Draugi, šis ir atskats un atskaite par manu otro darba gadu Saeimā.

Uzstājos Ukrainas atbalstam EPPA plenārsēdē Strasbūrā

2021.gada vasarā atkal satikos ar sabiedriskās organizācijas Dzīvnieku brīvība pārstāvjiem (pirmā tikšanās bija pirms 13. Saeimas vēlēšanām), lai apspriestu kažokzvēru audzēšanas Latvijā aizliegumu. Šāda iniciatīva tika rosināta iepriekš, bet neguva Saeimas atbalstu. Ar prieku piekritu būt iniciatīvas virzītāja, un rudenī savācu parakstus no gandrīz visām frakcijām (izņemot Nacionālo apvienību!), neatkarīgajiem deputātiem, un iesniedzu priekšlikumu. “Tev nekas nesanāks”, kolēģi teica. Bet man sanāca! Jo Dzīvniekiu brīvība un citas NVO ļoti veiksmīgi darbojās sabiedrības informēšanas laukā un izgaismoja šī cietsirdīgā biznesa ēnas puses, kā arī negatīvo pienesumu tautsaimniecībai. Pateicoties viņu cītīgajam darbam, tajā skaitā akcijai “Būris”, kad mēnesi būrī pie Saeimas diennakti pavadīja cilvēki (kurus naktī apciemoja lapsa!), un profesionāli sagatavotajiem argumentiem, likuma grozījumi Saeimā nu ir pieņemti jau 2 lasījumos, kompensāciju vietā zvēraudzētājiem piedāvājot pārejas periodu. Šoruden ceram pieņemt trešajā, galīgajā lasījumā!

Rudenī man bija gods uzstāties Latvijas bankas ikgadējā tautsaimniecības konferencē, kas bija veltīta ilgtspējīgai saimniekošanai. Vērsu uzmanību uz klimata pārmaiņu izaicinājumiem, ilgtspējīgu ekonomiku un lauksaimniecību, kā arī Zaļā kursa iespējām, kas Latvijā tiek uztvertas ar pārāk lielu piesardzību. Ļoti priecājos par Latvijas bankas iniciatīvu pievērst šiem jautājumiem investoru, ekonomikas plānotāju un politiķu vērību!

Turpināju publiski runāt par vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm, un atkārtoti aktualizēju jautājumu par Stambulas konvencijas ratifikāciju, par ko man Eiropas kolēģi prasa katrā sanāksmē Strasbūrā. Tas ir svarīgi ne tikai pēc būtības, bet arī ārpolitiski – Latvija nākošgad būs Eiropas padomes prezidējošā valsts, un būs liels kauns, ka esam viena no mazākuma, kas nav šo konvenciju ratificējušas. Arīdzan, Latvija pretendē uz ANO Drošības padomes nepastāvīgās dalībvalsts statusu, kā iegūšanai mums vajag daudzas sabiedroto balsis, un Stambulas konvencijas ratifikācija būtu svarīgs vērtīborientācijas signāls. Strādāju ar šo jautājumu aizkulisēs, vairākkārt tiekoties ar atbildīgo Labklājības ministru (kurš personīgi konvenciju atbalsta, bet baidās par savas konservatīvās partijas un vēlētāju reakciju), Runāju gan ar vēstniekiem (viņiem pilnīga neizpratne), gan kolēģiem (“nav balsu!” – bet kas ir darīts, lai balsis sabungotu?! – nekas. kāpēc kaut ko darīt, ja var nedarīt…). Valdībā pēc KPV lausku padzīšanas balsis ir, tāpēc neesmu zaudējusi cerību, ka valdība šo jautājumu uzliks uz Saeimas dienaskārtības un mēs vēl šogad – vecajā vai jaunajā – Saeimā varēsim to beidzot ratificēt.

Esmu ierakstījusi vairākas interesantas video intervijas ar kolēģiem no citām Eiropas valstīm par to, ko konvencijas ratifikācija izmainīja. Nopublicēšu tās tuvākajā laikā. Tajā skaitā, aprunājos ar Turcijas parlamenta deputāti par to, kas īsti notika un kā Erdogans varēja vienpersoniski “atcelt” vienbalsīgo parlamenta lēmumu konvenciju ratificēt.

Manas starptautiskās darbības pēdējā gada laikā aizņēma divi galvenie temati: Baltkrievijas režīma hibrīdkarš, izmantojot Irākas bēgļus, un Krievijas karš pret Ukrainu.

