Kad pirms 4 gadiem paziņoju par nodomu kandidēt uz Saeimu, saņēmu vairākus neizpratnes pilnus jautājumus “ko tad kulinārā blogere darīs politikā?”. Tas ir ļoti labs jautājums, jo liecina par to, ka vēlētāji ir kritiski un vērīgi. Tā kā daudzi mani tik tiešām pazīst tikai recepšu un kulināru padomu sakarā, labprāt pastāstīšu par savu dzīvi pirms blogerēšanas, lai visiem “pilna bilde” 🙂  atjaunoju veco ierakstu ar pāris lietām, ko paspēju sastrādāt divos gados pēc vēlēšanām, kad vēl nebiju deputāte.

Piedodiet, ka sanāca tik gari, bet man ir 49 gadi un esmu paspējusi darīt daudz interesantas lietas!

Skola
Es mācījos Rīgas 50. vidusskolā (tagad Rīgas Centra humanitārā vidusskola), kur īpašu uzsvaru lika uz angļu valodu, un 1990. gadā mani uzaicināja vidusskolas pēdējo gadu pavadīt Amerikā. Es biju pirmo skolēnu pulkā, kas no Latvijas padomju republikas aizbrauca uz ASV, bet atgriezos brīvā Latvijā. Emocionālais pārdzīvojums toreiz bija milzīgs – Rīgā notika barikādes, bet iespējas sazināties ar ģimeni bija gandrīz nekādas, jo saraksti kontrolēja KGB un telefona zvani bija grūti pieejami un ļoti dārgi. Savas atmiņas par šo gadu vēlāk publicēju blogā, kur dalos ar pārdomām, kā toreiz Amerikā visiem, kas vien gribēja klausīties, stāstīju, ka Latvija būs neatkarīga.

Ārlietu ministrija
Atgriežoties mājās, sāku strādāt Ārlietu ministrijā, kur dabūju darbu pateicoties labajām angļu valodas zināšanām, kas tolaik bija reta prasme. Būt tik tuvu klāt Latvijas valstiskuma atjaunošanai 20 gadu vecumā bija saviļņojoša pieredze! Atceros dzirkstošo ideālismu un prieka asaras kolēģu acīs, kad mēs klausījāmies Bila Klintona uzrunu pie Brīvības pieminekļa un vērojām, kā putekļu mākonī sabrūk Skrundas lokators. Toreiz mana alga bija ap 100 latiem mēnesī, dzīvoju pie vecākiem un regulāri aizņēmos no kolēģēm drēbes un pat kurpes, lai izskatītos pieklājīgi saviesīgos diplomātiskos pasākumos – naudas, lai tās nopirktu, vienkārši nepietika, bet tas toreiz galīgi nelikās svarīgi. Svarīgi bija, ka Latvija pievienojās starptautiskiem cilvēktiesību līgumiem un iekļāvās Rietumu demokrātisko organizāciju apritē. Mums visiem bija tik daudz, ko darīt un mācīties!

Cilvēktiesības
Cilvēktiesības mani interesēja vairāk, kā diplomātiskā karjera, un es 1995. gadā aizgāju strādāt uz jaunizveidoto Valsts cilvēktiesību biroju (uz tā bāzes vēlāk nodibināja Tiesībsarga biroju). Cilvēktiesības mācījos īpašos kursos dažādās pasaules malās, no Monreālas līdz Strasbūrai, kopā ar lielu baru jauniešu no visas pasaules. Es zinu, ar ko atšķiras Vispārējā cilvēktiesību deklarācija no Eiropas cilvēktiesību konvencijas, kāda ir starptautisko cilvēktiesību līgumu hierarhija, kas ir sabiedrības mazaizsargātās grupas un kādos gadījumos persona var aizstāvēt savas tiesības Eiropas cilvēktiesību tiesā. Esmu izlasījusi arī slaveno Stambulas konvenciju jeb Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Saprotu šo dokumentu jēgu, un kāds no tiem labums ikvienam Latvijas iedzīvotājam.

