Vielas:

180 g burkāni
180 g milti (es lietoju kviešu pilngraudu, ko svaigi maltus pērku lieliskajā veikalā Grauda Spēks)
50 ml neitrāla eļļa (piemēram, vīnogu kauliņu)
2 olas
garšvielas pēc jūsu ieskatiem – es piemetu pa šķipsniņai brūno cukuru, sāli, pūderingveru un kanēli

Glazūrai – ap 100 ml putukrējuma, pāris ēdamkarotes mascarpones siera. Var ņemt tikai putukrējumu, vai kādu citu svaigo sieru.

Gatavot:

Burkānus notīra un rupji sarīvē vai sakapā smalcinātājā. Ar mikseri labi saputo olas, pievieno eļļu, pakāpeniski visu pārējo, labi izmaisa (putošanai mīkla būs par biezu) un lej ietaukotā, ar cepampapīru izklātā formā. Es lietoju savu vismazāko tortes formu (16 cm diametrā) ar noņemamām malām. Cep līdz 180 grādiem sakarsētā krāsnī pusstundu. Atdzisušu pārsmērē ar glazūru, kam sastāvdaļas saputo mīkstās putās.

Recepte adaptēta no šīs “pieaugušo versijas“, ko publicēju agrāk

Domājot par slimnīcu ēdienu, man ienāca prātā padomju laika teiciens “mēs izliekamies, ka strādājam, bet viņi izliekas, ka mums maksā”. Slimnīcās ir spītīgi iesakņojies modelis, kad pa gaiteņiem tiek pārbīdīti ratiņi ar neapetītelīgi smaržojošu ēdmaņu, kas ar militāru pārliecību tiek sakrauts porciju traukos pēc “viņiem” vien saprotama reglamenta un izdalīts pacientiem. Tas, vai kāds šo ēdienu vēlas ēst, vai tas ir pacientiem piemērots, nevienu neinteresē. Ja vēl esi izvēlējies būt veģetārietis vai vegāns – tava problēma. Pacienti, savukārt, ir pieņēmuši par normu to, ka slimnīcās slikti baro, un, lai nenomirtu badā, paļaujas uz radu un draugu sanesto pārtiku.

Kad Bērnu slimnīcā pie manas palātas durvīm klauvēja ēdienu ratiņus apkalpojošā kundze, man sākumā likās, ka atnestais ēdiens ir domāts man. Zivju kotlete ar kartupeļu biezeni, kāpostu zupa, baltmaize ar desu – tas viss taču nevarētu būt domāts 12 mēnešus vecam bērnam?! Izrādās, ka ir gan. Kad uzdrošinājos kundzei pavaicāt, vai tiešām šķīvis ar zupu + lielu bleķa karote paredzēts manai meitai, viņa man ar pārliecību pavēstīja, ka “jums taču saudzējošais, ja?” un ar to saruna no viņas puses bija izsmelta (tagad saprotu, ka runa bija par “saudzējošo režīmu”). Nākošajā dienā, kad uztraukums par meitas veselību bija mazinājies, es prasīju, vai drīkstu zupas vietā palūgt griķus, ko redzēju katlā uz ratiņiem. To man ar mazu rūkšanu no atbildīgās amatpersonas puses izdevās iegūt, lai gan īsti legāli tas laikam nebija, bet dārzeņiem aplipušos makaronus gan nē (tie laikam bija strikti paredzēti citādam režīmam). Vēlāk saņēmu drosmi un vaicāju, vai piena zupa ir taisīta no govs piena un no kādas gaļas ir kotlete. Par zupu kundze piemiedza ar aci un teica, ka nē!- neesot vis no govs piena, un apklusa. Vai tā ir no sojas piena, es provocēju. Viņa, šķiet, īsti nesaprata atsauci uz soju, bet daudznozīmīgi man atklāja noslēpumu, ka piens esot no pulvera! Atbildot uz jautājumu par kotletes saturu viņa sašutusi iesaucās, ka tā taču ir KOTLETE! Vēlāk man tomēr izdevās izvilināt, ka kotlete gatavota no zivs.

Kad savam bērnam ēdienu sarūpēju pašas spēkiem, nākošais izaicinājums bija atrast puslīdz drošu veidu, kā kustīgo mazuli pabarot. Palūdzu padomu personālam, kas tikai parastīja plecus. Man neatlika nekas cits, kā iekārtot Elzu savas gultas stūrī spilvenos, visapkārt izklāt līdzpaņemtos auduma autiņus un papīra dvieļus, un pēc ēšanas ilgi tīrīt no gultas un sienām dārzeņu biezeni, maizes drupačas, biezpienu un pārējās ēdiena atliekas. Un tā četrreiz dienā. Es, protams, ļoti atvainojos par nocūkotajiem palagiem (kuros mums abām ar Elzu pēcāk vairākas naktis bija jāguļ), bet KO tad lai mēs citu būtu darījušas?

