Sadarbība, iespējams, ir svarīgākā politiķa prasme, īpaši Latvijā, kur valdošās koalīcijas ir sadrumstalotas un lēmumus pieņemt nav viegli, mūžīgi jāmeklē kompromisi.

Lielākā atšķirība no mana darba nevalstiskajā sektorā, kur arī visi kopā strādā uz vienotu mērķi, ir tā, ka politikā jāsadarbojas nevis tikai ar līdzīgi domājošiem foršiem cilvēkiem, kas bieži kļūst par taviem draugiem un tevi visādos veidos atbalsta, bet arī ar konkurentiem, oponentiem, cilvēkiem, kas domā pretēji un tev nepatīk. Viņi bieži vien ir motivēti nevis palīdzēt kopējai lietai, bet aizlikt kāju priekšā vai iedurt dunci mugurā, ja tas ir pašiem politiski izdevīgi. Šādā darba vidē vēl nebiju strādājusi, un tas tiešām nav viegli, bet bez tā darbs politikā nav iespējams.

Manā gadījumā palīdzēja tas, ka daudzus kolēģus – gan no savas frakcijas, gan citām – ilglaicīgi pazinu iepriekš, bijām sadarbojušies dažādos veidos un mums bija labas attiecības un savstarpēja cieņa. Ar trīs kolēģiem Saeimā biju kopā strādājusi domnīcā PROVIDUS. Citi bija seni draugi vai paziņas. Ļoti novērtēju kolēģu (konkurentu!) atsaucīgo palīdzību, piemēram nelaiķa un drauga Ojāra Kalniņa īsziņu pēc tam, kad mani ievēlēja Ārlietu komisijā (Krista! Pārtraukumā nāc ārā pie Jēkaba baznīcas, es Tev visu pastāstīšu! – jo Covid ierobežojumu laikā mēs nevarējām tikties telpās) vai Ineses Lībiņas-Egneres aicinājumu pievienoties Latvijas delegācijai Eiropas padomes parlamentārajā asamblejā pēc tam, kad Marija Golubeva kļuva par ministri un nolika mandātu). Borisu Cilēviču, piemēram, pazīstu kopš deviņdesmitajiem, kad kopā sanāca braukt uz dažādiem cilvēktiesību kursiem, un viņš man ļoti palīdzēja, atsaucīgi ievadot mani Eiropas padomes parlamentārās asamblejas gaiteņos un kuluāros, kur viņš strādājis vairāk kā 20 gadus (ļoti novērtēju!). Man par priecīgu pārsteigumu, vairāki kolēģi bija lieli mana kulinārā bloga un recepšu cienītāji, un pieprasīja man “kaut ko darīt ar Saeimas ēdnīcu” : )

Palīdzēja arī tas, ka es Saeimā ienācu, kad tā jau divus gadus bija nostrādājusi un sākotnējās “putas” bija nosēdušās. Es arī nepretendēju uz augstiem amatiem un tāpēc nebiju bīstams konkurents, nevienam “neko nebiju apēdusi” un varēju lielos vilcienos runāt ar visiem.

Tas man labi noderēja, virzot, piemēram, grozījumus par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu, kad gāju un runāju ar visiem, un savācu gandrīz visu frakciju pārstāvju parakstus, kā arī vairāku neatkarīgo deputātu atbalstu (t.sk. Ingunas Rībenas un Ramonas Petravičas!).

Mana pieeja ir meklēt un atrast kopīgo, un uz to konstruktīvi strādāt, noliekot pie malas atšķirības. Ārlietu komisiju, piemēram, vada Nacionālās apvienības deputāts Rihards Kols – mums ir pietiekoši daudz atšķirību politiskajos uzskatos, bet komisijas darbā ir vienota izpratne par būtisko – Latvijas valstiskuma, neatkarības un drošības stiprināšanu, sadarbību ar Baltijas partneriem un Eiroatlantiskajiem sabiedrotajiem, stingru nostāju un skaidru valodu atbalstot brīvu Ukrainu, demokrātisku Baltkrieviju un Austrumu partnerības valstu ciešāku Eiropeisku integrāciju. Tāpēc ļoti veiksmīgi esam sadarbojušies gan komisijas vadībā, gan ārvalstu vizītēs un tikšanās, dalot darbus un vienam otru atbalstot.