Ženēva
Es mācījos arī politikas zinātni Latvijas universitātē un vadībzinības Starptautiskajā universitātē Ženēvā, ko pabeidzu ar izcilību. Ženēvā dažus gadus dzīvoju kopā ar savu bijušo vīru, kas bija Latvijas vēstnieks ANO Šveices mītnē. Smeldzīgi bija lasīt Sandras Kalnietes pavārgrāmatu, kurā viņa apraksta deviņdesmito gadu pieticīgo rocību – arī es un mans vīrs paši taisījām un servējām vakariņas citiem diplomātiem savās mājās uz lētiem IKEA šķīvjiem! Daudz kas kopš tā laika ir mainījies, bet es priecājos, ka esmu saglabājusi sirsnīgas attiecības ar bijušajiem kolēģiem un lepojos saukt vairākus Latvijas vēstniekus par saviem draugiem. Pie iespējas ar viņiem satiekos vēl tagad, mēs atceramies kopīgos piedzīvojumus un runājam par Latvijas nākotni.

politika.lv
Atgriežoties Latvijā gadsimtu mijā, mani uzrunāja toreizējā Sorosa fonda-Latvija vadītāja Vita Tērauda: vai es gribētu izveidot interneta portālu par politiku? Izklausījās pietiekoši interesanti un traki, un es piekritu – un kopā ar kolēģiem 2001. gadā izveidojām portālu politika.lv, kas kļuva par populāru un nozīmīgu tiešsaistes resursu visiem politikas veidotājiem un ietekmētājiem. politika.lv savulaik sniedza būtisku atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, īstenoja inovatīvus projektus (Pielaiko Partiju! un tiešsaistes sabiedriskās konsultācijas), saņēma starptautiskas balvas. Mūs aicināja dalīties ar pieredzi bijušajās padomju republikās – ļoti interesanti bija ANO Attīstības programmas rīkotie braucieni uz Vidusāziju, kur es dalījos ne tikai profesionālajā, bet arī personiskajā pārmaiņu pieredzē, stāstot saviem kolēģiem un cilvēkiem tirgū par to, kāda tagad ir dzīve Baltijā.

PROVIDUS
2002. gadā kopā ar kolēģiem nodibinājām Latvijas pirmo domnīcu PROVIDUS. Domnīcas mērķis bija veidot Latvijā uz zināšanām balstītu politiku – tas daudziem toreiz šķita kas nesaprotams un pat bīstams, jo politiskus lēmumus vadīja šauras intereses konkrētu grupējumu privātam labumam un vēlēšanas atgādināja bruņošanās sacensības – uzvarēja tas, kam vairāk naudas. Privātas naudas ietekmes ierobežošana politikā bija viens no mūsu lielākajiem sasniegumiem. Mēs strādājām ar jautājumiem, kas bija politiski ļoti jūtīgi, jauni un grūti finansējami – pretkorupcija, krimināltiesības, pārmaiņas izglītībā, informācijas atklātība, etniskā spriedze, sociālā uzņēmējdarbība, migrācija. Daudz izdevās panākt, bet daudzas lietas atdūrās pret sienu ar nosaukumu “politiskā griba”. Jo Latvijā, kā jau demokrātiskā valstī, sabiedrībai saistošus lēmumus pieņem parlaments, kuram vai nu ir, vai nav politiskā griba kaut ko izdarīt. PROVIDUS bija mana ilglaicīgākā un nozīmīgākā darbavieta, kuru no 2016. gada septembra līdz 2018. gada janvāra beigām man bija gods vadīt. 