Iespējams, tas izklausās ārprātīgi, bet man ir grūti noticēt, ka bērnu slimnīcas personāls nav lietas kursā par to, kāds ēdiens ir piemērots dažāda vecuma bērniem un kādas ir izplatītākās pārtikas alerģijas. Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā katrā nodaļā ieviest pāris vienkāršus bērnu barošanas krēsliņus, kas ir drošs un daudz higiēniskāks veids, kā pabarot mazos slimniekus? Slimnīcas interesēs taču nevarētu būt papildus traumas, ko nesaprātīgs mazulis var viegli iegūt, ēdot nepiemērotā vietā/veidā (piemēram, noveļoties no uz grīdas vai iekrītot šķirbā starp kustīgo gultu uz riteņiem un sienu), vai ar ēdienu nocūkoti palagi?

Gribu piedāvāt dažus ieteikumus, kā lietas uzlabot gan pacientu, gan slimnīcas personāla interesēs bez nozīmīgiem finanšu ieguldījumiem:

• Ja vienā nodaļā ir jāpabaro bērni no pusgada līdz 18 gadu vecumam, piedāvājiet kaut nelielu izvēli, kā arī iespēju no ēdiena atteikties, pirms tas iekrauts šķīvī. Gadu vecs bērns, visticamāk, tikai nesen sācis ēst “parastu” ēdienu un būtu labi, ja mamma vai tētis var piena-griķu zupas vietā varētu izvēlēties vienkārši griķus vai, piemēram, makaronus, ja griķus bērns noteikti neēd. Tas arī samazinātu ēdiena izšķērdēšanu un – kazi – gala beigās pat ietaupītu naudu.
• Personālam, kas izdala ēdienu, ir obligāti jābūt lietas kursā par to, kas ir ratiņu saturs, tajā skaitā no kā taisīta kotlete, un tas laipni jāpaskaidro vecākiem. Pārtikas alerģijas mūsdienās ir visai izplatītas un jau slimam bērnam šādu problēmu pievienot esošajam slimnīcas apmeklējuma iemeslam nav ne bērna, ne ārstu interesēs.
• Slimnīcai būtu jāpadara pieejami bērnu barošanas krēsliņi – barot klēpī vai gultā kustīgu mazuli ir ne tikai ļoti šmucīgi, tas nav droši un neveicina ēšanas procesa labvēlīgu norisi. Ja pieaugušais var bez pilnvērtīga ēdiena kādu laiku izturēt, slimam bērnam tā ir nopietna problēma. Es zinu, ka krēsliņi maksā naudu – nu tad nopērciet kādus ne pārāk dārgus un izīrējiet tos par nelielām naudiņām, līdz tie sevi ir atpelnījuši! Slimnīcas rīcībā taču ir informācija par to, cik bērnu atbilstošā vecumā vienlaicīgi uzturas slimnīcā, izrēķiniet, cik šādi krēsliņi būtu nepieciešami. Turklāt tos taču varētu pārnest no vienas nodaļas uz citu pēc vajadzības.
• Piedāvājiet iespēju par samaksu no tiem pašiem ratiņiem iegādāties ēdienu arī bērnu vecākiem, kas uzturas slimnīcā. Esmu dzirdējusi, ka tāda prakse ir citās slimnīcās. Man vienīgā iespēja reizi dienā paēst bija tikai tad, ja varēju sarunāt kādu darba laikā atnākt uz slimnīcu pieskatīt manu bērnu, kamēr pati aizauļoju uz lejā esošo kafejnīcu vai aizbraucu uz mājām. Bet ko darīt, ja vīrs ārzemēs, vecāki un auklīte slimo, bet citus radus/draugus ar tik mazu bērnu nevaru darba laikā apgrūtināt? Vai, ja esi vientuļā māmiņa, vai arī nedzīvo Rīgā un visi radi/draugi tālu projām? Vai tiešām slimnīcas interesēs ir papildus apgrūtināt ar šādu pieskatīšanas lūgumu jau tā noslogotās māsiņas, vai vairot regulāru apmeklētāju pieplūdumu ar pārtikas maisiem?
• Ja slimnīca laipni nodrošina bezmaksas ēdienu tām māmiņām, kas bērnus baro ar krūti, varbūt variet apsvērt iespēju šo ēdienu piedāvāt palātās līdzīgi kā pacientiem, nevis likt viņām pamest savus zīdaiņus vienus pašus un doties slimnīcas ēkas labirintos meklēt speciālo “māmiņu ēdnīcu”. Atstāt slimu zīdaini vienu, arī ja viņš guļ, nav ne droši ne patīkami, bet vienīgā alternatīva ir apgrūtināt ar pieskatīšanu palātas biedrenes vai slimnīcas personālu. Turklāt gaiteņi, kas ved uz šo ēdnīcu, ziemā ir ledaini auksti. Neskaidra ir arī slimnīcas politika barot māmiņas, tikai sākot ar otro slimnīcā pavadīto dienu – parasti taču slimnīcā iestājas agri no rīta (vismaz uz plānveida operācijām) un atšķirībā no “parastiem” vecākiem māmiņām, kas baro ar krūti, pilnvērtīgs uzturs nepieciešams vairākas reizes dienā.
• Arī ierobežota finansējuma apstākļos noteikti var atrast iespēju uzlabot slimnīcas ēdiena uzturvērtību un kvalitāti, kā arī samazināt izšķērdēšanu (piemēram, ja man kāds būtu vienkārši pavaicājis, vai mana meita ēdīs piena zupu ar griķiem, pirms nolikt pilnu šķīvi uz manas tumbočkas, pēc noraidošas atbildes to varētu piedāvāt kādam, kas to vēlas, nevis neaiztiktu izmest miskastē). Par šo ēdienu taču arī tiek maksāta nauda! Būtu interesanti uzzināt, vai slimnīca veic uzskaiti par to, cik no pārtikas tiek patērēts, un cik izmests. Spriežot pēc makdonaldu un hesburgeru maisiņiem nodaļas ledusskapjos, liela piekrišana ēdienam mazo pacientu vidū nav. Dažas vienkāršas idejas ēdienkartes dažādošanai un uzturvērtības paaugstināšanai – saldās, melnās tējas vietā piedāvājiet pacientiem svaiga ingvera tēju (karstu ūdeni bez cukura ar pāris ingvera un citrona šķēlītēm), par to droši vien īpaši priecāsies topošās māmiņas un citi pacienti, kurus moka nelabums. Makaroni ar tomātu mērci ir vienkāršs, lēts un garšīgs ēdiens. Brokastu putras vāriet no pilngraudiem. Lieciet uzsvaru uz dārzeņu un pākšaugu, nevis gaļas ēdieniem – tā būs gan lētāk, gan veselīgāk, turklāt svaigas Latvijā audzētas saknes ir pieejamas visu gadu. Ja iespējams, būtu brīnišķīgi nodaļu koptelpā, kur bērni spēlējas un sūkā čupa-čups, nodrošināt grozu ar āboliem un banāniem – varbūt šādu lietu varētu finansēt kāds ES projekts līdzīgi, kā tas notiek skolās.

