Pagājušajā vasarā beidzot iemācījos – ko tas “bioloģiski” īsti nozīmē, un nu provēšu saviem vārdiem jums to pastāstīt.

Īsumā – tas ir tradicionāls saimniekošanas veids, kurā, atšķirībā no intensīvās lauksmainiecības, neizmanto ķīmiju, antibiotikas un augšanas hormonus. Mūsdienās tas ir retums, jo daudz lielāku ražu (un peļņu) var iegūt, lietojot pesticīdus vaboļu indēšanai, herbicīdus nezāļu indēšanai un antibiotikas dodot putniem un lopiņiem preventīvi, lai izvairītos no slimībām. Bioloģiskie saimnieki nezāles ravē ar rokām vai izpļauj, pret kaitēkļiem cīnās ar īpašām metodēm (tajā skaitā smidzinot augus ar tēju novārījumu, vai kartupeļus stādot vēlāk, kad vaboles vairs nav tik aktīvas) un lopiņus tur apstākļos, kur slimības tos apdraud mazākā mērā – piemēram, brīvā dabā, nevis būros vai šaurās kūtīs. Dzīvniekiem ir svarīga barība – tiem nedod importētu ģenētiski modificētu soju vai kukurūzu, bet ļauj ēst zāli un piebaro ar bioloģiski audzētiem graudiem un dārzeņiem, vai bites, piemēram, ar sīrupu, kas vārīts no bioloģiski sertificēta cukura.

Kāpēc mani uztrauc ķīmijas atliekas pārtikā, ja šī ķīmija taču tiek oficiāli lietota kā cilvēkam nekaitīga? Izrādās, nav tik vienkārši, jo ķīmijas ietekmi uz cilvēkiem ētisku apsvērumu dēļ pirms laišanas apritē nepārbauda (pārbauda uz dzīvniekiem) un īstā ietekme var parādīties tikai pēc vairākām paaudzēm. Piemēram, pasaulē (arī Latvijā) populārāko herbicīdu sastāvā ir glifosāts, ko Pasaules veselības organizācija šogad publiskotajā pētījumā atzina par “iespējami kancerogēnu cilvēkiem”. Ir skaidrs, ka ķīmija palīdz audzēt vairāk un lētāk, bet par to mēs maksāsim ne tikai ar bitēm, kas masveidā mirst pēc nomiglota rapšu lauka apmeklējuma, bet arī ar savu veselību. Nesenā žurnāla Vides Vēstis numurā (12. lappusē) par pesticīdu drošumu sīki un smalki uzrakstījusi inženierzinātņu doktore Jana Simanovska – izlasiet, ja jūs interesē kvalificēts un atsaucēm pamatots viedoklis.

Apzīmējumu “bioloģiski” nedrīkst lietot tā vienkārši, piemēram mārketinga nolūkos. To atļauts izmantot tikai sertificētām saimniecībām un pārstrādes uzņēmumiem, kuras stingri uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests un vēl divas kontroles institūcijas – “Vides kvalitāte” un “Sertifikācijas un testēšanas centrs”. Bioloģiski jeb ekoloģiski audzēti un/vai ražoti produkti ir atpazīstami pēc Eiropas Savienības marķējuma – zaļās ekolapiņas, ko uz iepakojuma drīkst lietot tikai sertificēti ražotāji vai pārstrādātāji.

Kāds patērētājam no tā labums? Ļoti konkrēts – Latvijā vien ir gandrīz 3500 bioloģiskās saimniecības un pārstrādātāji, uz visiem personiski neaizbrauksim, lai pārliecinātos, vai tiešām produkcija ir tāda, kā tai jābūt saskaņā ar bioloģiskas saimniekošanas principiem. Bet kontroles institūciju pārstāvji brauc pie visiem pāris reizes gadā un pārbauda gan papīrus, gan laukus. Pieredzējis speciālists pēc nezāļu daudzuma vagās var uzreiz pateikt, vai tās bijušas miglotas ar ķīmiju, pirms vēl tiek ņemti paraugi. Vienā tikšanās reizē ar eko-zemniekiem un kontrolieriem es prasīju, vai ir daudz krāpšanās gadījumu. Kontrolieri atbildēja, ka nē, jo tas ir ļoti neizdevīgi – ja konstatē neatbilstību prasībām, saimniekam jāatmaksā subsīdijas vairāku gadu garumā. Zemnieki, savukārt, smejas un saka, ka nemaz negrib krāpties, jo bioloģiska saimniekošana ir dzīvesstila izvēle, ko viņi labprātīgi izdarījuši aiz cieņas pret sevi, vidi un dzimto zemi, kuru nevēlas saindēt.

Es negribu jūs sabiedēt, vai apgalvot, ka viss, kas nav ekoloģisks, ir kaitīgs – tā nav. Vien aicinu būt izvēlīgiem attiecībā uz produktiem – interesējaties par to izcelsmi, lasiet sīko druku uz iepakojuma, uzdodiet jautājumus pārdevējiem un izglītojiet sevi. Pēc visa, ko uzzināju filmējot “Ēdiena dabu”, esmu nostiprinājusi savu pārliecību, ka bioloģiskā pārtika ir labākais, ko varu celt galdā savai ģimenei. Turklāt atšķirība ir ne tikai rūpē par veselību un vidi, bet arī garšā! Bio garšo labāk 🙂

Detalizētu informāciju par to, kas ir bioloģiskā pārtika, kur to iegādāties un kas kontrolē sertifikāciju, var uzzināt kampaņas BioLoģiski mājaslapā.

Publikācijā, tāpat kā visos citos šī bloga ierakstos, pausts autores personiskais viedoklis, kas nav apmaksāts vai savādāk angažēts.