Četras dienas Ukrainā

Sep 6, 2022 | Pārdomas, Politika | 0 comments

Ukrainas neatkarības dienu, 24. augustu, pavadīju vilcienā uz Ukrainu. Tā bija trešdiena. Tad laiks apstājās un dienas sajuka.

Uz Kijivu braucu kopā ar Lietuvas, Igaunijas un Somijas parlamentu Ārlietu komisiju vadību, un Ukrainā pavadījām četras pilnas dienas. Visilgāk, salīdzinot ar citām Rietumu sabiedroto amatpersonu vizītēm, kā to atzinīgi atzīmēja mana kolēģe Eiropas padomes parlamentārajā asamblejā, Verhovna Rada deputāte.

Kāpēc bija svarīgi turp braukt? Jo ukraiņi ļoti novērtē šāda veida uzmanību. Viņi bažījas, ka Rietumos valda nogurums no kara Ukrainā, un šādas vizītes palīdz to noturēt dienaskārtības prioritātēs. Viņi raizējas, ka iestājoties rudenim un pieaugot apkures un elektrības rēķiniem, Eiropas valstis varētu sākt šaubīties un locīties attieksmē pret karu Ukrainā un Kremli. Vēl, pašu acīm redzot kara postījumus, uzklausot cietušo liecības un atklāti aprunājoties gan ar amatpersonām, gan iedzīvotājiem, var iegūt spilgtu un patiesu priekšstatu par to, kas tur patiesībā notiek, veidā, kā vienkārši skatoties bildes vai video internetā nekad nesajutīsi, un nodot to tālāk. Vietvārdi kā Buča vai Irpeņa man bija zināmi arī iepriekš, no medijiem zināju arī par tur pastrādātajām Krievijas armijas zvērībām, bet kad redzēju tur masu kapus un sabombardētās mājas, man tie ieguva pilnīgi citu nozīmi. Visubeidzot, visas tikšanās ukraiņu amatpersonas, domnīcu, pašvaldību un mediju pārstāvji vienmēr sāka un beidza ar sirsnīgu pateicību Baltijas valstīm par mūsu palīdzību un atbalstu. Viņi zina, ko tas mums maksā, salīdzinot ar bagātākajām ES valstīm, viņi to ļoti augstu novērtē un priecājas par iespēju to pateikt klātienē.

Mans jaunais mīļākais vārds ukrainiski ir “zustriči”, kas nozīmē sanāksmes. Programma bija ļoti blīva, līdz desmit zustričiem dienā. Tikāmies ar augsta ranga amatpersonām Verhovna Radā, Ārlietu ministrijā, Aizsardzības ministrijā, prokuratūrā, izlūkošanas dienestā un vēlāk arī ar pilsoniskās sabiedrības, domnīcu, pašvaldību, mediju pārstāvjiem un diplomātiem. Galva drusku griežas no visa uzņemtā informācijas apjoma, bet ceru, ka mūsu vēstniekam tā bija skaidrāka (viņš pierakstīja puskladi), tajā skaitā par Ukrainas aktuālajām vajadzībām.  Papildus galvenajām prasībām (vairāk ieroču un stingrākas sankcijas), Ukrainas kolēģi minēja konkrētas lietas, piemēram maternitātes slimnīcu aprīkojumu un skolēnu autobusus. Par oficiālo zustriču sarunu tematiem publiski jau izteicies Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs, vēl daudz informācijas palika aiz kadra, jo tā ir slepena, tāpēc tagad šeit to neminēšu.

Pēc zustričiem galvaspilsētā izbraucām pa Kijivas piepilsētām – Borodjanku, Irpeņu un Buču – kas bija Kijivas fronte martā un aprīlī, un cieta visvairāk. Borodjankā redzēju Ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekli ar lodi pierē, ko tur kāds mērķtiecīgi iešāvis, skumji noraugoties uz pilnīgi sagrauto daudzstāvu māju pāri ielai. Irpeņā redzēju artilērijas šāviņu izpostīto kultūras namu, uz kura sienām tagad uzzīmētas saulespuķes, sagrautu simtgadīgu arhitektūras pieminekli, kur bija bērnu bibliotēka, un sabombardētu stadionu, kur kādreiz trenējās Ukrainas Olimpiskā komanda. Bučas kapsētā vienkārši apraudājos, jo tur masu kapos apbedītie cilvēki pat vēl nav identificēti… Mēs aizbraucām arī uz Čerņihivu, kas ir reģions blakus Kijivai, apmēram tāda paša izmēra, kā puse Latvijas. Tur katru dienu notiek artilērijas apšaudes, mums stāstīja gubernators. Braucām garām Krievijas armijas sabombardētam tiltam pa pagaidu pontontiltu, paralēli vērojot, kā tiek atjaunots bijušais tilts. Redzējām uzspridzinātu daudzstāvu dzīvojamo māju ar rotaļu lācīti vienā no melnajiem logiem, un sagrautu aptieku turpat blakus, kur sprādziena brīdī rindā pēc zālēm stāvēja vairāki desmiti cilvēku. Visi nogalināti.