Sabiedriskie darbi
Papildus maizes darbam es vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva par tēmām, kas man liekas svarīgas: gāju Praidā kopš pašiem pirmsākumiem, jo gribēju atbalstīt savus draugus. Ziedoju un vācu naudu Margaretas Votersas grāmatas par feminismu izdošanai latviešu valodā. Atbalstīju sabiedriskas organizācijas, kas strādā ar reproduktīvās veselības jautājumiem un vardarbībā cietušām sievietēm. Sarīkoju Ziemassvētku piparkūku darbnīcu bēgļu bērniem. Savācu naudu barošanas krēsliņu iegādei Bērnu slimnīcai. Kopā ar Bērnu slimnīcas fondu sarīkoju dārza svētkus slimnīcas pacientiem un personālam, kas nu jau kļuvuši par tradīciju. Ziemassvētku sezonā kopā ar meitu cepu un dekorēju piparkūku mājiņas, ko nogādāju Bērnu slimnīcai un rehabilitācijas centram Poga.

Kulinārais blogs
Visam pa vidu sāku rakstīt savu kulināro blogu, kas ātri kļuva populārs – cilvēkiem noderēja manas praktiskās receptes, kuras es mājās ik dienas gatavoju, arī strādājot garas stundas, ierobežotiem resursiem. Vairāki vadošie laikraksti un žurnāli mani aicināja publicēt rakstus, un 2015. gadā, kad vēl biju bērna kopšanas atvaļinājumā, Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija man un Ostas skatu šefpavāram Ingmāram Lādigam piedāvāja veidot un vadīt TV raidījumu Ēdiena daba. Tā aizsākās mana interese par ēdiena audzēšanu, lauksaimniecību un ietekmi uz vidi, ko pēdējo gadu laikā cenšos padziļināt. Es arī ar prieku atsaucos reģionālo tūrisma organizāciju aicinājumiem uzstāties ar lekcijām par mūsdienu viesmīlības tendencēm, jo ir tik interesanti un patīkami vērot, kā Latvijā ārpus galvaspilsētas attīstās un aug tūrisma pakalpojumu piedāvājums.

Kā izlēmu kandidēt uz Saeimu
Kulinārā blogerēšana un ar to saistītās nodarbes veidoja nelielu (lai arī garšīgu un ļoti patīkamu) daļu no manas profesionālās dzīves. Man bija savs uzņēmums, kura ietvaros sniedzu meistarklases  un lekcijas. Nozīmīgākā daļa ir kopš deviņdesmitajiem gadiem neapdzisusi vēlme ar savu darbu vairot sabiedrisko labumu, dot ko būtisku un svarīgu Latvijas tālākai attīstībai un virzībai uz pārtikušu, laimīgu, patiesi demokrātisku nākotni citu tādu pašu valstu saimē Eiropā un pasaulē, un tas nav mainījies. Mani uztrauc globālās svārstības, kas pēdējos gados nosvērušās uz konservatīvas un šauri nacionālistiskas politikas pusi kombinācijā ar agresīvu populismu, kas skaļā balsī kliedz vissirslikti! un sola vienkāršus, bet nereālus risinājumus sarežģītām problēmām. Man ir pieredze un zināšanas, lai veidotu Latviju par tādu valsti, kur skaidri zinu, ka vēlos dzīvot un audzināt savu meitu. Tāpēc es izlēmu iet politikā un darīt to lielisku cilvēku barā – sagadīšanās pēc, vai arī nē, Kustībā PAR! ir daudzi mani bijušie kolēģi un esošie domubiedri, ar kuriem priecājos strādāt kopā Saeimā.

