No visiem saviem klejojumiem pa pasauli nekur citur neesmu piedzīvojusi tādas kulināras izvirtības kā Dienvidāfrikā. Par to man jāpateicas māsai, kura septiņus gadus dzīvoja Johannesburgā un ģimenē mīlīgi tiek dēvēta par Ieviņu Āfrikā. Skaidrības labad jāpiebilst, ka nu jau gadu viņa mitinās Malaizijā, tāpēc būtu jāsauc par Ieviņu Āzijā. Lasīt tālāk…
Malaizijas ziemeļrietumos ir Penangas sala (Penang), nosaukta vietējās riekstu palmas vārdā. Penangas galvaspilsēta Džordžtauna ir bagāta ar hinduistu un budistu svētvietām, bet netālu no tās džungļos atradu templi gardēžiem Lasīt tālāk…
Tažīnu pirmoreiz baudīju Marokā. Rīgā to atklāju tirdziņā Kalnciema un Melnsila ielu krustojumā saulainā sestdienas pēcpusdienā, kad izsalkuma un smaržu vilināta nonācu pie stenda, kur māksliniece Dace Draveniece tirgoja tažīna traukus ar skaisti apgleznotiem māla vākiem un cienāja apmeklētājus ar pašgatavotu vistas tažīnu.
Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss :)
Jaunākie komentāri