Ko es gribēju izdarīt Saeimā, un kas man izdevās

Aug 6, 2022 | Pārdomas, Politika | 0 comments

Pirms četriem gadiem, kandidējot uz Saeimu, blogā uzrakstīju četras konkrētas lietas, ko vēlos izdarīt: atcelt Tikumības grozījumus, ratificēt Stambulas konvenciju, pieņemt Dzīvesbiedru likumu (vai savādāk sauktu tiesisku regulējumu visām, arī viendzimuma partneru ģimenēm) un lai Latvijā visiem ir pieejams labs ēdiens, kas audzis tīrā vidē. Divu gadu laikā, kopš esmu Saeimā, man ir izdevies būtiski pavirzīt uz priekšu visas šīs lietas.

TIKUMĪBAS GROZĪJUMI, aka Jūlijas Stepaņenko&Co Krievijas inspirētie groži izglītības sistēmai, lai skolotāji nevarētu brīvi runāt par reproduktīvo veselību un kontracepciju, kā arī atbildēt uz skolēnu jautājumiem par jebko, kas saistīts ar LGBT+. Kopā ar Andu Čakšu un Kārli Šadurski iesniedzām grozījumus Izglītības likumā atcelt konkrēto 10’ pantu. Tikām tiktāl, ka pants nav atcelts, bet būtiski grozīts: tajā ir noņemts fokuss uz seksualitāti un “tradicionālo ģimeni”, uzskaitīti daudzi citi Satversmē minēti tikumi un vērtības, tajā skaitā cilvēka cieņa, un izslēgta atsauce uz “izglītojamā sargāšanu” no šausmīgajām Rietumu vērtībām. Nav ideāli, nodarīto ļaunumu nevar atcelt, bet turpmāk, cerams, šis pants neierobežos skolotājus sniegt bērniem mūsdienīgu izglītību, un sabiedriskajām organizācijām – tādām, kā Papardes Zieds – darīt savu darbu! Likumprojekts šobrīd ir procesā, ceru vēl šīs Saeimas laikā pieņemt galīgajā lasījumā.

STAMBULAS KONVENCIJA, pazīstama arī kā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Latvija to parakstīja 2016. gadā, bet tā nav spēkā, jo ratifikācijai Saeimā pietrūkst balsu. Pretojās visi “konservatīvie”, kam bail no “džendera”, gan pozīcijā, gan opozīcijā. Man par to, kāpēc Latvija vēl nav ratificējusi šo mūsdienīgo un ļoti svarīgo cilvēktiesību dokumentu, prasa katrreiz, kad esmu Strasbūrā un tiekos ar kolēģiem no citu valstu parlamentiem. Nesen to ratificēja Ukraina. Kopumā, vairums Eiropas Padomes valstis ir tai pievienojušās (37 no 46). Man nav, ko teikt, un būs īpaši liels kauns nākošgad, kad Latvija būs prezidējošā valsts Eiropas Padomes Ministru komitejā. Lielu darbu pārliecināšanā par Stambulas konvencijas ratifikācijas nozīmi ir ieguldījuši Centrs Marta, Papardes Zieds un citas sabiedriskās organizācijas, kas savā ikdienas darbā strādā ar sekām. Mulsinošākais ir tas, ka konvencija “guļ” Labklājības ministra atvilknē, viņa varā ir to virzīt vispirms uz MK, tad Saeimā, viņš pats (Gatis Eglītis, ne Ramona Petraviča) to atbalsta, bet vot lūk virzīt nevēlas, jo laikam bail aizbaidīt savus konservatīvos vēlētājus. Valdībā balsis ir, bet tās vadītājs premjers nedara neko, lai šo jautājumu liktu politiskajā dienaskārtībā. Kāpēc kaut ko darīt, ja var nedarīt, vai ne?

Turpinu runāt ar vēstniekiem, kolēģiem un ministriem, lai šo jautājumu uzliktu dienaskārtībā. Tajā skaitā tāpēc, ka Latvija pretendē uz vairākiem ietekmīgiem amatiem starptautiskajās organizācijās, un Stambulas konvencijas ratifikācija būtu svarīgs vērtīborientācijas apliecinājums, kas palīdzētu tos iegūt. Ļoti ceru šo jautājumu pavirzīt vēl soli uz priekšu (valdībā) ar cerību, ka nākošā Saeima to beidzot ratificēs!

