Ko es darīju Saeimā?

Jūl 9, 2021 | Pārdomas, Politika | 1 comment

Draugi,
Nupat gads apkārt, kopš esmu Saeimā! Gribu dalīties ar to, ko esmu šajā laikā izdarījusi.

Pirmkārt, bija drusku jocīgi, jo lai Saeimā kaut ko izdarītu, jāstrādā kopā – ne tikai ar savu frakciju, bet ar citu politisko spēku pārstāvjiem, un Covid ierobežojumi to ļoti apgrūtināja, jo nav iespēju satikties ar kolēģiem kuluāros, kafejnīcā, pasākumos, un neformāli aprunāties par darba lietu virzīšanu. Anda Čakša, piemēram, man no attāluma uzsauca – Krista, nāc manā darba grupā, kas pret vardarbību ģimenē, un es viņai saucu pretī – labi! Tālāk tikāmies ekrānos. Cits kolēģis aicināja satikties uz kafiju, lai pārrunātu Satversmes tiesas tiesneša kandidātus. Gājām maskās uz tuvējo kafejnīcu, kur viņš man laipni uzsauca kapučīno, tad atgriezāmies tukšajos Saeimas kambaros, kur maskās runājām tālāk… tāda ir dzīve un tāds ir darbs.

Otrkārt, darbs bija ļoti intensīvs. Lai arī uzsāku vasarā – tieši pirms sesiju starplaika – jau jūlijā saņēmu ziņas no komisiju konsultantiem par sēdēm, kuru dēļ nācās atlikt brīvdienu plānus laukos un braukt atpakaļ uz Rīgu. Lielākoties parlamenta darbs norisa attālināti – piedalījos komisiju un Saeimas sēdēs caur Zoom, Webex un īpašo e-Saeimas platformu, budžeta debatēs, kas ievilkās dziļi vakaros, biju gan priecīga, gan bēdīga – priecīga, jo IRL nespētu šo darbu apvienot ar ģimenes pienākumiem, bēdīga, jo bija drusku grūti to paskaidrot meitiņai, kas pēc desmitiem vakarā ieradās manā mājas birojā, pidžamā, un paziņoja, ka viņai laiks iet gulēt! Esmu balsojusi par budžetu, paralēli liekot bērnu vannā. Bet es zinu, ka tā daudzi cilvēki vadīja šo dīvaino gadu un tas ir tikai normāli, ka Saeimas deputāti nav nekāds izņēmums.

Ārlietu komisijā pirmā lieta, ar ko strādāju, bija paziņojums pēc Baltkrievijas prezidenta viltotajām vēlēšanām. Izlasot paziņojuma projektu, man tas likās pārāk maigs/bezzobains, tāpēc ierosināju tur iekļaut vairākas spēcīgākas atziņas, tajā skaitā, ka ja atzīstam vēlēšanas par neleģitīmām, atbalstām jaunu vēlēšanu rīkošanu. Priecājos, ka kolēģi to atbalstīja. Turpinājumā, gada garumā, sekoja daudz satraucošu notikumu, tajā skaitā piketi pie Baltkrievijas vēstniecības, publiskais gājiens ar milzīgu brīvās Baltkrievijas karogu, komisijas tikšanās ar opozicionāriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lietas, par ko publiski izteikties nedrīkstu, Ryanair reisa Atēnas-Viļņa piespiedu nosēdināšana Minskā ar mērķi arestēt disidentu un vēl viens komisijas paziņojums šajā sakarā. Sociālajos tīklos daži draugi man prasīja, kāda jēga no visiem šiem paziņojumiem vai rezolūcijām. Ir jēga. Jo tas ir veids, kādā demokrātiskas, civilizētas valstis pauž attieksmi, pirms pieņem ekonomiskas un politiskas sankcijas, kas konkrēto valsti daļēji izolē no starptautiskās aprites. Mērķis ir ekonomiski ietekmēt režīmu, kam jāfinansē sava armija ar valūtu, kas gūta starptautiskajā tirgū. Un visādos veidos palīdzēt cilvēkiem, kas no šī režīma bēg – gan piedāvājot patvērumu, gan veselības rehabilitācijas un darba iespējas, gan praktiskas sadzīves lietas. Ar šo visu esmu strādājusi.

