Pirmie Ziemassvētki. Pirmā dzimšanas diena. Pirmā mammītes dzimšanas diena. Pirmā māmiņu diena – bez manas mammītes.

Tūliņ gads būs riņķī, kopš manas mammītes vairs nav. Man ir neizsakāmi smagi rakstīt šos vārdus, bet paliek vieglāk, kad esmu to izdarījusi. Mana mīļā mamma, skaistā sieviete ar valšķīgo smaidu mežģīņu blūzē… blūze ir izgriezta no viņas smalkā, Austrālijas radu 70-tajos gados sūtītā kāzu tērpa, daļu no kā es savulaik vilku savā Žetonu vakarā, vai tamlīdzīgi.

Man kož acīs asaras katru reizi, kad redzu/dzirdu reklāmas par godu māmiņu dienai. Es vēlaizvien raudu katru dienu – kad vēroju savu mazo meitiņu un iedomājos, cik žēl, ka mammīte to neredz. Kad uztaisu viņas iemīļotu ēdienu. Kad daru lietas, ko līdz šim nekad nedarīju, jo to vienmēr darīja mamma – piemēram, mēģinot atcerēties visas paplašinātās ģimenes jubilejas, vai mežā vācot skujas, ar ko pārsegt kapus. Kad pērku viņas mīļākās puķes – dzejnieku narcises un frēzijas. Kad saviesīgā pasākumā vai pastā satieku mammas bijušos skolēnus, kuri neizbēgami man atgādina, cik ļoti es esmu viņai līdzīga. Kādreiz mani tas ļoti kaitināja, tagad vienkārši riju asaras. Jo es esmu Māleres meita, un viss!

Ko es nestu cienastā savai mammītei? Droši vien rupjmaizes ruleti, vai bumbieru-šokolādes tarti, vai varbūt rabarberu mufinus. Diemžēl nepaspēju mammai nodemonstrēt macarons…

Priecīgu māmiņu dienu, mīļie draugi! Ceru, ka vairums no jums rīt līksmi nesīs mammām puķes un gardumus, nevis meklēs tirgū kapu mirtes. Piedodiet par šo skumjo rakstu. Mans vienīgais attaisnojums ir tāds, ka man kļūst mazdrusku vieglāk, kad dalos savās bēdās.