Ja šo ierakstu lasa kāds, kurš ir balsojis par populistiem vai apsver to darīt – aicinu jūs atcerēties, kas notika pēc 13. Saeimas vēlēšanām. Otra lielākā Saeimas frakcija KPV izjuka vēl līdz valdības apstiprināšanai, jo ievēlētie kandidāti nespēja strādāt kopā, un vienam no viņu līderiem, kam neticamā kārtā Valsts prezidents uzticēja valdības veidošanu, tas, protams, neizdevās, jo viņš nebija spējīgs sadarboties ne ar vienu citu. Nekas neliecina, ka šajās vēlēšanās būs savādāk – Eiropā ir karš, cilvēki grib mieru un drošību un atbalstu grūtībām nomaksāt kosmiskos gāzes/elektrības rēķinus, un populisti nevar piedāvāt sakarīgu risinājumu, tikai skaļi kliegt vissirslikti. Populisti nespēj sadarboties, pat ne savā starpā, tāpēc lūdzu vēlētājus nopietni izvērtēt, vai ir vērts par viņiem balsot.

Grūtākais sadarbībā “ar tiem citiem” ir tas, ka mani vērtē ne tikai pēc pašas paveiktā vai paustajiem viedokļiem, bet pēc tā, ko ir izdarījuši citi, arī, ja es to nekādi nevaru ietekmēt. Dzirdēt no paziņām un vēlētājiem “es par tevi labprāt atkal balsotu, bet nevaru, jo vot lūk man nepatīk tie citi, ar ko tu sadarbojies” ir smagi un ārkārtīgi nepatīkami. Jo ko lai es daru? Tikai tāpēc, ka politikā cilvēki iet dažādu motīvu vadīti, kļūdās un dara stulbas lietas, man būtu jāsēž malā un jāgaida, līdz izveidosies mistisks ideālais saraksts, kur katrs kandidāts ir visiem tīkams? Politiķis, kas nekad nevienam nav melojis? Tā nekad nebūs. Un es negribu gaidīt, es gribu godprātīgi turpināt strādāt Latvijas labā, un ar savu rīcību izmainīt politisko kultūru, kas vēlaizvien ir drusku mežonīga, bet mainās un – es gribu cerēt – lēnām uzlabojas. Saeimā taču vairs nav neviens oligarhs? Taisnība, ir vairāki deputāti ar kriminālprocesu (gandrīz no visām frakcijām, arī manējās), un tas ir labi, jo Latvija ir tiesiska valsts un par pārkāpumiem ir jāvēršas ar visu likuma bardzību, arī pret deputātiem.

Nobeigumā vēlos minēt piemēru no tirgus, ko labi pazīstu (pirms kļuvu par deputāti, vienu sezonu strādāju Āgenskalna tirgū). Ko darīt, ja tirgū tev kāds iesmērē sliktu produktu ar mērķi viegli nopelnīt? Vai melo par produkta izcelsmi, ko pircējam ne vienmēr ir iespēja/vēlme pārbaudīt? Neiet tāpēc vispār uz tirgu, kur man ļoti patīk iepirkties, jo tur ir daudz godīgu, laipnu un atsaucīgu tirgotāju? Nē. Es turpināšu iet uz tirgu, bet no savas neveiksmīgās pieredzes mācīšos, būšu uzmanīgāka un kritiskāka. Es arī mēdzu drosmīgi, bet pieklājīgi aprunāties ar tirgotājiem, kas man kaut ko sliktu ir pārdevuši – vairumā gadījumu viņi ir pateicīgi par komentāru, atvainojas un piedāvā atlaidi. Nezinu, vai šī ir veiksmīga analoģija, bet nu politika arī brīžiem šķiet kā tirgus, un tur sava reputācija ir jābūvē pašam, citādi tas dārgi maksās ilgtermiņā!