Graboši pīrāgi un citas 18. novembra ainiņas svešumā

Nov 17, 2010 | Pārdomas

Deviņdesmito gadu beigās es mācījos Ženēvā, kur mans vīrs strādāja Latvijas pārstāvniecībā ANO. Svešumā valsts svētki likās daudz nozīmīgāks notikums, kam bija jāgatavojas un kas bija jāsvin, nevis tā kā pēdējos gadus esmu paradusi paņemt klāt vēl kādu brīvdienu un “kaut kur aizbraukt”.

Toreiz gan Latvijas diplomātu, gan valsts rocība bija daudz pieticīgāka salīdzinot pat ar šodienas konsolidētajiem mērogiem, un rīkojot pieņemšanas vai kādus citus saviesīgus pasākumus, bija jābūt gan radošiem, gan vistiešākajā veidā jāpieliek roka visa veida darbos. Atceros, ka vienu gadu 18. novembra pieņemšanu rīkojām ANO mājas kafetērijā. Es izdomāju palūgt kafetērijas personālam izcept speķa pīrāgus. Zināju, ka veikalā var nopirkt kūpinātu, cauraugušu, sīkos gabaliņos sagrieztu cūkgaļu, ko franciski sauca par lardons, kurus pati lietoju pīrāgiem. Neatceros vairs detaļās skaidrošanas procesu, bet rezultāts bija no ārpuses gandrīz autentisks, savukārt no iekšpuses – grabošs. Kaut kādu iemeslu dēļ lardoni pīrādziņu vidū grabēja kā grabulī. Vēlāk štukojām, ka pavāri droši vien speķi bija pirms likšanas pīrāgos sacepuši. Domāju, ka vairums viesu pīrāgiem lielu vērību nepievērsa, izņemot saujiņu klātesošo latviešu, kurus grabošie pīrāgi uzjautrināja. Vēl atceros, kad ieradāmies kafetērijā pusstundu pirms pieņemšanas sākuma, mūs pārsteidza prominentā vietā rūpīgi rindās izvietotas apelsīnu, tomātu un kādas zaļas sulas glāzes. Šī īpaši veidotā krāsu kombinācija izskatījās aizdomīgi līdzīga Lietuvas karogam. Pamanīju gaitenī kautrīgi slapstoties oficiantu ar lielu Lietuvas karogu, ko viņš, apjaušot savu kļūdu, bija jau novācis no zāles un centās noslēpt no mūsu acīm. Kafejnīcas personāls bija sajaucis Lettonie ar Lituanie – abu valstu nosaukumus franciski izrunā ļoti līdzīgi, turklāt lai atceramies, ka runa ir par vēlajiem deviņdesmitajiem, kad Vakareiropā daudziem bija pirmā dzirdēšana gan par vienu, gan par otru.

Ko es tādu latvisku celtu svētku galdā svešumā šodien? Laikam jau rupjmaizes torti ar brūkleņu zapti un putukrējumu, pie noteikuma, ka man būtu iepriekš sagādāti krājumi ar Lāču rupjmaizes rīvmaizi. Ja arī jūs to vēlaties uztaisīt, lūk recepte rupjmaizes biskvītam. Jaukus svētkus!




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂


Jaunākie komentāri