Pirmā jautājuma sakarā, pavadīju daudz laika, runu un pūļu Strasbūrā, pārliecinot kolēģus, ka tā ir nevis “bēgļu krīze”, bet “valsts sponsorēta cilvēktirdzniecība”. Par Krievijas karu Ukrainā runājot, man bija tas gods gan balsot (un uzstāties ar runu) pret Krievijas Domes vicespīkera Tolstoja kandidatūru EPPA viceprezidenta amatam, gan pēcāk visādos veidos (rezolūciju un ziņojumu tekstu uzasināšana, kolēģu lobijs) paust Ukrainai atbalstu, saucot lietas īstajos vārdos.

Par Krievijas iebrukumu Ukrainā uzzināju 4 no rīta 24. februārī, no draudzenes, Ukrainas Parlamenta deputātes īsziņas, viesnīcā Parīzē. Parīzē bija ES parlamentu Ārlietu un Drošības/Aizsardzības komisiju sanāksme, kuru pilnībā “uzspridzināja” Krievijas agresija. Tajā vakarā, un nākošajās pāris dienās, mēs – Baltijas valstu deputāti – visu laiku pavadījām, cenšoties noraut mūsu Rietumu sabiedroto rozā brilles attiecībā uz Krievijas patiesajiem nodomiem. Ukraina nebija pārstāvēta sanāksmē, tāpēc mēs bijām viņu “advokāti” un čakli strādājām, lai parādītu neticīgajiem un pārsteigtajiem Rietumu kolēģiem Krievijas patieso seju un nolūkus. Šis darbs turpinājās gan Eiropas padomes parlamentārajā asamblejā EPPA (martā ārkārtas sesijā pārliecinoši izslēdzām Krieviju no šīs organizācijas), gan citos starptautiskajos forumos. Tas turpinās vēlaizvien, gan publiski, gan aizkulisēs. Rakstīju par Ukrainas Diplomātisko sieviešu bataljonu EPPA iepriekš, un katrreiz viņas apskaujot sajutu, kā šīs drosmīgās Ukrainas sievietes stresa dēļ kļūst kalsnākas… Priecājos par mūsu valsts lielo atbalstu – militāru, humanitāru, medicīnas, bēgļu uzņemšanu. Un protams, par mūsu līdzcilvēku atsaucību, kas ir patiesi aizkustinoša.

Ukraina un Baltkrievija palika Ārlietu komisijas dienaskārtībā visu šo laiku, tajā skaitā neformālās tikšanās reizēs ar Baltijas kaimiņiem, ko rīkoja Igaunija un Lietuva (Latvijas kārta būs šī gada nogalē!). Komisijā skatījām visus divpusējos līgumus ar Baltkrieviju un Krieviju, lai izvērtētu, no kuriem varētu atteikties. Ar komisijas lēmumu, ko nākošajā dienā apstirpināja Saeima, apturējām līguma ar Krieviju pantu, lai likvidētu juridiskus šķēršļus okupācijas pieminekļa nojaukšanai. Saeimā uzņēmām Polijas, Nīderlandes, Spānijas un Čehijas parlamentu delegācijas, Baltkrievijas opozīcijas līderi Svjatlanu Cihanousku, Ukrainas Verhovna Radas un Zviedrijas Riksdāga vicespīkeres. Ar Ārlietu komisijas kolēģiem aizbraucām vizītē uz Gruziju, kur tikāmies ar augstām valdības un parlamenta amatpersonām, runājām par Gruzijas grūto ceļu uz Eiropas Savienību, dalījāmies pieredzē, apmeklējām robežu pie Krievijas okupētā Cinvali reģiona. Liels prieks bija viesoties mūsu vēstniecībās dažādās galvaspilsētās, iepazīties ar darbiniekiem, uzzināt par aktualitātēm darbā ar diasporu, svinēt vasaras saulgriežus Strasbūrā pie vēstnieka, kam Jānis vārdā!