Tirgus un citi
Mani neievēlēja, paliku pirmā aiz strīpas. Tā kā kolēģi no Rīgas saraksta pēc vēlēšanām negrasījās iet par ministriem, pēc īsa atelpas brīža sāku meklēt darbu. Atzīšos, ka nebija viegli, jo biju politiski spilgti iekrāsota, turklāt pirmā aiz strīpas, kas daudzus potenciālus darba devējus atturēja no jebkādām sarunām. Bet es pati izdomāju, ko labprāt vēlētos darīt, un pieteicos uz sarunu ar jaunajiem Āgenskalna tirgus apsaimniekotājiem – man likās, ka es varu viņiem piedāvāt piemērotu prasmju un pieredzes kombināciju, lai liktu tirgum uzplaukt par mūsdienīgu iepirkšanās, izklaides, ēšanas un kopienas centra vietu. Tā nu 2019. gada pavasara-vasaras sezonu nostrādāju tirgū, ne par pārdevēju, bet par pasākumu kūrētāju un sabiedrisko attiecību veidotāju. Mans darbs bija dabūt tirgū iekšā cilvēkus un ēdinātājus, un to darīju ar lielu aizrautību – vadāju pa tirgu pazīstamos pavārus, sadarbojos ar apkaimes aktīvistiem un organizācijām, kopā iesniedzām projektu Rīgas Domei par tirgus priekšlaukuma pārveidošanu, rīkojām pasākumus (koncertus, tematiskos tirgus, publiskas diskusijas), aizrautīgi plānojām atjaunotā paviljona darbību. Biju ļoti pateicīga par šo iespēju, jo Āgenskalna tirgus ir mans tirgus, kopš dzīvoju Pārdaugavā, tagad tur pazīstu katru stūri un vairumu pārdevēju, kas mani vēlaizvien sirsnīgi atceras un kādreiz uzdāvina kaut ko garšīgu : ) Ar milzīgu prieku un gandarījumu priecājos par nesen atklāto atjaunoto tigus paviljonu un lepojos, ka arī man bija iespēja šim darbam pielikt roku!

Pēc aktīvās tirgus sezonas atkal biju darba meklējumos, un atkal atradu lielisku iespēju likt lietā gan savas kulinārās zināšanas, gan interesi un rūpes par vidi. Strādāju vienā no senākajām dabas aizsardzības organizācijām Latvijā – Latvijas dabas fondā – kur darbojos projektā GrassLIFE, kas palīdz Latvijā atjaunot dabiskās pļavas ar noganīšanas metodi (mobilo ganāmpulku un atbalstot zemniekus, kas audzē gaļas liellopus). Uzzināju, ka Latvijā audzē 19 (!) gaļas liellopu šķirnes, tajā skaitā ekskluzīvo Japānas Wagyu, viesojos pļavās un kūtīs, nogaršoju daudz gardus steikus un rakstīju rakstus un pētījumus par ar zāli barotu liellopu gaļas tirgus potenciālu. Papildus tiešajiem darba pienākumiem, ar interesi uzzināju daudz jauna par vides situāciju Latvijā (izdzisa mīts par Latiju kā zaļāko valsti pasaulē), cīņu ar industriālo lauksaimniecību un kaitējumu, ko tā nodara videi, dabas skaitīšanu un mazo ērgļu dzīvi. Šī izglītošanās un kontakti man lieti noder patreizējā darbā Saeimā, jo zinu, gan kam pavaicāt padomu, gan atsaucīgi uzklausu vides aktīvistu jautājumus un priekšlikumus politikas veidošanā.

Darbs Saeimā
Par deputāti kļuvu 2020. gada jūnijā, kad pirms ārkārtējām Rīgas Domes vēlēšanām mandātu nolika Mārtiņš Staķis. Šobrīd strādāju Ārlietu komisijā, Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā un Vides un klimata apakškomisijā. Par savu darbu Saeimā esmu rakstījusi citos blogierakstos un sociālo mediju ierakstos divu gadu garumā, šeit piebildīšu vien to, ka darbs Saeimā ir intensīvs, gandarījuma brīži mijas ar šoku un vilšanos, bet kopumā man ļoti patīk. Ceru to turpināt vēl 4 gadus, ja tikšu ievēlēta, jo divos gados ir uzkrāta pieredze un jauni kontakti, kas manu darbu nākotnē darīs jaudīgāku, t.i. spēšu izdarīt vairāk.

Būšu pagodināta par balsi un plusiņu no visiem, kas izlasīja līdz galam, un viņu draugiem un radiem!
14. Saeimas vēlēšanās kandidēšu Rīgā, Attīstībai/PAR! sarakstā. PALDIES, draugi!