Tažīnu pirmoreiz baudīju Marokā. Rīgā to atklāju tirdziņā Kalnciema un Melnsila ielu krustojumā saulainā sestdienas pēcpusdienā, kad izsalkuma un smaržu vilināta nonācu pie stenda, kur māksliniece Dace Draveniece tirgoja tažīna traukus ar skaisti apgleznotiem māla vākiem un cienāja apmeklētājus ar pašgatavotu vistas tažīnu.

Tažīns ir tradicionāls Ziemeļāfrikas sautējums, ko gatavo māla traukā ar konusveida vāku – tā forma gatavošanas procesā nodrošina īpašu gaisa cirkulāciju, kas savukārt garantē sulīgu un veselīgu maltīti. Māksliniece stāstīja, ka tažīna trauka apakšējo daļu, ko liek uz uguns, viņa ieved no Spānijas, bet vākus darina un rotā pati. Trauku varot likt gan uz gāzes liesmas, gan keramiskās virsmas, gan ugunskurā uz oglēm. Viņas gatavotais ēdiens bija lielisks, turklāt uzjundīja atmiņas par ceļojumu uz Maroku, tāpēc izlēmu to nopirkt.

Atceļā no tirdziņa degu nepacietībā izmēģināt savu jauniegūto tažīnu, bet man pie rokas nebija receptes, tāpēc izdomāju, ka šo trauku taču var izmantot arī pavisam tradicionāliem sautējumiem. Tovakar tažīnā saliku teļa gaļu, kartupeļus, burkānus, selerijas sakni un puravus, aizdarīju ar salvijas lapām un baltvīnu un uz lēnas liesmiņas sautēju stundu. Smaržoja un garšoja brīnišķīgi! Vienīgā kļūda bija pārlieku daudz šķidruma, kas sautēšanas laikā pārplūda pāri malām, bet to viegli bija novērst, ar karoti lieko nosmeļot nost. Tagad zinu, ka šķidrumam tažīna traukā gatavošanas sākumā jābūt ne vairāk par pusi no trauka apjoma.

Nākamajam piegājienam darbināt tažīnu gatavojos rūpīgi: pavārgrāmatās un internetā izlasīju kaudzi recepšu un uzzināju, ka tradicionālas šī ēdiena versijas paģēr to gatavot ar vistu, jēru vai (retāk) liellopu, ko aizdara ar žāvētiem augļiem un garšvielu buķeti, kuras sastāvā var būt kurkuma un safrāns, kas ēdienu iekrāso skaisti dzeltenu, kanēlis, paprikas pulveris, asie pipari, ingvers, kinza, ķiploki un vēl neskaitāmas citas lietas. Bieži vien saldskābam efektam tiek pievienots medus un citrons un beigās virsū uzbērti rieksti vai sezama sēkliņas. Izlēmu gatavot vistas tažīnu Alžīras gaumē, un, drusku vienkāršojot recepti, tas notika apmēram tā: tažīna traukā apbrūnina vistas kājas, kas iepriekš apkaisīti ar sāli.  Olīveļļā sasautē smalki sakapātus sīpolus, pēc mirkļa pievieno ķiplokus, ingveru, kurkumas pulveri un papriku, tad apcepto vistu, visu labi samaisa, pielej nedaudz ūdens un ar vāku sautē pusstundu uz vismazākās liesmiņas. Tad pieliek karoti apelsīnu marmelādes, sauju žāvētu aprikožu, kanēļa miziņu, atkal visu samaisa un sautē vēl pusstundu. Tajā laikā sagatavo piedevas: kuskusu vai rīsus. Sanāca lieliski, turklāt visa māja smaržoja pēc Marokas!

Uz šo brīdi esmu izmēģinājusi divas tažīna receptes: vistas ar aprikozēm un liellopa ar žāvētām plūmēm.

Mans secinājums pēc piedzīvojuma ar tažīnu ir tāds, ka mājas apstākļos to baudīt nav ne dārgi, ne sarežģīti, bet vislielākais prieks ir par to, ka, pateicoties uzņēmīgajai māksliniecei, smagais trauks nav jāved līdzi no Āfrikas. To var iegūt viņas veikalā Muhamors Baznīcas ielā 14. Manuprāt, ļoti skaista un saimniecībā noderīga dāvana visiem gardēžiem!