Mēs abas ar Elzu slimnīcu atstājām krietni vieglākas, nekā tur ieradāmies. Es par savu piespiedu diētu biju priecīga, jo beidzot varēju ielīst vecajos džinsos, bet meitu pēc ģimenes ārsta norādījumiem tagad triencientempā nākas uzbarot. Vai tiešām “mums jāizliekas, ka ēdam, kamēr viņi izliekas, ka mūs baro” ir vēlamais slimnīcu ēdināšanas modelis? Varbūt kaut kur Latvijā ir arī labi piemēri, kad slimnīcās baro ne tikai lēti, bet arī garšīgi un veselīgi? Vai tiešām ir saprātīgi izšķiest valsts naudu par ēdienu, kura vienīgais kritērijs ir cena, no kā liela daļa nonāk atkritumos? Es uzdrošinos apgalvot, ka nē, un no savas puses esmu gatava palīdzēt ar padomu. Tas ir mazākais, ko ar prieku labprāt darītu pateicībā par Bērnu slimnīcas mediķu profesionālajām rūpēm par manas meitiņas veselību.

PS Marina no kaimiņu palātas, kas slimnīcā uzturējās ar savu 6 mēnešus veco meitiņu, arī dalījusies savos iespaidos

Tas nav saldējums, bet dažādi ķirbīši, sasaldēti porciju izmēra trauciņos

Rāpojot viņai pakaļ un paplašinot viņas ēdienkarti, neatliek daudz laika domāt jaunas receptes pieaugušajiem…  Tā kā vairāki lasītāji ir izrādījuši interesi par to, ko dodu Elzai ēst, padalīšos ar dažām idejām, kas jums varētu noderēt.

