, bet ne visi to ciena.

Siera maizītes.

Sagriež (galda) maizi diezgan plānās šķēlēs. Liek uz plātes un krāsnī uzkaltē. Tad sagriež sviestu šķēlēs, pierīvējot 400 gr. sviesta 200 gr. laba siera. Ar to nu pārvelk sakaltētās maizītes. Padod, kur vajadzīgs.

Vistas gaļas frikadeles.

No treknas vistas izgriež krūtažu, kuŗu samaļ, pieliekot uz vienu krūtažu 2 ruņstiķus, 1 olu, kaŗoti laista sviesta un sāli un krietni klapējot samīca, izveido mazas lodītes, kuŗas vāra buljonā.

Cūkas karbonāde itāliešu gaumē.

Cūkas karbonādi sadala kā parasts. Pārkaisa ar sāli un cep uz zvērojošas uguns brūnas, liek uz bļodas, garnē ar citronu šķēlītēm un pienā izmērcētām zardelēm. Klāt dod novārītus zirņus vai makronus.

Zardeļu salāti.

Zardeles notīra, pārdala vidū pušu un satin apaļās ripiņās. Tad sagriež nēģus, žāvētu lasi, zuti, dažādas desas, cūkas vai teļa cepeti, – pēdējo vietā var arī ņemt sutinātu šķiņķi, un cieti novārītas olas. Visu ņem apmēram vienādās daļās, viegli izmaisa, pārlej ar majonēzi un liek uz bļodas. Garnē ar sakapātu olu, želēju un satītām zardelēm.

*kompetenti avoti vēsta, ka zāgo ir maniokas putraimi. vēl tikai jānoskaidro, kas ir manioka

Galvenajā lomā – svētku cepetis. Cept lielāku gaļas gabalu ir gan garšīgi (tas sanāks sulīgāks), gan svinīgi, gan arī praktiski, jo tā var ērti pabarot daudz viesu. Man pēdējo desmit gadu Ziemsvētku cepeša favorīts ir tītars, galvenokārt tāpēc, ka man ļoti garšo tītara gaļa, bet cept veselu milzu putnu tāpat vien vai kādā citā gadalaikā liekas nepiemēroti. Esmu provējusi dažādas receptes un pēdējos pāris gados apstājos pie Naidželas Losones garšvielās mērcētā tītara – putns sanāk sulīgs, garšvielu piesūcies un mērcēšana ievērojami saīsina cepšanas laiku. Ja tītaru izvēlas nemērcēt, cepšanas laiks būs par pāris stundām garāks. Lūk mana iecienītā svētku tītara recepte.

Tītaru pasniedzu ar dzērveņu mērci, krāsnī ceptiem kartupeļiem ar rozmarīnu un citronu un kļavu sīrupā glazētiem pastinakiem.

Cienot Latvijā ļoti populāro tradīciju svētkos ēst cūkas cepeti, piedāvāju jums arī to, liesajā karbonādes gabalā iedvešot garšu un raksturu ar ābolu palīdzību un izaicinot tēzi, ka garšīgai cūkgaļai jābūt treknai! Lūk ābolu sulā un etiķī mērcēta cūkas cepeša recepte (ābolcūka), kam piedevās ābolu-sīpolu mērce un kartupeļu-pētersīļu sakņu biezenis.

Saldajā pasniedzu kaut ko no jau izmēģināta repertuāra, piemēram citronu tarti, vai miniatūras siera kūciņas kopā ar šokolādes pudiņiem.