DZĪVESBIEDRU LIKUMS. Likumprojektu ar šādu nosaukumu mani kolēģi virzīja Saeimā pirms es kļuvu par deputāti, neveiksmīgi (24 balsis, ja nemaldos). Izšķirošs bija Satversmes tiesas lēmums, kas par ģimeni atzina arī viendzimuma pārus, un paģēr, ka Saeimai jānodrošina tiem atbilstošs tiesisks regulējums. Tieslietu ministrija tādu izstrādāja, sauktu par Civilās savienības likumu, un Saeima divos lasījumos to atbalstīja (40+ balsis!). Tas izdevās ar opozicionāru Saskaņas balsīm, jo viņi piedalījās balsojumā un nodrošināja kvorumu (ko mēģināja noraut Nacionālā apvienība, kas principiāli iebilst). Trešais, galīgais balsojums, notika pēc Saeimas lēmuma likvidēt okupācijas pieminekli Pārdaugavā, un to Saskaņa nespēja norīt, tāpēc korī ar Nacionālo apvienību veiksmīgi vairākkārt norāva kvorumu. “Aizmirstiet par Civilās savienības likumu”, man nikni uzšņāca kolēģis Kabanovs pēc Ārlietu komisijas sēdes, kur lēmām atteikties no konkrētā Latvijas-Krievijas līguma panta, kas paredzēja pieminekļa saglabāšanu un uzturēšanu.

Esmu gājusi Praidos un piketos, lai atbalsītu šo likumprojektu. Tas ir pieņemts kaimiņvalstī Igaunijā, arī Lietuvā tas ir uzsācis ceļu caur likumdošanas gaņģiem. Ticu, ka vēlākais nākošajā Saeimā pārliecinoši balsosim PAR, un ka man arī būs iespēja to darīt!

LABS ĒDIENS, KAS AUDZIS TĪRĀ VIDĒ: Eiropas Savienības Zaļais kurss un stratēģija No Lauka Līdz Galdam (Farm to Fork) paredz pesticīdu lietošanas samazināšanu uz pusi tuvākajā laikā, kam atbildīgā Zemkopības ministrija pretojas visiem spēkiem, jo tur ir pārāk ietekmīgs lielo, industriālo lauksaimnieku lobijs. Zinot, ka citās ES valstīs veiksmīgi ieviests tā sauktais “pesticīdu nodoklis”, es aicināju Saeimas analītisko dienestu izpētīt, vai un kā šāds nodoklis būtu piemērojams Latvijā. Pateicos par kolēģu atbalstu, izdevās to iekļaut dienaskārtībā, un apjomīgais ziņojums nu ir publiski pieejams! Balstoties uz to, rosināšu nākošajā Saeimas sasaukumā ieviest papildinājumus Dabas resursu nodoklī.

Kopš 2020.g. rudens darbojos arī Vides un klimata apakškomisijā, ko sākumā vadīja Artūrs Toms Plešs, vēlāk – kad viņš kļuva par VARAM ministru – mana frakcijas biedre Dace Rukšāne-Ščipčinska. Kopā mēs nepieļāvām, ka Zemkopības ministrija samazina pesticīdu ierobežošanu ES Zaļā kursa stratēģijas “No lauka līdz galdam” ietvaros (jo mums viss labi, ja!), samazina piejūras aizsargjoslas un tajās esošo biotopu aizsardzību, kā arī pieņēmām galīgajā lasījumā likumu par vienreizlietojamās plastmasas izstrādājumu aizliegumu, kas stājās spēkā 1. jūlijā. Apakškomisijā skatījām arī Manabalss.lv iniciatīvu par radikālu pesticīdu ierobežošanu, un kopīgiem spēkiem to novirzījām tālākam darbam VARAM, ne Zemkopības ministrijas paspārnē.  Visu šo laiku esmu bijusi pastāvīgā saziņā ar vides aizsardzības organizācijām, ekspertiem, bioloģiskajiem lauksaimniekiem un citiem aktīviem cilvēkiem, kas vēlas virzīt jaunas politiskas idejas vides aizsardzības un ilgtspējas jomā.

PALDIES, ka izlasījāt līdz beigām 🙂  priecāšos atbildēt uz jautājumiem!

0 Comments

Submit a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