No visiem saviem klejojumiem pa pasauli nekur citur neesmu piedzīvojusi tādas kulināras izvirtības kā Dienvidāfrikā. Par to man jāpateicas māsai, kura desmit gadus tur dzīvo (agrāk Johannesburgā, tagad Keiptaunā) un ģimenē mīlīgi tiek dēvēta par Ieviņu Āfrikā. 

Gatavošana un ēdiena baudīšana ir mūsu kopīga kaislība, kas Ievai ar īpašu spēku uzplauka tieši Āfrikā, tāpēc pirms katras manas ciemošanās viņa rūpīgi izpētīja labākās ēstuves un sastādīja vizītes kulināro programmu. Tikai nevajag iedomāties, ka runa ir par dārgiem, Mišelina zvaigžņu rotātiem restorāniem! Dienvidāfrikā cilvēki ir relaksēti un fokusējas uz vienkāršu, svaigu ēdienu ģimenes un draugu lokā. Nedēļas nogalēs viņi kopā ar bērniem un suņiem plūst uz āra kafejnīcām baudīt vēlas brokastis, bet saulrietu regulāri svin okeāna krastā, šim nenovēršamajam notikumam par godu dzerot sundowners jeb saulrieta kokteiļus.

Pēc visa iepriekšminētā gluži pamatots varēja likties Ievas sašutums, ka par Dienvidāfriku līdz 2008. gada sākumam nebiju rakstījusi nevienu gardēža sleju vai blogu. Tam bija gluži vienkāršs iemesls: nespēja izvēlēties, kam no vairākiem desmitiem fantastisko piedzīvojumu/tradīciju/ēstuvju veltīt pāris rindkopu. Vai restorānam ar burvīgo nosaukumu “Dziedošā vīģe” Johannesburgā, kur zem vīģu kokiem baudīju vīģu saldējumu, vai Keiptaunas jaunākajai āziešu tapas ēstuvei “Haiku”, kur tu tiec pakļauts nebeidzamai dažādu veidu dimsum (klimpiņu) straumei, vai tomēr pludmales bāram “Strand Loper” (afrikaans valodā tas nozīmē pludmales klejotājs), kur mūs cienāja ar desmit dažādām svaigi ķertām, uz oglēm gatavotām jūras veltēm, pie visām sirsnīgi aicinot ēst klāt zapti – starp citu, ļoti garšīgi!

“Strand Loper” top grilēti langustīni

Pēdējā braucienā pie Ieviņas Āfrikā 2007/2008 gadumijā pa ceļam no vienas vīnotavas uz nākamo, mēs iegriezāmies “Pie Topsijas”  paēst pusdienas, un tas izvērtās par tik aizkustinošu un personisku piedzīvojumu, ka izvēles mokām beidzot pienāca gals.

Topsija ir 77 gadus jauna kundze ar lielām brillēm un mezglainām rokām. Viņa saimnieko vecā mājā ziedoša dārza vidū, blakus Franšukas pilsētas bibliotēkai (būru valodā Franschhoek nozīmē “Franču kaktiņš”, jo tur apmetās Francijā vajātie hugenoti). Topsija nav profesionāla pavāre, un viņas viesiem nav izjūta, ka esi atnācis uz restorānu – drīzāk, ka esi ieradies ciemos pie vecmāmiņas. Šo izjūtu palīdz radīt ģimenes suns, kas guļ ēdamzāles maliņā, un 34 gadus vecais pelēkais papagailis Oskars Vailds, kas dzīvo atvilknē ap stūri no labierīcībām un laipni sveicina garāmgājējus ar klusu Hello! Galdi ir klāti ar izbalējušiem galdautiem, un raibie šķīvji katram viesim citādi. Tas gan nav bijis par šķērsli, lai “Pie Topsijas” iekļautu 2008. gada Dienvidāfrikas 100 labāko restorānu sarakstā.

Topsija pārskata sava restorāna rezervāciju grāmatu

Ēdienkarte ir pāris teikumu gara, un tā ir rakstīta nevis uz papīra, bet gan uz tāfeles virs virtuves letes. Topsija to izdomā katru reizi no jauna atkarībā no iedvesmas un vissvaigākajiem pieejamajiem produktiem konkrētajā dienā. Todien pusdienās pasniedza antilopes un mīdiju boboties – tradicionālus, garšvielām un augļiem piesātinātus sacepumus, ko Topsija pašrocīgi esot gatavojusi sešas stundas. Viņa, protams, atnāk pie viesiem un lēnām izstāsta visu par dienas ēdieniem, plauktos sarindotajām čatniju burciņām un papagaiļa dabu. Boboties seko vienkārša, garda kūka ar pašmāju plūmju kompotu un vaniļas saldējumu.

Momentuzņēmums, kas man palicis atmiņā no viesošanās Topsijas restorānā ir apmēram šāds: mēs esam pēdējie pusdienu viesi, Topsija stāv ēdienu zāles vidū, vienā rokā turēdama gaļu sunim, un sirsnīgi mums ar Ievu stāsta par savu ģimeni, pievēršanos kulinārijai, un rāda savu ar roku rakstīto/iesieto/ilustrēto pavārgrāmatu. Cauri vaļējām terases durvīm vērojam, kā Ievas meitiņa Selma dārzā spēlējas ar Topsijas mazdēlu, kurš viņai rāda no vecmāmiņas slepus nočieptu binokli.

Mums nemaz negribējās atstāt šo mīlīgo vietiņu, un promejot man nevilšus prātā ienāca doma – varbūt es arī kādreiz laimīgi saimniekošu savā restorānā kā Topsija?