Lai izdodas

Toreiz gan Latvijas diplomātu, gan valsts rocība bija daudz pieticīgāka salīdzinot pat ar šodienas konsolidētajiem mērogiem, un rīkojot pieņemšanas vai kādus citus saviesīgus pasākumus, bija jābūt gan radošiem, gan vistiešākajā veidā jāpieliek roka visa veida darbos. Atceros, ka vienu gadu 18. novembra pieņemšanu rīkojām ANO mājas kafetērijā. Es izdomāju palūgt kafetērijas personālam izcept speķa pīrāgus. Zināju, ka veikalā var nopirkt kūpinātu, cauraugušu, sīkos gabaliņos sagrieztu cūkgaļu, ko franciski sauca par lardons, kurus pati lietoju pīrāgiem. Neatceros vairs detaļās skaidrošanas procesu, bet rezultāts bija no ārpuses gandrīz autentisks, savukārt no iekšpuses – grabošs. Kaut kādu iemeslu dēļ lardoni pīrādziņu vidū grabēja kā grabulī. Vēlāk štukojām, ka pavāri droši vien speķi bija pirms likšanas pīrāgos sacepuši. Domāju, ka vairums viesu pīrāgiem lielu vērību nepievērsa, izņemot saujiņu klātesošo latviešu, kurus grabošie pīrāgi uzjautrināja. Vēl atceros, kad ieradāmies kafetērijā pusstundu pirms pieņemšanas sākuma, mūs pārsteidza prominentā vietā rūpīgi rindās izvietotas apelsīnu, tomātu un kādas zaļas sulas glāzes. Šī īpaši veidotā krāsu kombinācija izskatījās aizdomīgi līdzīga Lietuvas karogam. Pamanīju gaitenī kautrīgi slapstoties oficiantu ar lielu Lietuvas karogu, ko viņš, apjaušot savu kļūdu, bija jau novācis no zāles un centās noslēpt no mūsu acīm. Kafejnīcas personāls bija sajaucis Lettonie ar Lituanie – abu valstu nosaukumus franciski izrunā ļoti līdzīgi, turklāt lai atceramies, ka runa ir par vēlajiem deviņdesmitajiem, kad Vakareiropā daudziem bija pirmā dzirdēšana gan par vienu, gan par otru.

Ko es tādu latvisku celtu svētku galdā svešumā šodien? Laikam jau rupjmaizes torti ar brūkleņu zapti un putukrējumu, pie noteikuma, ka man būtu iepriekš sagādāti krājumi ar Lāču rupjmaizes rīvmaizi. Ja arī jūs to vēlaties uztaisīt, lūk recepte rupjmaizes biskvītam. Jaukus svētkus!

“Pagaršo” sakās esam domāts dzīves gardēžiem. Par to liecina gan vāka noformējums ar jo smalku galveno bildi, gan tēmu pieteikumi (“vīna baudītājus vieno intelekts”), gan glaunais papīrs un skaistās ēdienu fotogrāfijas, ar kurām žurnāls bagātīgi ilustrēts. Man patīk, ka visām receptēm ir klāt kvalitatīvas bildes, kas radīja pārliecību, ka ir nofotografēts aprakstītais ēdiens, nevis piemeklēts kas aptuveni atbilstošs internetā fotodatubāžu dzīlēs. No rakstiem visinteresantākais likās Rūtas Dimantas un viņas kolēģu “atbilde krīzei” – sirsnīgs un nepretenciozs gabals, ko papildina vienkāršas receptes, turklāt kvalitatīva publicitāte lieliskam labdarības projektam. Krasā pretstatā tam bija “Vīna sarunas” – manuprāt, formāts, kur sabiedrībā pazīstami cilvēki dzer vīnu un par to runā ir sevi izsmēlis – sanāk tāda vienkārša pabazarēšana, ko par intelektuālu vai interesantu grūti nosaukt. Turklāt, man likās bezgala ironiski, ka šīs kompetento cilvēku sarunas atšifrējumā populāras vīnogu šķirnes nosaukums – Sauvignon Blanc – viscauri konsekventi bija ierakstīts nepareizi, proti Savignon Blanc. Vai tiešām redaktors nezin, kā rakstīt šo visnotaļ izplatīto šķirni? Ja nē, tad vai tiešām to pāris sekundēs nevar pārbaudīt? Nepatīkama paviršība, kas noteikti nepaslīdēja garām nepamanīta daudziem lasītājiem. Citas lietas, kas mani uzjautrināja/mulsināja:

• Ceļojuma aprakstam nav minēts ne teksta, ne bilžu autors. Lasot bezpersonisko tekstu man radās iespaids, ka tās ir nevis ceļojuma piezīmes, bet gan dažādu brīvi pieejamu interneta resursu apkopojums. Droši vien arī bildes rastas interneta fotodatubāzēs. Jebkurā gadījumā tā ir nekorekta attieksme gan pret autoru (-iem), ja tādi ir, gan pret lasītājiem, liedzot viņiem iespēju uzzināt vai nu autora vārdu, vai arī faktu, ka šo informāciju kāds dzīvs cilvēks ir apkopojis/tulkojis no konkrētiem tīmeklī pieejamiem resursiem.

