Es ar Andru Neiburgu iepazinos caur šo blogu. Viņa bieži rakstīja komentārus, es atbildēju, un viena tāda sarakste beidzās ar to, ka es Andru ielūdzu ciemos, lai uzdāvinātu viņai salvijas pušķi no sava dārza, jo viņa man prasīja, kur es to Rīgā dabūju.
sniegpulkstenīši Andrai. manā dārzā uzplauka par vēlu
Kopš runājos ar radiem un paziņām par domu kandidēt uz Saeimu, esmu daudz dzirdējusi jautājumus “kāpēc tev tas ir vajadzīgs?”, “ko tu gribi dabūt?” un “traka esi, kāpēc tu gribi sev to nodarīt?”. Šie jautājumi daudz liecina par mūsu mežonīgo politisko kultūru. Nu mans vārds ir nodrukāts vēlēšanu zīmēs un es gribu pastāstīt, ko centīšos panākt Saeimā, ja mani ievēlēs.
Kopš publiski paziņoju par savu nodomu kandidēt uz Saeimu, esmu saņēmusi vairākus neizpratnes pilnus jautājumus par tēmu: ko kulinārā blogere darīs Saeimā?!
Par recepti paldies Rutai – viņa ar to mani cienāja, kad ciemojos Burkānciemā, un es jau nākošajā vakarā pēc atgriešanās mājās to uztaisīju. Noteikti varat ņemt arī “parastu” fetu, bet pie Rutas un Stefena var nopirkt lielāku gabalu, ko viegli piegriezt atbilstoši trauka izmēram.
Lasīt tālāk…
Pašā vasaras karsonī aizbēgu no pilsētas uz Vidzemes pļavām netālu no Ļaudonas, kur Ruta un Stefens kopj vairāk nekā simts kazu. Viņi taisa gardāko kazas sieru Latvijā, ko paši ik sestdienu tirgo Kalnciema tirdziņā.
Pārtaisīju savu aukstās tomātu zupas recepti, jo vairs nevar nopirkt garšīgo Mežvidu tomātu sulu – nu jāblenderē pašiem! Zupa sanāk spirdzinoša, veldzējoša un teju vienīgais ēdiens, ko gribas ēst vasaras svelmē.
Lai arī pagājuši 28 gadi kopš pēdējiem Dziesmusvētkiem, kuros piedalījos dejotāja lomā, man vēl aizvien ir dīvaina sajūta, sēžot skatītāju tribīnēs. Jo svētkos taču jādejo, nevis jāskatās, kā to dara citi! Katru reizi, kad dzirdu Audēju vai Gatves dejas mūziku, man kaklā sakāpj smeldzīgs kamols, atceroties tā laika emocijas – tik spēcīgs un neaizmirstams ir Dziesmusvētku saviļņojums. Šodien pirmo reizi skatījos svētku gājienu kopā ar savu meitu un skaidroju Elzai, kas tas ir – Dziesmusvētki. Lasīt tālāk…
Tas nebija vienkārši. Veikalā pārtika bija tikai dažreiz, un tad pēc tās bija jāstāv garās rindās, kur uz maiņām dežurēja vairāki ģimenes locekļi, bieži nezinot, vai un ko tieši rindas galā būs iespēja nopirkt. Tāpēc arī runāju par “dabūšanu” – sarežģītu procesu, kura rezultātā iegūsti ēdamo. Lasīt tālāk…
Pīrāgus vienmēr cepa mamma – esmu to darījusi vien pāris reizes mūžā. Vakar sapratu, ka beidzot ir pienākusi mana kārta: meitai tūliņ paliks septiņi gadi, tāpēc sameklēju pierakstos mammas un omītes receptes, un kopā ar Elzu pirmoreiz cepām pīrāgus. Paldies arī mana bloga lasītājai Andrai par sirsnīgo uzmudinājumu! Sanāca lieliski, priecīgi dalos ar recepti un vēlu jums laimīgu Jaunogadu, draugi!
Jaunākie komentāri