Pēc tam, kad izlasīti starptautiskie blogi par to, ko gardēžiem sola 2014. gads, piedāvāju savus gaužām subjektīvos un personiskos novērojumus par tendencēm, ko, kur un kā mēs Latvijā šogad ēdīsim.  Subjektīvisms šajā izlasē kalpo drusku arī kā vēlējumu saraksts, jo pieminēju tās tendences, ko pati vēlos redzēt īstenojamies savā ēdienkartē un pārtikas iegūšanas/uzņemšanas paradumos.

zīlēju Jauno gadu Ziemsvētku pudiņa liesmās

Informētāks, izvēlīgāks un prasīgāks patērētājs (tajā skaitā ar īpašām diētas vajadzībām) – veikalu un restorānu piedāvājumam un darbiniekiem būs jātur līdzi! Veģetārieši, vegāni un celiakijas slimnieki arī grib ēst un vinnēs tie, kas par viņiem padomās. Piemēram, Stock Pot jau kopš savas darbības sākuma ēdienkartē uz tāfeles pieraksta, kuri ēdieni ir veģetāri, kuri vegāni, un kuri nesatur laktozi. Tā ir lieliska prakse, jo, pirmkārt, vēsta, ka restorāna saimnieki domā par dažādu diētu cienītājiem, otrkārt, aiztaupa liekus jautājumus personālam. Viesmīļiem jābūt lietas kursā par to, kas ir ēdiena sastāvdaļas, bet pārdevējiem – kas ir kļavu sīrups vai kuskuss, un kurā plauktā to meklēt – ja ne, zaudēsiet klientus.

Mobilās virtuves – Latvijā cilvēki līdz šim uz ielas ēda samērā atturīgi, manuprāt, divu iemeslu dēļ –  tas skaitās nepieklājīgi, un piedāvājumā dominēja izvēle starp sāļu hotdogu un krāsainu sasaldētu augu tauku masu, sauktu par saldējumu.  Klimats arī nepalīdz… Tomēr, tomēr, lietas mainās, jo ielās dosies restorānu mobiļi un dažādi specprojekti ar ievērojami kvalitatīvāku piedāvājumu. Jau pazīstamajām izbraukuma virtuvēm no Vincenta, EcoCatering un Skrīveru saldējuma pērn pievienojās arī TerraMobīlis, Streetburgers un SprīdEats no Baltās pirts restorāna “Tvaiks”, kā arī GogelMogels un Dzintara sorbeti. Ceru, ka papildus tirdziņiem, izstādēm un pasākumiem tos varēs sastapt arī ikdienā, piemēram, pilsētas parkos, laukumos vai zvērudārzā. Klientu piesaistīšanai labi kalpos sociālie tīkli, kuros varēs saviem faniem padot ziņu par vietu, kur tieši mobilā virtuve konkrētajā brīdī ir nogruntējusies. Ielu ēdiena kultūra varētu piedzīvot reālu uzrāvienu gadā, kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta un pirms prezidentūras ES – būs jāpabaro ne tikai vietējie gardēži, bet arī daudz kulturālu, izsalkušu viesu!

Tiešā pirkšana no audzētāja/ražotāja/zemnieka kļūs aizvien populārāka.  Rēķini ir vienkārši – pieprasījums pēc kvalitatīviem produktiem pieaug, bet lielveikalu vai tirdziņu cenas šiem ne-rūpnieciski ražotajiem produktiem ir dārgas, tāpēc cilvēki meklē, kā pie labas ēdmaņas tikt lētāk, apejot starpniekus. Un ne jau tikai cena ir noteicošais faktors – aizvien vairāk patērētājiem patiešām rūp gan produkta izcelsme, kam var uzticēties, gan apkārtējā vide, gan iespēja savu naudu atdot tieši tam, kas ēdienu izaudzējis, nevis ofšora kapitāldaļu turētājam. Daži labi tiešās pirkšanas piemēri: Ilze Lipska, kas piedāvā “abonēt pavasari” jeb dīgstus, SIA Hereford, kas pārdod bioloģiski audzētus gaļas liellopus, tiesapirksana.lv, kas ir pašorganizēts, neformāls domubiedru tīkls visā Latvijā, sadarbojas ar Bioloģiskās lauksaimniecības asociāciju.

Mans ekstrēmākais piedzīvojums ar tiešo pirkšanu pērn bija vasarā, kad Tviterī žēlojos, cik grūti Latvijā nopirkt gaļas liellopu. Pēc pusstundas saņēmu īsziņā mobilo numuru ar piekodinājumu NEVIENAM to tālāk neteikt, sazvanīju zemnieku un sarunāju ar viņu randiņu neganti agri sestdienas rītā Spices autostāvvietā – un tas viss, lai tiktu pie gabaliņa garšīgas gaļas! Šobrīd gaidu ziņu no Tvitterdraudzenes, kad varēšu iegūt drusku Latgalē kulta sviesta. Forši!

