28. aprīlī Londonā svinīgi nosauca šī gada 50 labākos pasaules restorānus – lūk, pilns saraksts. No Āfrikas kontinenta tajā iekļauts tikai viens, The Test Kitchen Keiptaunā, Dienvidāfrikā, kur man bija tā laime pirms pāris nedēļām vakariņot. Lūk, mani piedzīvojumi! The Test Kitchen atrodas vecas cepumu fabrikas (Old Biscuit Mill) teritorijā Keiptaunas nomalē. Lai rezervētu galdiņu mēnešiem iepriekš, manai māsai Ievai nācās pielietot “maldību, viltu un spaidus” – neskatoties uz to, ka viņas ģimenes uzņēmums ir restorāna sadarbības partneris. Lieki piebilst, ka tad, kad mūsu mazā kompānija precīzi noteiktajā laikā ieradās uz vakariņām, sajūsmas pilnās gaidas bija uzkurinātas līdz baltkvēlei.

Mūs sagaidīja restorāna vīnzine jeb someljē – jauna sieviete, vārdā Wayve (izrunā “wave”, kā vilnis). Viņa “sapāro” ēdienu ne tikai ar vīnu, bet arī ar tēju! Tēju, savukārt, restorānam piegādā mana māsa, kas pirms kāda laika veltīja veselu dienu, lai noprovētu visus ēdienus un katram ieteiktu kaut ko piemērotu no plašās TWG kolekcijas, ko pasniedz svaigi uzlietu un tad ledū strauji atdzesētu. Bet ne par tēju ir šis stāsts, lai gan tēja arī bija izcila un lielisks pavadījums maltītei.

Stāsts ir par izrādi, vai performanci – grūti atrast labāku vārdu, lai apzīmētu tā vakara piedzīvojumu 4 stundu garumā, baudot 11 ēdienus un 8 vīnus. Izrādē katram ir sava loma, personāls savējās izpilda ar neviltotu mīlestību un degsmi, skatuve (virtuve) ir atklāta, tur top māksla un ik pa brīdim gaisā uzšaujas dūmi, kā jau tas mēdz izrādēs notikt. Galveno lomu spēlē šefpavārs Luke Dale-Roberts, kuru man ar savu inteliģento ziepju trauku izdevās diskrēti nobildēt no cieņpilna attāluma.

Šefpavārs, vīnzine un mūsu viesmīlis Džastins

Mēs visi pasūtījām gardēžu ēdienkarti, 8 ēdienus, sapārotus ar vīnu (vai tēju!) plus šefpavāra kompliments un vēl viens ēdiens, kas nebija ēdienkartē. Pa vidu baudījām arī kaut ko, ko pasniedza zem nosaukuma “green” jeb zaļais, kas bija citronzāle un Japāņu piparmētras lapiņa, ko vajadzēja saberzt pirkstos un tad ostīt.

Izskatījās apmēram šādi – skat. aprakstus zem bildes pulksteņrādītāja virzienā, sākot ar kreiso augšējo stūri:

Kompliments (austeres ar panko, virs mazajām “kūciņām” ēdamas zelta plēksnītes), maize, Ņujorkas “siera kūka” ar lasi un citronu želeju, grilēta jūras ķemmīte ar zaļajām pupiņām, vēžiem un šitāke sēnēm, miso dažādās variācijās.

Divi dažādi ēdieni – jēra smadzenes ar kaperu un anšovu emulsiju, kale kāpostu un puķkāpostu biezeni, kā arī cūkas galva ar ābolu, pētersīļiem, zilo krēmsieru un kraukšķīgu ādiņu, tālāk zosu aknas ar sālītu persiku, grilētu bezē un pistācijām, tad Mozambikas langustīns, pārkaisīts ar skābeņu putekļiem, un visubeidzot teļa pauti ar mandeļu falafeli un vīnogām.

Divos dažādos veidos pagatavoti pīles kumosiņi ar rozā gaileni, bazilika sorbets ar tomātiem, fiszāļiem un kokospiena lodīti, un divi dažādi deserti – citronu meringue ola ar cachaca un vaniļas krēmu, kā arī rabarberu-rožu granita ar olu krēmu un vēl kaut ko.

Izjūtas, to visu baudot, protams, nav iespējams aprakstīt – galvenokārt tāpēc, ka garšas bija pārsteidzošas un neparedzamas, un ne ar ko īsti nesalīdzināmas. Neatminos vairs, kā garšoja zelta plēksnītes, bet atceros rūgteni kaltētās skābeņu lapiņas, jo nodomāju – to taču var itin viegli izdarīt arī Latvijā! Pārējais viss aizņirbēja gar acīm kā skaista deja, pēc kuras jūties viegli iekodis un laimīgi noreibis. Kas man īpaši patika – personāla vienkāršā, izcili kompetentā un atsaucīgā attieksme, kas nevienu pašu brīdi nerobežojās ar augstprātību, arī izrunājot tādus teikumus kā “šis vīns ir “krītains”, tas labi izcels langustīnu saldumu!”. Uz katru no mūsu simts jautājumiem viņi laipni un ar prieku atbildēja, dažubrīd paaicināja kolēģus talkā vai, piemēram, sameklēja virtuvē svaigu rozā gaileni, ko man parādīt nesaceptā veidā. Vēl man patika, ka ēdienu pasniedza traukos, nevis uz granīta plāksnēm, puķpodos vai zaptes burkās.

Es jau vienreiz rakstīju, ka nekur pasaulē neesmu tik labi ēdusi, kā Dienvidāfrikā. Ar šo maltīti latiņa ir pacelta debesīs un es domāju, vai un kas to varētu kādreiz pārspēt?

PS Ja jūs gadījumā interesē, cik tas viss maksāja, es neslēpšu – nieka 85 eur no personas, ieskaitot vīnu. Pirmajā maijā The Test Kitchen sāka pieņemt rezervācijas novembra un decembra mēnešiem, varbūt vēl šogad variet paspēt 🙂