Vista

Elzas pirmā gaļa bij lauku vista, tādas tagad nopērkamas ne tikai Centrāltirgū, bet arī SKY un RIMI. Liku vistu ar garšsaknēm (burkānu, pētersīļa sakni, laurlapu, selerijas kātu) katlā, aplēju ar verdošu ūdeni tā, lai nosegts, un vārīju uz nelielas uguns stundu. Sāli vai citas garšvielas klāt neliek!  Kad atdzisa, noņēmu no kauliem gaļu un to ar nelielu buljona piedevu sablenderēju. Pēcāk šo ķausi sasmērēju iekšā silikona formiņās, kurās parasti saldē ledus gabaliņus dzērieniem, un saldētavā sasaldēju. Sasalušus tos var sabērt plastmasas ķobī ar vāciņu vai aiztaisāmā “ZipLock” plastmasas maisiņā un glabāt saldētavā, un katru vakaru vienu ielikt parastajā ledusskapja nodalījumā, tad līdz rītam būs atkusis. To tad kopā ar dārzeņiem blenderēju Elzai pusdienās. Viena vista 9 mēnešu vecam bērnam nodrošina pusdienas apmēram mēnesi.

Trusis

Trusi tā gaļas maiguma un augstās uzturvērtības dēļ kā vēlamo pirmo gaļas ēdienu min visi resursi par bērnu audzināšanu, ko gadījies lasīt. Savējo pirku Dabas Dobē, kur ir skaidrs, ka tas patiešām nāk no bioloģiskas saimniecības un to laipni pieved klāt uz mājām! Trusi, sadalītu gabalos (nav svarīgi, cik un kādos), gatavo un saglabā tāpat kā vistu. Vienīgi sablenderēt gaļu bija drusku grūtāk – iespējams, pielēju pārāk maz buljona – tāpēc beigās to samalu gaļas mašīnā.

Ķirbīši

Ķirbji Elzai ļoti garšo, jo tie ir dabīgi saldi un skaistā krāsā. Es tos cepu krāsnī ar visu mizu – sagriežu gabalos, pārsedzu ar cepampapīra loksni, kas iepriekš samitrināta ūdenī, saņurcīta un tad izžmiegta sausa – 180 grādos kamēr mīksti (apmēram stundu, atkarīgs no ķirbja zortes un izmēra). Kad ķirbji izcepušies, tos atdzesēju, izkasu mīkstumu, to sablenderēju un arī salieku silikona porciju trauciņos saldētavā – šim nolūkam labi der mazo mufinu formas, ko var nopirkt veikalā Gemoss (ledus gabalu trauciņi ir pārāk mazi). Atkausētus ķirbīšus pasniedzu Elzai pusdienās sablenderētus ar gaļu un/vai citiem dārzeņiem.

Citi dārzeņi

Citus dārzeņus – burkānus, kartupeļus, saldos kartupeļus, pētersīļu saknes, pastinakus, brokoļus – es tvaicēju, ieliekot visparastākajā katlā vienkāršu drāšu sietu, ieleju katlā nedaudz karsta ūdens, vāku virsū un 20 minūtēs ir gatavs! Tvaicēšana varbūt ir drusku lielāks čakaris, nekā vienkārši dārzeņus novārīt, bet tādējādi tajos vairāk saglabājas uzturvērtīgās vielas.

Elzas zapte

Galvenā atšķirība no pieaugušo zaptes ir cukura neesamība, tāpēc Elzas zaptēm izvēlos dabīgi saldus sezonālus augļus – ābolus, bumbierus, plūmes, vasarā persikus – ko nomizotus un mazos gabaliņos sagrieztus nelielā ūdens daudzumā katlā sautēju, kamēr mīksti. Tad sablenderēju un glabāju burkā ledusskapī pāris dienas. Zaptes taisu bieži un nelielos daudzumos, jo tās ilgi nevar uzglabāt. Parasti zapti dodu Elzai ar rīta vai vakara putru.

Zaptsmaize

Tas ir Elzas mīļākais launaga ēdiens: zapte (parasti kopā ar saspiestu banānu) + bērnu sausiņu rīvmaize (ņem bērniem paredzētus sausiņus vai cepumus un blenderī samaļ pulverī)=zaptsmaize! Štrunts, ka izskatās kā putra…

Saldējuma kūka

Ne tur īsti kūka, ne saldējums, bet skan labi un garšo vēl labāk Ņem tās pašas sastāvdaļas, kas zaptsmaizei, un klāt pieliek kādu labu bezpiedevu jogurtu vai tīrkultūru.