Piedalījos arī ikgadējās ārlietu debatēs Saeimā janvārī, no mājām, būdama slima ar Covid (vēl viens pluss attālinātajam darbam!). Pieminēju mūsu dižās diplomātes – sievietes, nosaucot viņas vārdos, jo viņu darbs ir aizkulisēs un tāpēc parasti neredzams. Pieminēju arī Krievijas opozicionāru Navaļniju, ko kaimiņvalsts režīms mēģināja noindēt. Tas ir šausmīgi, ka tādas lietas mūsdienās notiek, un, ka tās var nejauši skart mūs visus – jebkuru Eiropas Savienība pilsoni, kas iegriezīsies savas valsts krodziņā izdzert glāzi alus vai tējas.

Ārlietu komisijā daudz laika pavadījām, virtuāli tiekoties ar mūsu vēstniekiem, citu valstu vēstniekiem un parlamentu ārlietu komisijām. Šādas tikšanās vienmēr ir ļoti interesantas un piedāvā detaļas, ko nekad neizlasīsi starptautiskajā presē vai ziņās. Ļoti novērtēju komisijas vadītāja Riharda Kola aktīvo rīcību tās organizējot un vadot, kā arī bijušā komisijas vadītāja un diplomāta Ojāra Kalniņa sirsnīgos ieteikumus un atbalstu.

Jūnija vidū Marijas Golubevas vietā tiku nominēta kā pastāvīgā pārstāve Eiropas Padomes parlamentārajā asamblejā – tieši laikā, lai paspētu uz sesiju jūnija beigās (vakcinēta un Covid-19 testēta). Nevaru vārdos izteikt prieku un gandarījumu, ko man sagādāja klātienes tikšanās un sarunas četru dienu garumā ar ietekmīgiem Eiropas politiķiem par dažādām cilvēktiesību tēmām. Īpaša sesija tika veltīta Stambulas konvencijai, jo kopš tās atvēršanas parakstīšanai apritējušo 10 gadi. Ironiski, ka tieši Turcija tieši tagad no šīs konvencijas izstājās… Politika nav vienkārša un viennozīmīga, un to apspriest, par to diskutēt ir daļa no šīs nodarbes pievilcības!

Kopš pērnā gada rudens darbojos arī Vides un klimata apakškomisijā, ko sākumā vadīja Artūrs Toms Plešs, vēlāk – kad viņš kļuva par VARAM ministru – mana frakcijas biedre Dace Rukšāne-Ščipčinska. Kopā mēs nepieļāvām, ka Zemkopības ministrija samazina pesticīdu ierobežošanu ES Zaļā kursa stratēģijas “No lauka līdz galdam” ietvaros (jo mums viss labi, ja!), samazina piejūras aizsargjoslas un tajās esošo biotopu aizsardzību, kā arī pieņēmām galīgajā lasījumā likumu par vienreizlietojamās plastmasas izstrādājumu aizliegumu, kas stājās spēkā 1. jūlijā. Apakškomisijā skatījām arī Manabalss.lv iniciatīvu par radikālu pesticīdu ierobežošanu, un kopīgiem spēkiem to novirzījām tālākam darbam VARAM, ne Zemkopības ministrijas paspārnē. Par pesticīdiem runājot, es ierosināju Saeimas analītiskajam dienestam veikt salīdzinošu pētījumu par pesticīdu nodokļa ieviešanu Dānijā un citās ES dalībvalstīs, un priecājos, ka izdevās iegūt citu frakciju (tajā skaitā opozīcijas) un neatkarīgo deputātu atbalstu šim darbam. Esmu par pierādījumos balstītu politiku, un gribu rūpīgi izvērtēt citu valstu pieredzi un no tās mācīties, pirms nākt klajā ar saviem priekšlikumiem. Visu šo laiku esmu bijusi pastāvīgā saziņā ar vides aizsardzības organizācijām, ekspertiem, bioloģiskajiem lauksaimniekiem un citiem aktīviem cilvēkiem, kas vēlas virzīt jaunas politiskas idejas vides aizsardzības un ilgtspējas jomā.