• Autori/avoti nav minēti vairumam recepšu un citām publikācijām. Diez, kādēļ tā?
• Skaistās bildes pa visu lapu brīžiem traucē uztvert receptes vai apraksta tekstu (piem. 6. un 60. lpp.), jo fons ir pārāk saraibināts un uz tā grūti atšķirt burtus.
• Sadaļā “Pasaule uz šķīvja” atradu šādu padomu un apsmējos: “lai izdabūtu no šauras pudeles visu kečupu, izmanto garu kokteiļa salmiņu”. Ar to laikam bija domāts, ka šis kečups jāiesūc mutē kā saldējuma kokteilis? Tiešām konstruktīvs padoms izsmalcinātiem gardēžiem Sakars ar “pasauli uz šķīvja” izpalika pilnībā.

“Dienas ēdieni” gan pēc satura, gan formas šķiet mērķēti vairāk vidusmēra auditorijai, kura vēlas ne tikai veikli uztaisīt darbdienas vakariņas bet arī ietaupīt un iegūt dažādus praktiskus padomus sākot ar pannu izvēli un beidzot ar galda kultūru. Priecē tas, ka vairums recepšu, bilžu un citu publikāciju nav anonīmas un, ka ir atvēlēta rubrika veselīgam ēdienam (gan ar tādu drusku nicīgu nosaukumu – “kaloriju skaitītājiem”). Forši, ka papildus jau zināmiem gardēžiem ir piesaistīti jauni autori, tajā skaitā no blogotāju vides. Dažas receptes lasot gan pārņēma sajūta, ka tās jau kaut kur redzētas, laikam tāpēc, ka tās atkalizmantotas no “Dienas” arhīva.

Man kā rūpīgam lasītājam vairākās vietās acīs cirtās bilžu neatbilstība saturam – palika iespaids, ka publikācijas ilustrētas ar interneta datubāzēs sameklētām bildēm, kam ir tikai aptuvena saistība ar tekstu. Piemēram, pirmajā izdevumā:

• Raksts par dāņu sviestmaizi ilustrēts ar bildi, kas nepārprotami izskatās pēc klasiskās angļu gurķmaizītes, tikai uz pilngraudu nevis baltās maizes! Tāda nianse, ka klasiskās dāņu sviestmaizes parasti mēdz būt atvērtas, nevis slēgtas (pārklātas ar otru maizes kārtu), redaktoriem laikam ir paslīdējusi garām. Laikam galvenais, ka bildē ir kaut kāda maize, štrunts par niansēm.
• Elzas Leimanes meksikāņu omleti ar gvakamoli ilustrē omlete, kas nepārprotami pildīta ar brokoļiem. Laikam tāpēc, ka ar gvakamoli pildītas omletes bildi internetā neizdevās atrast un brokoļi taču arī ir zaļi…
• Trīs cūkgaļas receptes ilustrētas ar bildi, kurā attēlots karbonādes gabals ar kauliņu kompozīcijā, kas īsti neatbilst nevienai no receptēm. Vienā no receptēm minēta cūkgaļas fileja, kamēr izlasot recepti izklausās, ka no tievās filejas konkrēto ēdienu nemaz nevar uztaisīt un runa tomēr ir par pavisam citu gabalu (diezgan tipiska kļūda, jo Latvijā ir tradīcija par fileju dēvēt jebkādu gaļas gabalu bez kauliem. Tas rada problēmas, jo fileja ir konkrēts gaļas gabals ar diezgan ierobežotu pielietojumu, turklāt kārtu dārgāks par pārējiem).

Otrajā izdevumā pavāre no Sardīnijas sniedz padomus olīveļļas izvēlē un lietošanā. Doma laba, tikai šie apraksti nav visai konsekventi kritērijos un sešu olīveļļas pudeļu strīpā zem divām tie ir mulsinoši neatbilstoši – vienā gadījumā tas skan: “etiķetē minēts, ka eļļa ir 100% dabiska” kamēr uz etiķetes ir rakstīts viss kaut kas, tikai ne ka tā ir 100% dabiska (es pārbaudīju, jo man sagadīšanās pēc mājās stāv tieši tās eļļas pudele), savukārt par vienu citu eļļu ir rakstīts, ka tā iepildīta tumšā pudelē, lai gan fotogrāfijā skaidri un gaiši redzams, ka pudele ir pavisam gaiša! Kurš te ko sajaucis? Kā lai šādiem padomiem uzticas, ja pat eļļas pudeles krāsu nevar trāpīt pareizi?