Viens vispārīgs padoms

Nebaidieties jaukt kopā dārzeņus ar augļiem tikai tāpēc, ka paši tādās kombinācijās tos parasti nepatērējat – maziem bērniem ļoti labi garšo kartupeļi ar āboliem, ķirbis ar aprikozēm vai burkāns ar banānu. Tādējādi var ne tikai izlietot nelielus pārpalikumus no iepriekšējās maltītes, bet arī dažādot garšas, jo šādā vecumā bērniem citas iespējas eksperimentēt ar garšām ir diezgan ierobežotas (nedrīkst sāli, cukuru, vairumu spēcīgu garšvielu). Par padomu drosmīgi maisīt kopā dažādas lietas saku paldies savai māsai, kuras meita Selma uzauga, provējot visu pēc kārtas, rezultātā ēd visu to pašu, ko vecāki un savā piektajā dzimšanas dienā pieprasīja kā dāvanu bērnu pavārgrāmatu. Ceru, ka arī Elza arī izaugs par kulināro piedzīvojumu meklētāju!

Tas ir burvīgais spageti ķirbītis, angliski saukts par spaghetti squash. Pirms kaušanas tas izskatās šādi:

Visvienkāršākais veids, kā to pagatavot, ir pārgriezt gareniski uz pusēm (ņemiet lielu, asu nazi, un rīkojieties uzmanīgi – ķirbis ir ciets kā krams), izkasīt sēklas, apsmērēt ar olīveļļu un cept līdz 180 grādiem uzsildītā cepeškrāsnī pusstundu. Izceptais rezultāts vēl pēc makaroniem neizskatās:

Drusku padzesējiet un izkasiet mīkstumu ar dakšu – un tad pēkšņi sanāk “makaroni”, kā redzams pirmajā bildē! Ķirbītim ir maiga, jauka garša, ko es negribēju nosmacēt ar garšvielu miksli, tāpēc vienkārši uzpilināju drusku olīveļļu un apkaisīju ar sāli un pipariem.

Svarīgākais jautājums – kur lai šo brīnumu dabū? Es savējo ieguvu no Ilzes Lipskas, kolēģes-kulinārās-blogeres (Ilzes blogu Absolūts Ēd meklēt šeit), kura vienlaikus ir arī liela dārzniece un audzē daudz dažādus ķirbīšus, tajā skaitā arī manu iemīļoto sviesta ķirbi, par ko rakstīju pagājšsezon. Paldies Ilzei par spageti ķirbi, par ko biju daudz dzirdējusi/lasījusi, bet baudīju pirmoreiz. Ceru, ka arī citi Latvijas dārznieki un zemnieki sarosīsies un diversificēs savu ķirbju ražu tā, pabarotu visus ķirbju daudzveidības fanus!

Vielas:

Gailenes (to daudzumu izlemjiet paši, atkarīgs no ēdāju skaita un cik dāsni vēlaties ar mērci laistīties)
Liels sīpols
Apmēram vīna glāze baltvīna
Apmēram 150 ml salda krējuma
Sviests, olīveļļa cepšanai
Sāls un pipari pēc garšas

Gatavot:

Gailenes notīra (es cenšos pirkt sausas sēnītes, kas nav jāmazgā, bet ko var labi notīrīt ar pīrāgu smērējamo otu), sagriež vai saplucina palielos gabalos. Sīpolu sakapā un sviestā un olīveļļā sasautē mīkstu. Pievieno sēnes un cep, līdz tās viegli brūnganas un lielais vairums sēņu šķidruma iztvaikojis. Pielej vīnu un uz vidēji lielas uguns drusku pakarsē, lai izgaro alkohols, atstājot garšu. Pielej saldo krējumu, uzkarsē, pieliek sāli un piparus, samaisa un gatavs! Padod ar vārītiem kartupeļiem.

Vielas, apmēram līdzīgā daudzumā:

arbūza gabals
tomāti (iesaku ņemt lielos, dzeltenos vai oranžos, tie smuki izskatās un arī viegli sagriežami lielos gabalos, jo tiem maz sēklu un šķidruma)
gurķi (vislabāk ņemt mazus lauka gurķīšus, kas nav ūdeņaini un kam mazas sēkliņas)

mērcei – drusku citrona sulas
pāris piparmētru un lillā bazilika lapiņu
drusku svaigi malti melni pipari
sauja melleņu – es lietoju treknās dārza mellenes, kam maigāka garša

Gatavot:

Arbūzu griež biezās šķēlēs, izķidā sēklas, sagriež palielos gabalos. Tādos pašos gabalos sagriež arī tomātus un nomizotus gurķus. Visu saliek bļodā, pārkaisa ar strēmelēs sagrieztām garšaugu lapiņām un pipariem, pieber mellenes, pārlej ar citrona sulu un izcilā.

