Pirmdien intervijā Latvijas Radio Krustpunktos žurnālists Aidis Tomsons man daudz vaicāja par aktuālo situāciju apvienībā Attīstībai/PAR!, kad ministrs Pūce tikko bija atkāpies sakarā ar nelikumīgi lietotu caurlaidi auto un meliem, kā arī jaunākajiem Māra Mičerevska apgalvojumiem par nelikumīgi saņemtiem un partijai Latvijas Attīstībai nodotiem ziedojumiem no trešajām personām. Tomsonu interesēja, kā es varot saviem partneriem tagad uzticēties, ja reiz viņi ir melojuši.
Man tajā brīdī pavisam laba atbilde uzreiz neienāca prātā. Tā atnāca pāris dienas vēlāk, tāpēc tagad gribu par to ar jums padalīties.
2019. gada vasaru pavadīju strādājot Āgenskalna tirgū, kur nodarbojos ar tirgus daudzināšanu un dažādiem sabiedrības iesaistes projektiem. Tajā laikā iepazinu tirgus aizkulises, man bija brīnišķīga iespēja tirgu ieraudzīt no iekšpuses, ko kā parasts pircējs ikdienā neredzēju. Es pamanīju dažādas viltības, melus, sīvu konkurenci, glaimus, pielabināšanos, cīņu par labāku vietu, rupjību, atkarības, draudus un konkurentu nomelnošanu. “Re, viņš tirgo poļu zemenes, ko uzdod par vietējām!” “Tā ir labāka vieta, tā pienākas man, jo es šeit esmu katru dienu, nevis tikai brīvdienās!”. Redzēju arī ikdienas sadarbību, bez kā tirgus aprite nav iedomājama, godprātīgu tirgošanos ar unikāliem produktiem, ko veikalā neatrast, pārdevēju skarbo ikdienu salā un lietū, izmisumu un neziņu par nākotni, vēlmi eksperimentēt, attīstīties un izsisties, kā arī atzīt kļūdas un nākotnē darīt labāk.
Tirgum un politikai ir daudz kopīga. Liela krāsu un nianšu daudzveidība, nekas nav tikai melns un balts un tāpēc garlaicīgs.
Arī man tirgū ir gadījies iegrābties sliktos produktos. Es par to neklusēju, bet eju ar pārdevējiem runāties, jo gribu pie viņiem iepirkties arī turpmāk, un ceru, ka mana konstruktīvā kritika situāciju uzlabos, nevis eskalēs konfliktu. Dažreiz tas strādā, citreiz atkal nē, bet mana galvenā atziņa – ja gribi tirgoties ilgtermiņā (un nelielā tirgū ar pastāvīgu pircēju loku tevi visi drīz pazīst), tad labāk nekrāpties, jo ar viltu tālu netiksi. Uzticība ir jānopelna, un to iegūst ar cieņpilnu un godīgu attieksmi pret savu darbu. Tirgū pircēji ik dienas balso ar savu naudu un ilgtermiņā vinnē tas, kas nemānās.
Politikā ir līdzīgi. Es neesmu ne tik naiva, nedz stulba, lai ticētu visam, ko man stāsta. Tajā pašā laikā, ja ticētu visām baumām, ko dzirdu, man sen vajadzētu palīst zem segas un dzīvot uz vientuļas salas. Dzīve nav vienkārša, tā ir risku pilna un velns ir detaļās. Katras attiecības ir risks uzticēties un tad kaut ko pazaudēt. Vai tāpēc nekad nemīlēsi? Ja kādā laikrakstā publicēti salti meli, vai tāpēc nekad neticēsi nevienam žurnālistam? Ja reiz kāds Tev ir melojis, vai tāpēc nekad nevienam neuzticēsies? Šaubos. Tad dzīve vispār būtu neiespējama. Tas, ko var darīt – likt lietā savu pieredzi, lai sijātu patiesību no meliem, vērtētu kļūdas iepretī apzinātai ļaunprātībai un pieņemtu lēmumus, kā rīkoties tālāk.
“Es par tevi nebalsošu, jo tie citi tavā sarakstā ir blēži!” man daudzi nicinoši teica uz kampaņas takas pirms 13. Saeimas vēlēšanām. To bija ļoti sāpīgi dzirdēt. Manos spēkos nav novērst citu krāpšanos un melus, bet es varu kaut ko mainīt ar savu piemēru, rīkojoties citādi. Es varu un gribu ar savu darbu pierādīt, ka cilvēki dodas politikā nesavtīgu iemeslu dēļ, lai nevis raustu personisku, bet rūpētos par sabiedrisko labumu. Es negribu tērēt savu laiku, kliedzot PRET vai vissirslikti, bet rīkojoties PAR, meklējot domubiedrus arī konkurentu vidū un konstruktīvi panākot vēlamo rezultātu. Ceru, ka arī vēlētāji mani nākotnē vērtēs pēc maniem darbiem, nevis tā, ko saka vai dara vai varētu būt izdarījuši citi, arī, ja tie būtu mani sabiedrotie. Ceru, ka man izdosies!
Varu teikt, ka jums arī paveiksies
Jo Latvijas vēlētāju atmiņa ir īsāka par apdegušu sērkociņu un uz katram vēlešanām labprāt redz jaunu laimes lāči
Šoreiz tas bija dzeltens
Bet par Pūci , Ījabu , Pavļutu – KAUNS