Čerņihivas reģionā piestājām kādā ciemā, kur ielas vienā pusē bija sagrautas mājas, bet otrā – moduļu mājas ar elektrisku apkuri, ko uzcēluši poļi. Aprunājos ar sievietēm, kas sapulcējās, ieraugot mūsu delegāciju, “Vai jūs dzīvojiet tajās moduļu mājās?” es prasīju vienai no klātesošajām kundzēm. “Nē, man nepietika vietas. Es dzīvoju garāžā, jo to nesagrāva”, viņa atbildēja, un raudot mani apskāva. Es viņu cieši samīļoju un arī sāku raudāt… un apsolīju visām klātesošajām, ka mēs viņas neaizmirsīsim, nenogursim no kara un turpināsim palīdzēt un atbalstīt, cik vien spēka.

Pēdējā dienā Kijivā aizgājām uz kara muzeju. Tas ir pilsētas augstākajos pakalnos, kur plīvo milzīgs Ukrainas karogs un stāv Mātes Ukrainas statuja. Pašlaik tur ierīkota izstāde “Crucifction of Ukraine”, kas veltīta Krievijas karam Ukrainā – ļoti interesanta, man bija liels prieks, ka mums bija laiks to apmeklēt. Pārsteigumu sagādāja gide Alla, kas mūs sveicināja latviski – jo viņa skolā vienu gadu mācījusies kopā ar latviešu puisi! Alla mūs izvadāja pa visiem muzeja stūriem, tajā skaitā pie apdegušiem iPad un MacBook eksponātiem, ko kāds Krievijas kareivis bija iebāzis savā bruņuvestē ložudrošo plātņu vietā un par to samaksāja ar dzīvību… Un tālāk pagrabā, kur ar reāliem objektiem inscinēts/iekārtots pagrabs Hostomeļā, kur ilgi dzīvoja vairāki desmiti cilvēku. Eksponātu vidū bija mēneša veca bēbīša rāpulītis (viņa vēlāk ar mammu aizbēga uz Ļvivu) un zeltakāzu šampanietis, ko laimīgais pāris paņēma līdzi uz pagrabu kā lielāko dārgumu.

Mums laimējās īsi piestāt pie tikko pabeigta murāļa kas attēloja slaveno Kijivas Spoku jeb Ghost of Kyiv – leģendāru lidotāju, kas notriecis visvairāk ienaidnieka lidmašīnu. Neviens nezina, kas viņš ir un vai viņš patiešām eksistē, bet leģenda ir dzīva un tagad arī uzzīmēta! Aprunājos ar vienu no autoriem, Andriju Kovtunu, kurš, izrādās, mīl Rīgu un labprāt pie iespējas kaut ko uzzīmētu arī pie mums!

Kad atbraucu mājās, daudzi man vaicāja, kādas bija sajūtas, apmeklējot Ukrainu, un komentēja, cik drosmīgi no mūsu puses bija turp braukt. Mani mulsināja “drosmīgi”, jo mēs braucām cieši apsargāti 24/7, un piedzīvojām tikai vienu gaisa trauksmi Kijivā. Drosmīgi ir ukraiņi, cīnoties ar tik lielu iebrucēju pārspēku, karojot uz dzīvību un nāvi par savas valsts brīvību! Liekas, ka katrai ēkai, ko redzēju Ukrainā, bija kāds sprādziena izsists logs, daudzi logi no iekšpuses bija krusteniski aizlīmēti ar celtniecības līmlenti, lai artilērijas šāviņa gadījumā lauskas nesavainotu cilvēkus. Visur klātesoši ir smilšu maisu krāvumi, aizsargtīkli un prettanku “eži”. Tajā pašā laikā redzēju jaunus jumtus, nesen iestiklotus logus, saulespuķu laukus gatavus ražas novākšanai, kāzas, jauniešus kafejnīcu terasēs un bāros – vārdu sakot, neskaitāmas liecības, ka cilvēki Ukrainā atgriežas dzīvē, ir apņēmības pilni visu uzcelt no jauna un uzvarēt karu ar Krieviju, turklāt procesā saglabājot humora izjūtu. Jo Ukrainas iedzīvotājiem ir viens mērķis – uzvarēt šo karu un atgūt iepriekš Krievijas okupētās teritorijas. Mēs viņiem palīdzēsim, un šis brauciens palīdzēs man palīdzēt Ukrainai, jo varēšu ar lielāku pārliecību un ticamību runāt ar sabiedrotajiem – diplomātiem un politiķiem gan šeit Latvijā, gan starptautiskos parlamentāros forumos, piemēram Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas Politiskās komitejas sanāksmē jaunnedēļ un plenārsesijā oktobrī.

Paldies, ka izlasījāt līdz galam un slava Ukrainai!

0 Comments

Submit a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂


Jaunākie komentāri