Vielas:

kartupeļi (apmēram 700 g, bet to daudzumu izmēriet atbilstoši savām vajadzībām)
pāris cieti vārītas olas
neliela buntīte maurloku vai parasto lociņu
sauja kaperu
neliels sīpols, baltais vai sarkanais

mērcei: 2 ēdamkarotes Dižonas sinepju, 150 ml neitrālas augu eļļas (piem. vīnogu kauliņu), 4 ēdamkarotes olīveļļas, 4 ēdamkarotes citrona sulas, sāls un pipari pēc garšas

Kartupeļus novāra mīkstus, bet ne tik mīkstus, ka jūk laukā. Nomizo pirms vai pēc vārīšanas, kā jums ērtāk. Sagriež biezās šķēlēs. Olas sakapā palielos gabalos, sīpolu sagriež plānās šķēlītēs, lokus sīki sakapā. Mērcei visas sastāvadaļas labi sakuļ, vislabāk to darīt ar iegremdējamo rokas blenderi – tā, lai sanāk majonēzei līdzīga konsistence. Mērces apjomi šeit ir drusku lielāki nekā vajadzīgs salātiem, es parasti taisu vairāk un atlikumu saglabāju ledusskapī burciņā un izlietoju citiem salātiem (piemēram zaļajiem lapu) nākošajā dienā. Visas salātu sastāvdaļas sajauc ar mērci un labi izcilā. Gatavs!

Receptes pamats aizgūts no Simon Hopkinson un Lindsay Bareham grāmatas  ”The Prawn Cocktail Years”. Tur salātu mērcei ņem sarkanvīna etiķi, bet man labāk patīk citrona sulas garša. Arī kaperi ir mans papildinājums.

Vasara. Brokastis.

Ja arī jums apnikuši veikalos nopērkamie SLI (saldējumam līdzīgie izstrādājumi) ar sintētisko garšu, paprovējiet uztaisīt saldējumu mājās – tas ir gaužām vienkārši! Saldējuma mašīna palīdz, bet nav nepieciešama. Atzīšos, ka šosezon tādu beidzot ieguvu, bet iepriekšējos gadus ļoti labi iztiku bez. Mašīnas darbs ir saldēšanas procesā gatavo masu maisīt, lai kavētu ledus kristāliņu veidošanos un saldējuma struktūra būtu vienmērīgāka, maigāka. Ja mašīnas nav, pāris stundu garumā ik pēc pusstundas saldējums jāizvelk no saldētavas un jāsakuļ ar roku (nu, ar putuslotiņu), kopā kādas 3-4 reizes. Rezultāts jebkurā gadījumā būs nesalīdzināmi labāks par SLI!

Līdz šim galvenokārt taisīju klasiskos saldējumus uz olu krēma un saldā krējuma bāzes (drusku garāks process, jo krēms ir jākarsē, tad pamatīgi jāatdzesē pirms likt saldēties), sorbetus (saldēta augļu vai ogu masa ar cukuru) un  pēdējā laikā arī saldētus jogurta saldējumus (augļu vai ogu masa ar cukuru sakulta kopā ar bezpiedevu jogurtu). Buroties cauri vairākiem simtiem saldētu desertu recepšu savās trijās saldējumu pavārgrāmatās, esmu lielos vilcienos apguvusi saldējumu klasifikāciju, kas ir galvu reibinoši niansēta:

- saldējumi (karsēts olu krēms un/vai krējums), kas tālāk iedalās franču stila (olu krēms/krējums) un Filadelfijas stila (nekarsēts krējums ar piedevām);
- sorbeti (sablendērēti augļi un ogas ar cukuru vai sīrupu, bieži vien ar citrusaugļu sulas piedevu);
- šerbeti (sorbeti ar nelielu piena produkta vai putotu olbaltumu piedevu krēmīgumam – piemēram, karoti Mascarpones);
- granitas (kraukšķīgi ledus kristālu krāvumi, kuru gatavošanā mašīna nepiedalās)

