Vēlā rudenī mana kolēģe Marija, atgriezusies no īsām brīvdienām Francijā, ienāca pie manis kabinetā un pasniedza man skaistu, milzīgu, bāli dzeltenu bet nepazīstamu augli. To viņa esot noplūkusi no koka Francijā dārzā un zināja teikt, ka angliski tas saucas quince. Quince, kā es atceros, latviski ir cidonija, ko pazīstam kā mazus, skābus auglīšus, kas aug krūmos tepat pie mums un ir desmitreiz mazāki par to, ko man tikko iedeva Marija. Toreiz man nebija daudz laika iedziļināties šajā mistērijā, vien uzklausīju Marijas komentāru, ka šis brīnumauglis vārot paliek skaisti rozā un ka no tā varot taisīt kompotu/zapti.

Biju šo piedzīvojumu aizmirsusi, līdz nesen Āgenskalna tirgū kastēs ieraudzīju kaudzes ar importētiem augļiem, ko sauca par aivām, kas izskatījās aizdomīgi līdzīgi milzu “cidonijai”, ko man atveda Marija. Es kāri nopirku trīs gabalas (katrs auglis svēra apmēram 400 g) un mājās veicu izpēti, lai noskaidrotu, kas ir kas. Rezultātā no Vikipēdijas, Oksfordas pārtikas enciklopēdijas un pāris pavārgrāmatām izsecināju, ka:

1) tas, kas aug Latvijā un mēs dēvējam par cidonijām, patiesībā ir henomele (latīniski: Chaenomeles);

2) bālais brīnumauglis, ko man atveda Marija un ko es nopirku tirgū kā aivu, ir īstā cidonija (latīniski: Cydonia oblonga), un angliski to sauc par quince, savukārt franciski – le coing;

3) starp hanomeli un cidoniju pastāv attāla radniecība, bet tie ir pilnīgi dažādi augļi gan pēc izmēra, gan garšas, gan citiem parametriem;

4) sekojoši laikam izriet, ka to, ko pārdod kā aivas, patiesībā vajadzētu saukt par cidonijām, bet to, ko esam pieraduši dēvēt par cidonijām, būtu jāsauc par henomelēm, vai kaut kā tā;

5) vienīgais man šobrīd zināmais izskaidrojums, kāpēc Cydonia oblonga pie mums sauc par aivām, ir, ka līdzīgi sakot arī krieviski (varbūt vēl kādā valodā?).

Atviegloti uzelpoju, kad biju vismaz daļēji atšķetinājusi šo cidonijas mistēriju, un metos pētīt, ko tādu no “aivām” (īstenībā cidonijām) lai uztaisa. Skaidrības labad gribu uzsvērt, ka svaigā veidā lielās “cidonijas” nav ēdamas – tās ir skāņi negaršīgas un cietas kā akmens.  Termiski apstrādājot, savukārt, tās pārvēršas un kļūst medaini saldas, mutē kūstošas un iegūst skaistu saulrieta-rozā krāsu. Galvenie kulinārie pielietojumi: marmelādes un zaptes (cidonijās, jo īpaši to sēkliņās, ir ļoti daudz pektīna), kompoti un deserti, augļu pīrāgi, čatniji, kā arī pildījums putnu cepešiem un piedevas gaļai (cūkgaļas un jērgaļas ēdieniem).  Sautējot cukura sīrupā, cidonijas no bāla, neizteiksmīga augļa ar liegu smaržu pārvēršas medaini saldā desertā intensīvi sārtā krāsā. Tās labi papildina kļavu sīrups, citrona sula un Ziemsvētku laikam raksturīgas garšvielas – kanēlis, kardamons, krustnagliņas, vaniļa, anīsa zvaigznītes. Piedāvāju jums cidoniju deserta (kompota) un zaptes recepti.

NB! ja kāds no šo rindu lasītājiem zina vairāk par Cidoniju Mistēriju, un/vai saskata manis piedāvātajā informācijā kļūdas, laipni lūdzu labojiet/papildiniet mani un lejiet gaismu uz šo problēmu!

PS pateicoties atsaucīgiem un kompetentiem cilvēkiem, konkrēti rakstniecei un slavenas biologu dzimtas pārstāvei Dacei Rukšānei, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas loceklim, valodniekam Aldim Lauzim un bijušajam Zemkopības ministram Mārtiņam Rozem, ar Twittera palīdzību noskaidroju, ka Chaenomeles latviski pareizi izrunā “henomele”, un, ka  Mūsdienu Latviešu valodas vārdnīca to definē sekojoši:

henomele dsk. ģen. -ļu, s. lietv. Rožu dzimtas krūms ar oranži sārtiem, retāk rožainiem vai baltiem ziediem pušķos un aromātiskiem, dzelteniem augļiem; krūmcidonija. Japānas h. // šī krūma auglis. Henomeļu ievārījums. · Henomeļu ģints [Chaenomeles]. C i l m e no grieķu chainein ‘skaldīt’ un melon ‘ābols’. Sarunvalodā joprojām tiek plaši lietots šā auga iepriekšējais nosaukums – cidonija.

