Par saldējumu un SLI

Jūl 4, 2011 | Pārdomas

Man ļoti garšo saldējums, tāpēc taisu to pati!

Vasara. Brokastis.


Ja arī jums apnikuši veikalos nopērkamie SLI (saldējumam līdzīgie izstrādājumi) ar sintētisko garšu, paprovējiet uztaisīt saldējumu mājās – tas ir gaužām vienkārši! Saldējuma mašīna palīdz, bet nav nepieciešama. Atzīšos, ka šosezon tādu beidzot ieguvu, bet iepriekšējos gadus ļoti labi iztiku bez. Mašīnas darbs ir saldēšanas procesā gatavo masu maisīt, lai kavētu ledus kristāliņu veidošanos un saldējuma struktūra būtu vienmērīgāka, maigāka. Ja mašīnas nav, pāris stundu garumā ik pēc pusstundas saldējums jāizvelk no saldētavas un jāsakuļ ar roku (nu, ar putuslotiņu), kopā kādas 3-4 reizes. Rezultāts jebkurā gadījumā būs nesalīdzināmi labāks par SLI!

Līdz šim galvenokārt taisīju klasiskos saldējumus uz olu krēma un saldā krējuma bāzes (drusku garāks process, jo krēms ir jākarsē, tad pamatīgi jāatdzesē pirms likt saldēties), sorbetus (saldēta augļu vai ogu masa ar cukuru) un  pēdējā laikā arī saldētus jogurta saldējumus (augļu vai ogu masa ar cukuru sakulta kopā ar bezpiedevu jogurtu). Buroties cauri vairākiem simtiem saldētu desertu recepšu savās trijās saldējumu pavārgrāmatās, esmu lielos vilcienos apguvusi saldējumu klasifikāciju, kas ir galvu reibinoši niansēta:

– saldējumi (karsēts olu krēms un/vai krējums), kas tālāk iedalās franču stila (olu krēms/krējums) un Filadelfijas stila (nekarsēts krējums ar piedevām);
– sorbeti (sablendērēti augļi un ogas ar cukuru vai sīrupu, bieži vien ar citrusaugļu sulas piedevu);
– šerbeti (sorbeti ar nelielu piena produkta vai putotu olbaltumu piedevu krēmīgumam – piemēram, karoti Mascarpones);
– granitas (kraukšķīgi ledus kristālu krāvumi, kuru gatavošanā mašīna nepiedalās)

Man vislabāk garšo treknie krējuma saldējumi, ar kuriem šosezon eksperimentēšu dažādos eksotiskos virzienos. Sorbeti prasa vismazāk piepūles (cik sarežģīti ir sakult augļus ar cukuru, ielikt ledusskapī un drusku pamaisīt?), un rezultāts ir lielisks un liess, ja vien to apņēmīgi nesamaitā ar lielu karoti putukrējuma (īpaši zemeņu sorbetam tā ļoti piestāv!). Šovasar uzsāku brokastīs taisīt saldētu jogurtu: sablenderē zemenes ar karoti citrona sulas un drusku cukura, un lej saldējuma mašīnā kopā ar apmēram tāda paša apjoma balto jogurtu. Pēc 20 minūtēm gatavs mīksts, burvīgs mikslis, ko var spiestā kārtā pārkaisīt ar brokastu pārslām, lai būtu sajūta, ka tas nav deserts bet tomēr brokastu ēdiens.

Lūk pilns saraksts ar šobrīd blogā publicētajām saldējumu un sorbetu receptēm:

Vaniļas saldējums

Zaļās tējas saldējums

Citronu saldējums

Citronu – rikotas siera saldējums

Melleņu, laimu un kokospiena saldējums

Mango kokospiena saldējums

Zemeņu sorbets

Mango sorbets

Kā ar visām receptēm, tās ir atvērtas plaši vaļā improvizācijai, sorbetiem manuprāt recepte vispār nav nepieciešama (augļiem/ogām pieliek cukuru pēc garšas un drusku citrona sulu, ļauj lai pastāv un izdalās sulas, sablenderē un liek saldētavā. pāris reizes pa pusstundai samaisa).

Par receptēm runājot, gribu dalīties savā šībrīža galvenajā iedvesmas avotā – Deivida Lebovica (David Lebovitz) grāmatā “The Perfect Scoop“. Deivids ir amerikānis, profesionāls saldumu pavārs, kas šobrīd, viņa paša vārdiem runājot, bauda saldu dzīvi Parīzē un par to raksta Tviterī un savā blogā. Man viņa grāmata ļoti patīk vairāku iemeslu dēļ: tajā sīki un smalki ir paskaidrotas dažādas saldējumu radīšanas nianses (piem. kāpēc saldējumam pievienot sāli, kādos traukos uzglabāt gatavo produktu), termini un dažādu virtuves rīku un gadžetu lietošana. Izlasot šos paskaidrojumus, uzreiz jūties bruņojies ar zināšanām, kas ļaus eksperimentēt tālāk ar pieaugošu pārliecību. Ļoti ērti ir tas, ka mērvienības ir uzrādītas gan amerikāņiem, gan Eiropiešiem saprotamā veidā. Nu, un protams simtiem recepšu, no klasikas līdz avangardam (tomātu granita, olīveļļas saldējums, biešu sorbets utt.), no saldējumiem līdz mērcēm un citām piedevām.

Nobeigumā gribu pieminēt vienīgo Latvijas veikalos nopērkamo saldējumu, kura sastāvā ir tikai acīmredzami ēdamas vielas (olas, cukurs, krējums un tamlīdzīgi), bez neviena E vai stabilizatoriem. Tas ir sasodīti garšīgais un dārgais Haagen-Dazs, ko skumjā kārtā neražo pie mums, bet gan ārzemēs. Veikalā (lielajos RIMI) tas dzīvo atsevišķā saldētavā – laikam jau, lai to nejauši nesajauktu ar SLI…

Par saldējuma mašīnām – tās ir galvenokārt divu veidu: (1) Pašsaldējošās jeb tādas, kuras pašas darbojas kā mazi frīzerīši. Plusi tām ir, ka nav nepieciešams iepriekš sasaldēt trauku un var strīpā taisīt vienu saldējumu pēc otra. Mīnusi – tās ir dārgas un aizņem vairāk vietas kā citas; (2) Mašīnas, kuras paģēr, ka saldējamais trauks tiek iepriekš vismaz 24 stundas turēts saldētavā. Tās ir ievērojami lētākas, aizņem mazāk vietas, bet pēc vienas saldējuma porcijas sataisīšanas jāgaida 24 stundas, līdz to var atkal lietot. Šādas mašīnas var pirkt vai nu atsevišķi, vai kā papildrīku (attachment) virtuves kombainam. Es lietoju pēdējo variantu, un, izvēloties virtuves kombainu, saldējuma mašīnas papildopcijas esamība bija svarīgs kritērijs. Savu kombainu pirku kādā Anglijas interneta veikalā, un ar visu sūtīšanu uz Latviju ietaupīju kaudzi naudas salīdzinājumā ar Latvijas veikalu cenām.




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂


Jaunākie komentāri