Man vislabāk garšo treknie krējuma saldējumi, ar kuriem šosezon eksperimentēšu dažādos eksotiskos virzienos. Sorbeti prasa vismazāk piepūles (cik sarežģīti ir sakult augļus ar cukuru, ielikt ledusskapī un drusku pamaisīt?), un rezultāts ir lielisks un liess, ja vien to apņēmīgi nesamaitā ar lielu karoti putukrējuma (īpaši zemeņu sorbetam tā ļoti piestāv!). Šovasar uzsāku brokastīs taisīt saldētu jogurtu: sablenderē zemenes ar karoti citrona sulas un drusku cukura, un lej saldējuma mašīnā kopā ar apmēram tāda paša apjoma balto jogurtu. Pēc 20 minūtēm gatavs mīksts, burvīgs mikslis, ko var spiestā kārtā pārkaisīt ar brokastu pārslām, lai būtu sajūta, ka tas nav deserts bet tomēr brokastu ēdiens.

Lūk pilns saraksts ar šobrīd blogā publicētajām saldējumu un sorbetu receptēm:

Vaniļas saldējums

Zaļās tējas saldējums

Citronu saldējums

Citronu – rikotas siera saldējums

Melleņu, laimu un kokospiena saldējums

Mango kokospiena saldējums

Zemeņu sorbets

Mango sorbets

Kā ar visām receptēm, tās ir atvērtas plaši vaļā improvizācijai, sorbetiem manuprāt recepte vispār nav nepieciešama (augļiem/ogām pieliek cukuru pēc garšas un drusku citrona sulu, ļauj lai pastāv un izdalās sulas, sablenderē un liek saldētavā. pāris reizes pa pusstundai samaisa).

Par receptēm runājot, gribu dalīties savā šībrīža galvenajā iedvesmas avotā – Deivida Lebovica (David Lebovitz) grāmatā “The Perfect Scoop“. Deivids ir amerikānis, profesionāls saldumu pavārs, kas šobrīd, viņa paša vārdiem runājot, bauda saldu dzīvi Parīzē un par to raksta Tviterī un savā blogā. Man viņa grāmata ļoti patīk vairāku iemeslu dēļ: tajā sīki un smalki ir paskaidrotas dažādas saldējumu radīšanas nianses (piem. kāpēc saldējumam pievienot sāli, kādos traukos uzglabāt gatavo produktu), termini un dažādu virtuves rīku un gadžetu lietošana. Izlasot šos paskaidrojumus, uzreiz jūties bruņojies ar zināšanām, kas ļaus eksperimentēt tālāk ar pieaugošu pārliecību. Ļoti ērti ir tas, ka mērvienības ir uzrādītas gan amerikāņiem, gan Eiropiešiem saprotamā veidā. Nu, un protams simtiem recepšu, no klasikas līdz avangardam (tomātu granita, olīveļļas saldējums, biešu sorbets utt.), no saldējumiem līdz mērcēm un citām piedevām.

Nobeigumā gribu pieminēt vienīgo Latvijas veikalos nopērkamo saldējumu, kura sastāvā ir tikai acīmredzami ēdamas vielas (olas, cukurs, krējums un tamlīdzīgi), bez neviena E vai stabilizatoriem. Tas ir sasodīti garšīgais un dārgais Haagen-Dazs, ko skumjā kārtā neražo pie mums, bet gan ārzemēs. Veikalā (lielajos RIMI) tas dzīvo atsevišķā saldētavā – laikam jau, lai to nejauši nesajauktu ar SLI…

Par saldējuma mašīnām – tās ir galvenokārt divu veidu: (1) Pašsaldējošās jeb tādas, kuras pašas darbojas kā mazi frīzerīši. Plusi tām ir, ka nav nepieciešams iepriekš sasaldēt trauku un var strīpā taisīt vienu saldējumu pēc otra. Mīnusi – tās ir dārgas un aizņem vairāk vietas kā citas; (2) Mašīnas, kuras paģēr, ka saldējamais trauks tiek iepriekš vismaz 24 stundas turēts saldētavā. Tās ir ievērojami lētākas, aizņem mazāk vietas, bet pēc vienas saldējuma porcijas sataisīšanas jāgaida 24 stundas, līdz to var atkal lietot. Šādas mašīnas var pirkt vai nu atsevišķi, vai kā papildrīku (attachment) virtuves kombainam. Es lietoju pēdējo variantu, un, izvēloties virtuves kombainu, saldējuma mašīnas papildopcijas esamība bija svarīgs kritērijs. Savu kombainu pirku kādā Anglijas interneta veikalā, un ar visu sūtīšanu uz Latviju ietaupīju kaudzi naudas salīdzinājumā ar Latvijas veikalu cenām.