Pēdējā gada laikā Eiropas Padomes parlamentārajā asamblejā kolēģi man uzticēja papildus pienākumus – mani ievēlēja politiskās grupas ALDE birojā (tas ir kā frakcijas vadības kodols, kas sastāv no priekšsēdētāja un vairākiem vietniekiem) un ietekmīgajā Monitoringa komitejā, kur izvirzīja kā vienu no ziņotājām par Rumāniju. Tā bija ļoti interesanta pieredze: kopā ar otru ziņotāju, Portugāles parlamenta vicespīkeri, braucām izpētes vizītē uz Bukaresti, kur tikāmies ar Tieslietu ministru, dažādu tiesu atzaru vadību, visām parlamenta frakcijām, Ombudu, prezidenta un premjera administrāciju pārstāvjiem, un runājām galvenokārt par tieslietu sistēmas reformu gaitu, kas bija viena no ziņojuma galvenajām tēmām. Ziņojumu pamatā gatavo Eiropas Padomes eksperti, bet mūsu, politisko ziņotāju pienākums ir iedziļināties konstatētajās problēmās un uzdot amatpersonām neērtus jautājumus. Drusku atsauca atmiņā Latvijas reformu laiku deviņdesmitajos… Vizīti uz Bukaresti spilgti iekrāsoja īpašā pieredze strādāt Čaušesku pilī jeb parlamenta ēkā, kas ir otra lielākā administratīvā ēka pasaulē ar 1000 marmora rotātām istabām un 3000 kristāla lustrām, no kurām lielākā sver 5 tonnas. Mērogam aicinu iedomāties Rundāles pils lielāko zāli, kuras vidū ir galds, pie kā sēž seši cilvēki un sarunājas ar mikrofonu palīdzību…

Pildot Satversmes tiesas spriedumu, Saeima pieņēma Civilās savienības likumprojektu pirmajos divos lasījumos. To izdevās izdarīt ar opozīcijas atbalstu, bet trešajam, galīgajam lasījumam pietrūka kvoruma – likumprojekta pretinieki ķērās pie procedurālām metodēm un citiem ieganstiem, lai galīgo lasījumu bloķētu, draudzīgi sadarbojoties NA un Saskaņas frakcijām.  Konkrēti, pēc Ārlietu komisijas lēmuma par Latvijas-Krievijas līguma panta atcelšanu, kas ļautu Latvijai rīkoties ar okupācijas pieminekli pēc saviem ieskatiem, Saskaņa apvainojās un pārtrauca atbalstu likumprojektam. “Aizmirstiet Civilās savienības likumu”, man uzšņāca kolēģis Kabanovs pēc Ārlietu komisijas sēdes. Turpināsim cīņu, lai Civilās savienības likumu pieņemtu vēl šajā Saeimā!

Kopā ar kolēģiem iesniedzu grozījumus Izglītības likumā, lai atceltu tā sauktos “Tikumības grozījumus” (Jūlijas Stepaņenko&Co Krievijas inspirētie groži izglītības sistēmai, lai skolotāji nevarētu brīvi runāt par reproduktīvo veselību un kontracepciju, kā arī atbildēt uz skolēnu jautājumiem par jebko, kas saistīts ar LGBT+). Tikām tiktāl, ka pants nav atcelts, bet būtiski grozīts: tajā ir noņemts fokuss uz seksualitāti un “tradicionālo ģimeni”, uzskaitīti daudzi citi Satversmē minēti tikumi un vērtības, tajā skaitā cilvēka cieņa, un izslēgta atsauce uz “izglītojamā sargāšanu” no šausmīgajām Rietumu vērtībām. Nav ideāli, nodarīto ļaunumu nevar atcelt, bet turpmāk, cerams, šis pants neierobežos skolotājus sniegt bērniem mūsdienīgu izglītību. Likumprojekts šobrīd ir procesā, ceru vēl šīs Saeimas laikā pieņemt galīgajā lasījumā.

Šīs sesijas pēdējā Saeimas sēdes diena bija 14. jūlijā. Biju sasodīti nogurusi no ceļošanas, karstuma un brīvdienu trūkuma (daudzas brīvdienas nācās pavadīt lidostās), uz Bastīlijas dienas pieņemšanu nepaspēju, bet atcerējos par neparastu ielūgumu tajā vakarā pie cita vēstnieka uz “ballīti ar dejām”. Saņēmos uzvilkt skaistu kleitu, augstpapēžu kurpes un aizbraucu – tur tik tiešām bija īsta diskotēka ar krāsainām gaismām un labu mūziku 🙂  Noslēgumā vēstnieks pats stājās pie pults un lika savu pleilisti. Viesu vidū bijām tikai 3 politiķi, par politiku vairs neviens negribēja runāt, vienkārši dejojām, priecājāmies un labi pavadījām laiku. Lielisks noslēgums darba cēlienam pirms vēlēšanu kampaņas sākuma!

PALDIES, ka izlasījāt līdz galam, priecāšos atbildēt uz jautājumiem (pie kura vēstnieka bija ballīte, gan neteikšu!).