Kulinārie kursi, meistarklases un korporatīvie pasākumi – piedāvājuma bagātība un dažādība pēdējā laikā ir patiesi pārsteidzoša un visas zīmes liecina, ka tas turpināsies! Viesistaba Jēkaba kazarmās un Blaumaņa ielā piedāvā plašu apmācību klāstu gan kulinārijā, gan vīnzinībās, Vom Fass rīko labas garšas seminārus, Gemoss māca taisīt kokteiļus un kruasānus,  Anna Birmane cept macaroons, MiitTiim taisīt (garšot) kafiju, Veģetārā uztura skola aicina uz  kursiem par visu veģetāro sākot ar garšaugiem līdz pākšaugiem, savukārt nevalstiskā organizācija Art of Living – uz ajūrvēdas meistarklasi starptautisku pavāru vadībā. Kulināros piedzīvojumus var baudīt arī Centrāltirgū, pēc ekskursijas gatavojot maltīti no tirgus produktiem ēstuves “371” telpās otrajā stāvā. Visus interesantos piedāvājumus vienuviet diez vai ir iespējams apkopot (lūdzu pievienojiet komentāros savus atradumus), bet tendence ir skaidra – gardēžu rindas un piedāvājums pieaug galvu reibinošā ātrumā, kas nozīmē, ka mēs visi ēdīsim labāk un vairāk gatavosim! Nākošais līmenis – kulinārās nodarbības bērniem – man liekas, Mārtiņš Sirmais kaut ko tādu jau ir uzsācis “3 pavāru restorānā”, atceros, kā mana krustmeita Selma ar viņa dēlu Vestardu kopā otrajā stāvā mācījās cept picu, kamēr mūsu ģimene lejā ēda vēlās brokastis.

Pārtikas produktu iegāde internetā gan no pašmāju, gan ārvalstu interneta veikaliem. Es pati ar to neaizraujos, jo man patīk produktus pētīt un apostīt klātienē, bet aizvien vairāk cilvēku izmanto ērtības, ko piedāvā ēdiena pievešana klāt par cenu, kas līdzīga vai lētāka, nekā, ja to pašu pirktu veikalā. Dabas Dobe ir stabils spēlētājs šai jomā (viņi uzsāka internetā un vēlāk atvēra veikalus), savukārt Zaļā Govs papildus veikalam ir uzsākusi pasūtījumu pieņemšanu arī mājaslapā. Interesanti vērot arī to, kā veiksies Latvijas lielveikalu e-bodēm un jauniem tirgus dalībniekiem (NUKO.LV).  Nesen redzēju Tvitterdiskusiju par to, kuri Eiropas internetveikali ir izdevīgākie sauso eko-produktu iegādei – izrādās, ieskaitot sūtīšanas izmaksas, tur pirkt ir lētāk, nekā Latvijā. Vēlaizvien ir lietas, ko pie mums nevar nopirkt vispār – piemēram, japāņu zaļās tējas pulveri matcha, ko es jau sen gribu iecept macaroons. Labi gan, ka ir internets un nav jāgaida brauciens uz kādu lielāku Eiropas galvaspilsētu!

Nišu tirgotavas un ēstuves turpinās rullēt – eko, bio, vietējs, veģetārs, veselīgs, etnisks, roku darbs & citas nišas, kas apmierinās aizvien izvēlīgāko patērētāju. Mazie veikaliņi radīsies jaunā kvalitātē turpat, kur aizvērušies veikali ar uzrakstu “veikals” – papildus jau iecienītajiem Biotēkai, iDillei un Zaļajai Govij satiksim “122 Lakstīgalas”, dažādas garšvielu tirgotavas, kā arī maiznīcas – Ciemakukuli, Grauda Spēku, Uzbeku maizi, Dedis Puri utt. Ceru, ka šis gads būs īpaši veiksmīgs visām kūkotavām-beķerejām, kuras papildus saldumiem tirgos arī labu maizi un lielveikalu vai DUS atkausētos franču kruasānus padarīs par lēnu meinstrīma atteku. Restorāns Raw Garden tikko ievācās Spicē! Grauda Spēks kaļ plānus atvērt maiznīcu arī Pārdaugavā! Lai viņiem veicas!

Ir vēl citas jomas, kuras gribēju pieminēt, bet tās ir tik interesantas un ietilpīgas, ka pelnījušas atsevišķus bloga ierakstus…. Piemēram, kas būtu jāuzlabo sabiedriskās ēdināšanas kultūrā, kā kulinārie spēlētāji (restorāni un citi) izmanto internetu un sociālos tīklus, ēdiena politika (skolas, veselība, nodokļi, likumi u.c.)… kas vēl? par to nākošreiz.

Ar interesi gaidu jūsu vērtējumu un papildinājumus šim sarakstam!