Ingvera izcelsme ir Dienvidaustrumāzija, augam ir neskaitāmas šķirnes, un tā lakstainā daļa atgādina īrisa ceru. Pārtikā galvenokārt izmanto ingvera sakni gan svaigā (zupās, karijos, čatnijos, mērcēs, dzērienos, marinētu, viskautkur) gan pulvera veidā (kūkās un cepumos, piemēram piparkūkās). Malaizijā veikalā manīju “jauno ingveru”, ko lieto svaigu, un “veco ingveru”, ko lieto galvenokārt termiski apstrādātu (“vecais ingvers” izskatījās līdzīgs tam, ko biju radusi redzēt Eiropas veikalos, arī pie mums). Izrādās, pusi no pasaules ingvera krājumiem saražo Indija, pārējo Ķīna, Jamaika, Taivāna, Taizeme un Nigērija. Tā rakstīts manā jauniegūtajā kulinārajā enciklopēdijā The Oxford Companion to Food!

Visvienkāršākā recepte ar ingveru galvenajā lomā ir tēja, kur pamata sastāvdaļas ir šķēlēs sagriezts ingvers, citrona sula un medus. Sajauciet šīs vielas sev tīkamās proporcijās, aplejiet ar karstu ūdeni krūzē vai kanniņā un pagaidiet vismaz 10 minūtes, lai ievelkas! Ziemas spelgonī es šo dzērienu lietoju katru vakaru (ļoti efektīvs līdzeklis saaukstēšanās un gripas profilaksei), savukārt vasarā es to atdzesēju, pievienoju ledu un dzirkstošu vai parastu minerālūdeni, un tas kļūst par atsvaidzinošu limonādi. Ja man ir pie rokas, parasti piešauju klāt arī kādu svaigu citronzāles stibu (nogriežot sakaltušo galiņu un ar naža spalu drusku “iedauzot” pārējo, lai izdalās aromātiskās eļļas) un/vai piparmērtas zariņu.

Vēl ingveru var ļoti labi pievienot svaigi spiestām sulām, lietojot dārzeņu sulu spiedi, piemēram, ābolu-burkānu-ingvera, vai apelsīnu-burkānu-ingvera. Sulas gatavošanas procesā piemet klāt nelielu svaiga ingvera gabaliņu un pēkšņi parasta sula pārvēršas par uzmundrinošu vitamīnu sprādzienu!

Vienkāršiem vārdiem runājot, tā ir čili pasta visellīgākajā stiprumā, kādu man nācies baudīt. Drusku precīzāk izsakoties, runa ir par mērcīti/ēdiena papildinājumu (condiment), ko pasniedz mazos trauciņos, lai tajos pamērcētu ko nu vēlas “uzasināt”. Sambala izcelsme ir Indonēzija un Malaizija, kur ir populāri vairāki sambala paveidi, piemēram sambal bajak (čili papildināts ar vēl citām garšvielām), sambal terasi (papildināts ar aromātisku garneļu pastu), bet mans iecienītākais ir sambal oelek, kas ir vienkārši saberzti sarkanie čili pipari ar visām sēklām.

Es neesmu tik rūdīta ugunsrijēja, lai šo sambalu lietotu kā mērcīti, bet vienmēr turu mājās burciņu, lai ar panāktu vēlamo asuma pakāpi āziešu ēdienos gadījumos, kad nopirktais svaigais čili pipars par nožēlošanu izrādās “neass”. Man arī labi patīk, ka sambal oelek parasti nav klāt nekādas citas garšvielas vai konservanti kā čili mērcēm (etiķis, krāsvielas, cukurs) – tikai tīrs, spīvs čili.

Lietojiet mazās devās un sargieties aiztikt acis, ja sambals ir ticis uz rokām!

Tas notika Stockmann atklāšanas dienā un es jaunā veikala izpēti, protams, sāku ar ēdienu nodaļu, kur atradu daudz brīnišķīgas ēdamlietas, kuras toreiz citur nevarēja nopirkt. Tagad par laimi tā vairs nav un, piemēram, mana mīļā citronzāle ir iegūstama gandrīz katrā RIMI.

Citronzāle ir tipisks Āzijas garšaugs, kur tas aug kā nezāle kuplos, izspūrušos krūmos:

Citronzāļu pļava Dominikas salā. Paldies Andrai par bildi!

To kulinārijā izmanto plaši – dzērienos, karijos, zupās. Ļoti labi šī zāle sader kopā ar zivīm un jūras veltēm savas maigās, citrusīgās smaržas dēļ.

Es to visbiežāk lietoju kopā ar ingvera-citronu-medus tēju, kur gan piemetu klāt tējai, gan – ja tēju atdzesēju un pasniedzu aukstu – ielieku vienu stibu stikla krūzē kā dekorāciju. Vēl man ir viena mīļa karija recepte, kur citronzāle piedalās sakapātā veidā.

Citronzāle nav dārga un neprasa īpašas pūles apstrādē – pietiek vien nolobīt ārējo miziņu un nogriezt sakaltušos galus. Pirms lieku to klāt tējai, resnāko galu sadauzu ar naža spalu – lai izdalās smaržīgā eļļa:

"iedauzīta" citronzāle