Tad vēl tādi sīkumi kā vīnu gradācijas nepareiza rakstība: pirmajā izdevumā publikācijā par vīna baudīšanu kļūdaini uzrakstīts Gran Cru (pareizi jābūt Grand Cru). Ja reiz esiet atvēzējušies uz savas auditorijas izglītošanu vīna baudīšanas smalkumos, tad pievērsiet vērību tādiem šķietamiem niekiem kā ar šo tēmu saistītu svešvārdu rakstībai! Tos pārbaudīt taču ir ļoti vienkārši.

Īsumā – es, protams, priecājos par katru kulinārām tēmām veltītu izdevumu dzimtajā valodā, bet izšķirstot pirmos numurus, atradu tur pārāk maz jauna un interesanta, ar ko pamielot acis un garšas kārpiņas. Kaitina redakcionālā paviršība, kas, iespējams, ir vienkārši atbilstoša kopīgajam līmenim latvju presē ar mazo tirgu un visām no tā izrietošajām sekām. Gribētos vērst redaktoru uzmanību uz to, ka jūsu lasītāji ar katru gadu kļūst izglītotāki un prasīgāki, un visticamāk labāk par jums zinās gan vīnu šķirņu pareizrakstību, gan to, ka itāļu klimpiņas gnocchi latviski izrunā nevis gnoči bet gan ņoki, tāpēc, lai noturētu un audzētu auditoriju pieaugošas konkurences apstākļos, nāksies būt radošākiem un rūpīgākiem. Ceru, ka tas vairos kvalitāti un gala beigās lasīšanas un gatavošanas prieku mums visiem!

Pirmo reizi vienu no Madaras jaunajiem dzērieniem noprovēju karstā vasaras pievakarē, kad gadījās būt universālveikalā “Centrs”. Garšoja lipīgi saldeni un slāpes neveldzēja, ko es cerēju norakstīt uz faktu, ka dzēriens bija remdens – Madaras veikaliņos toreiz vēl nebija ledusskapju.

Nedēļas nogalē nopirku visus četrus un ieliku ledusskapī kārtīgi atdzesēties. Baudīju tos, salietus glāzēs, cenšoties identificēt atpazīstamas garšas un saprast kurš varētu būt kurš. Manas izjūtas un pārdomas:

Garša
Visi vēlaizvien garšoja lipīgi saldeni, attāli atgādinot atmiņas par padomjlaika gāzētajām limonādēm. Nekas īpašs. Diviem tumšākās krāsas dzērieniem garša bija pilnīgi nenosakāma – neuztaustīju nevienu izteiktu, atpazīstamu noti. No abiem pārējiem, vienā izteikti dominēja krustnagliņas (tas izrādījās Ralph Pumpkin – tiem kas nezin, tas ir dzēriena nosaukums), otrā diezgan uzmācīgs mentols (Anna Mint).

Sastāvs
Izpētot sastāvu, atklājās vesela bagātība: dzērienos papildus ūdenim, fruktozes sīrupam, bāzes sulai un oglekļa dioksīdam pievienotas iespaidīgas garšaugu buķetes, piemēram mārsila un sūrenes lakstu, eikalipta lapu, ceļmallapu, bērzu un priežu pumpuru ekstrakti, vai atkal ziedputekšņu, kurkuma, piparmētru lapu, ķimeņu, diļļu sēklu un piparmētru ēteriskās eļļas ekstrakti. Tas viss protams izklausās smalki, bet jautājums paliek – kāda no šiem ekstraktiem jēga, ja sagaršot tos nevar un rezultātā labākajā gadījumā viena dominējoša garša aizslauka visas pārējās, sliktākajā – neviena no garšām nav nosakāma, jo visas noslīkst viena otrā? Neviļus pieķēru sevi pie domas, ka šis sastāvs ļoti atgādina to, kas rakstīts uz Madaras šampūnu un krēmu tūbiņām, kas laikam ir loģiski, ja atceramies, ka Madara ir guvusi pelnītu slavu par saviem kosmētikas produktiem.