Vielas, no kā sanāk 1 litrs saldējuma, kas ir pietiekoši 6 pieticīgām porcijām

250 ml piena
150 g cukura
naža gals sāls
puslitrs saldais krējuma
4 tējkarotes zaļās tējas pulvera*
6 olu dzeltenumi

Gatavot:

Pienu kopā ar cukuru un sāli katlā uzsilda (nevāra) maisot, lai cukurs izšķīst. Krējumu ielej lielā bļodā un ar putuslotiņu ieputo tējas pulveri, lai tas izšķīst. Ar mikseri labi saputo olu dzeltenumus, lēnām pielej silto pienu (visu laiku maisot ar metāla putuslotiņu, lai vienmērīgi sajaucas), lej šo masu atpakaļ katlā un uz vismazākās liesmiņas karsē, visu laiku maisot ar putuslotiņu vai koka karoti, lai vienmērīgi sabiezē. Karsēšanu maisot turpina kādas 10 minūtes, līdz kamēr olu masa sabiezē līdz pašķidras biezputras konsistencei. Tad to lej klāt krējumam un visu riktīgi ar putuslotiņu izmaisa, lai izšķīst pēdējie zaļās tējas krikumi.

Tagad saldējuma masu jāatdzesē – sākumā to var ievietot izlietnē vai lielā bļodā, kas pilna ar aukstu ūdeni un ledus gabaliņiem (es iemērcu ūdenī “aukstuma elementus”, kas man glabājas saldētavā, kurus parasti izmantoju aukstumkastēm jeb kūleriem). Kad saldējums vairs nav silts, to ielej kādā nebūt traukā un ieliek ledusskapī, lai labi atdziest.

Tad vai nu lej saldējuma mašīnā un rīkojas atbilstoši tās instrukcijām, vai arī lēzenā traukā, kas iepriekš pabijis saldētavā, un ik pa pusstundai labi samaisa, līdz sasalis (maisīt vajadzētu kādas 3-4 reizes). Maisīšana nepieciešama, lai saldējumam būtu gluda, vienmērīga konsistence – ja nemaisa, tad salstot veidojas kraukšķīgi ledus kristāli.

Šī recepte pilnībā aizgūta no David Lebovitz grāmatas “The Perfect Scoop“, man nebija ne ko pielikt ne atņemt! Piebildīšu vienīgi, ka autors iesaka lietot “matcha” tējas pulveri, kas ir daudz dārgāks par parasto zaļās tējas pulveri, ko lietoju es.

*zaļās tēja pulveri var nopirkt Japānas preču veikalā “AURY” tirdzniecības centrā Galleria Rīga.

Okrošku mūsu ģimenes ēdienkartē ienesa mans vīrs, vēloties restaurēt bērnības garšas, atceroties, kā viņam to reiz taisīja vecmāmiņa. Okrošku var gatavot arī uz kvasa vai kefīra bāzes, lai arī to neesam mēģinājuši – manuprāt sūkalas ir ideāls fons visām vasarīgi maigajām garšām.

Vielas:

atdzesētas piena sūkalas. tās diemžēl veikalā nopirkt nevar, tāpēc nāksies vien siet Jāņu sieru ne-Jāņu sezonā mans vīrs karsē kefīru, no kura arī atdalās sūkalas, un tad lieto tās
vārīta liellopa gaļa – piemēram šķiņķa gabals, kopā ar sāli un kādām nebūt garšsaknēm novārīts mīksts
vārīti kartupeļi
svaigi gurķi
drusku citrona sula
cieti vārītas olas
dilles un lociņi

pasniegšanai – sāls, pipari, skābs krējums

Gatavot:

Zupas sastāvdaļas sagatavo un saliek uz galda tā, lai katrs pats tās var kombinēt kopā savā šķīvī pēc patikas. Atdzesētas sūkalas ielej vai nu bļodā, vai kādā krūzē, kā redzams bildē. Gaļu un olas sakapā, gurķus sagriež plānās šķēlītēs un samaisa ar citrona sulu, zaļumus sīki sakapā, kartupeļus novāra ar mizu un nomizotus liek bļodā veselus.

Katrs ēdājs sev šķīvī liek gaļu, gurķus, olas, zaļumus, virsū uzlej sūkalas, beigās pievieno krējumu, sāli un piparus pēc patikas. Kartupeļus liek blakus uz lēzena šķīvja un piekož klāt, vai arī var iegriezt klāt zupas šķīvī.