Pērn rudenī Saeimas dienaskārtībā atkal nonāca Manabalss.lv pilsoņu iniciatīva par viendzimuma partnerattiecību regulējumu. Saeimas vairākums to atkal noraidīja, bet sabiedrības atbalsts šai iniciatīvai pieņemas spēkā, un es lepojos, ka esmu partijā un apvienībā, kas atklāti un konkrēti pauž atbalstu šādam regulējumam. Gan pie Saeimas piketā, gan no tribīnes lasīju jauniešu – savu nākotnes vēlētāju – aicinājumus, ko viņi man uz lapiņām sarakstīja vasaras nometnes laikā, kad tur viesojos un stāstīju par Saeimas darbu. “Es gribu, lai tad, kad izaugšu liels, laulāties var arī viendzimuma pāri!”, bija rakstīts vienā no šīm kartītēm. Apsolu, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai to īstenotu, bet diemžēl šajā Saeimā mums pietrūkst balsis – ceru, ka nākošo ievēlēsiet tādu, kas to tiešām tiešām izdarīs! Arī es no sirds ceru par to balsot, īpaši pēc Satversmes tiesas lēmuma!

Runājot par Satversmes tiesu, Saeimas deputātu darbs ir ievēlēt tajā – un citos svarīgos amatos – amatpersonas, kas ar cieņu tos pildītu. Lepojos, ka varēju balsot par Anitu Rodiņu Satversmes tiesas tiesneša amatā, Rolandu Irkli Valsts kontroliera amatā, Mārtiņu Kazāku Latvijas Bankas prezidenta amatā un Andri Vilku Latvijas Bankas vadībā. Nebalsoju par Juri Jansonu Tiesībsarga amatā, jo uzskatu, ka šim amatam bija citi, piemērotāki kandidāti.

Citas, sīkākas lietas, ko esmu darījusi kā Saeimas deputāte: ar panākumiem iesūdzēju Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā Jūliju Stepaņenko un Aldi Gobzemu. Viņu izteikumi Saeimas un komisiju sēdēs tik bieži robežojās ar deputātu ētikas kodeksa pārkāpumiem, ka pieredzējušākie kolēģi pie tā jau bija pieraduši. Neviens ar to negribēja krāmēties. Man, kā jaunai deputātei, tas gan likās šokējoši, ka kolēģi var no tribīnes saviem kolēģiem teikt “jums nav un nevar būt bērni”, “vai jūs esiet ebrejiete?”, “jūs esiet gejs!”. Tu pieradīsi, man teica. Nevajag dot viņiem tribīni. Bet es negribu pie tā pierast! Gobzema gājiens ar dzelteno zvaigzni vispār bija ārpus jebkādām robežām – paldies, ka šādu viedokli stingri atbalstīja pārējo frakciju kolēģi un komisijas vadītāja. Vēl, es panācu, ka Saeimā sieviešu tualetēs ievieš miskastes ar vākiem (iepriekš bija vaļējas).

Par nākotnes plāniem drusku vēlāk, kad norims neparastais Latvijas vasaras karsonis un būs bijusi iespēja apdomāties, sarunāties un plānot tālākos darbus! Paldies visiem, kas izlasīja līdz galam : )

1 Comment

  1. Sintija

    Daudz esat padarījusi!

Submit a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