Es tomēr sagaidu atsķirīgas lietas no krēma un gāzēta dzēriena. Bezalkoholiskus dzērienus galvenokārt lietoju, lai veldzētu slāpes un viens no galvenajiem izvēles kritērijiem ir, vai man tas garšo. Ja es vēlos veselību, ko sniedz dažādu garšaugu medicīniskās īpašības un vitamīni, tad krāsainas, gāzētas limonādes būs pēdējā vieta, kur to meklēšu – var taču izvēlēties dzert svaigi spiestu sulu, zāļu tēju vai vienkārši ūdeni. No šī viedokļa raugoties, viss smalko sastāvdaļu kopums Madaras dzērienu pudelēs šķiet vienkārši izniekots.

Iepakojums
Sākšu ar to, kas mani kaitināja visvairāk: apaļais štempelis uz pudeles kakliņa ar uzrakstu “100% clean”. KAS tieši ir vēstījums? Ka pudele ir izmazgāta, pirms tur kāds lēja iekšā dzērienu? Ka tas ir kas pozitīvs un uzsverams salīdzinājumā ar citiem dzērieniem citās pudelēs, kas laikam ir netīras, jo nav apzīmogotas ar šo mistisko pašpiešķirto štempeli?  Kāpēc angliski? Jo latviski “100% tīrs” izklausās vēl mulsinošāk lai neteiktu galīgi stulbi?

Nosaukumi: man šķiet provinciāli apzīmēt gāzētus dzērienus ar angļu personvārdiem, un tad tos tirgot vietējā tirgū. Atkal jāprasa, kāpēc? Lai izskatītos tā “ārzemnieciski” un tāpēc īpaši stilīgi, vai kā? It kā puse no teksta ir latviski, tātad eksportam konkrētā pudele nav domāta. Nesaprotu.

Tālāk neizbēgami jāpievēršas penterim, kas rakstīts uz etiķetes, lai uzburtu katra konkrētā “personāža” tēlu. Tas domāts, lai jūs saprastu, kādās situācijās katru dzērienu lietot (“pie ugunskura kopā ar somā saņurcītu sviestmaizi”  vai ” pirms rīta rosmes”? “operas starpbrīžos” vai “dārza svētkos ar kameransambli”?) un ko tur sagaršot, ja līdzīgi man, nespējat sagaršot neko īpašu vai arī tikai krustnagliņas tā vietā lai taču sajustu bagātīgus skuju un meža ogu toņus, ziedputekšņu pēcgaršu vai plūmju notis.  Nezinu, varbūt ir patērētāji, kam patiesi palīdz, kad tirgotājs pasaka priekšā, kā dzērienam jāgaršo vai kādās dzīves situācijās to lietot. Man tas šķiet lieki (lai neteiktu kaitinoši), jo tādus lēmumus pieņemu pati. Tās taču nav zāles, kam raksta virsū, vai tās lietot rītā vai vakarā…

Īsumā…
Neskatoties uz to, kas rakstīts uz pudelēm par plūmju notīm vai piparmētru vēju, man Madaras dzērieni ne pārāk garšo. Tā bija skumja vilšanās – gan pēc pozitīvā iespaida un lietošanas pieredzes ar šī zīmola kosmētiku, gan pēc daudzsološā trokšņa, kas ap dzērieniem visas vasaras garumā tika regulāri uzjundīts sociālajos tīklos un stilīgos pasākumos.

Ierosinājums
Ir viens vasarīgs bezalkoholisks dzēriens, ko Latvijā neviens neražo un arī importētu nopirkt nevar – īstā limonāde (lemonade no vārda lemon=citrons), kuras sastāvā ir citronu sula, cukurs un gāzēts vai negāzēts ūdens. Tieši tik vienkārši un sagadīšanās pēc arī ļoti garšīgi. Limonādei ir daudz dažādas versijas – ar laima sulu, greipfrūtu sulu, ingveru, bet katrā no versijām dominē viena garša, nekonkurējot ar citām, un kopējais efekts ir dzidrs, atsvaidzinošs un pārliecinošs. Varbūt tā ir ideja Madaras dzērieniem uz nākošo vasaru?