Man kopš bērnības ļoti garšo frikadeles. Daļēji tur vainojams Karlsons, kas dzīvoja uz jumta – Astrīdas Lindgrēnas grāmatā ir ļoti garšīgi aprakstītas Brālīša mammas gatavotās mazās “kotletītes”, kas, kā es tagad zinu, ir tradicionāls zviedru ēdiens, kas saucas kotbullar (izrunā čētbullar). Atceros, kā es lūdzos, lai mamma kotletes cep mazāka izmēra – lai būtu kā Karlsonam. Mamma brīnījās un teica, ka mazas kotletes taču nevarot cept, jo tad viņas sadegšot. Toreiz nodomāju, kad es izaugšu liela, tad gan cepšu kotletes, cik mazas vien vēlēšos.
Skolas gados netālu no manu vecāku mājām pie Bērnu pasaules bija tāda kafejnīca “Mārīte”, kur mūžīgi pulcējās gara rinda. Pāris reizes es to rindu izstāvēju, lai dabūtu firmas ēdienu “Frikadeles Mārīte”. Frikadeles peldēja krējuma mērcē, tās pasniedza kopā ar kartupeļu biezeni un sautētiem burkāniem piedevās. Man tas likās kā Dievu ēdiens, un to garšu labi atceros vēl šodien.
Visvienkāršāk pieejamais veids, kā apmierināt savu frikadeļu kāri, laikam ir tradicionālā zupa. Mana mamma to vāra brīnišķīgi garšīgu, un, kopš es vairs nedzīvoju kopā ar vecākiem, regulāri to izmanto manis atvilināšanai ciemos. Lai kā es censtos, man pašai gluži tāda nekad nesanāk. Droši vien es kaut ko tajā salieku par daudz, vai nenociešos pielikt kādu smalku garšvielu, kas sabojā autentisko garšu. Tāpēc frikadeļu zupas recepti es jums nepiedāvāšu, ar mammām šajā ziņā nav ko sacensties 🙂
Tagad, kad esmu izaugusi liela, aizvien meklēju jaunas frikadeļu receptes. Manas iecienītākās ir frikadeles Karlsona, t.i. zviedru gaumē un frikadeles tomātu mērcē (itāļu gaumē). Esmu gatavojusi arī jērgaļas frikadeles ar koriandru un cūkgaļas kotletītes ar ingveru. Frikadeļu gatavošanā lielākais čakaris ir mazo bumbiņu viļāšana, kas aizņem tīri daudz laika, tāpēc visas frikadeļu receptes ir piemērotas laiskām nedēļas nogalēm un kolektīvai rosībai virtuvē. Lai izdodas!
Kotletes ir palielin’atas frikadeles:)
Esi vienmer aicin’ata Vecpiebalg’a t’as ‘est.
Tā ir, tā ir! Variet droši rēķināties ar manu regulāru klātbūtni Vecpiebalgā 🙂
Ak, kafejnīca “Mārīte”atstājusi spilgtas gastronomiskās atmiņas arī man! Frikadeles gan neatceros, bet cīsiņš ar kartupeļu biezeni un biešu salātiem – nu tas bija un droši vien paliks viens no bērnības izcilākajiem ēdieniem. Un desertā saldējums tajā metāla trauciņā ar plastmasas kājiņu.:)
Saldējums “Mārīte” – baltais, pārliets ar šokolādes mērci, pārbērts ar sakapātiem riekstiem, un vēl virsū 2 bezē cepumi, mmmm! Atceros, ka pierunāju oficiantes par mazu bet taisnīgu samaksu uzliet uz manējā dubultu mērces porciju… bija viens brīdis, kad mājās pati regulāri vārīju šo mērci un lēju virsū saldējumam (100 ml karsta piena izkausē gabalos salauztu šokoloādes tāfeli un labi samaisa) – tas no sērijas “kad izaugšu liela, liešu virsū mērci, cik daudz gribēšu, vot!” 🙂
Jā, jā , tā mērce, tas bija kaut kas no pasakas! Atceros, ka vienreiz tās mērces nebija un saldējums bija ar kaut kādu zapti – šito vilšanos…
BIJA bija tā ar to zapti, es arī to atceros 🙂
Čau, Krista!
Es tad nu beidzot arī esmu iebridis :_
Es “Mārīti” ar atceros dēļ saldējuma – tāpatiņās katru dienu no skolas nācu tam kafūzim garām.
Bet ‘īstās’ Karlsona kotletītes var nobaudīt Junibacken atrakcijā/muzejā Stokhomā – Karlssons köttbullar med kokt potatis, gräddsås och lingonsylt – liten porcija par 55 kr, bet stor – par 69 kr. Priekā
Čau čau! Prieks, ka beidzot atnāci virtuālos ciemos 🙂 Kādā brīdī grasos izmēģināt jūsmājas Torta Caprese, ziņošu šeit par rezultātiem.
Noteikti ieplānošu nākošajā Stlm braucienā gājienu pēc Karlssons Köttbullar!