Tas nebija vienkārši. Veikalā pārtika bija tikai dažreiz, un tad pēc tās bija jāstāv garās rindās, kur uz maiņām dežurēja vairāki ģimenes locekļi, bieži nezinot, vai un ko tieši rindas galā būs iespēja nopirkt. Tāpēc arī runāju par “dabūšanu” – sarežģītu procesu, kura rezultātā iegūsti ēdamo.

0. Blats – tas nozīmē, ka tev ir radi, draugi vai paziņas Svarīgās Vietās, piemēram pārtikas veikalos vai pasūtījumu galdos (pasūtījumu galds bija pārtikas veikals Ļoti Svarīgām Personām, piemēram komunistiskās partijas funkcionāriem), un tie nodrošina iespēju pārtiku dabūt tādā mērā, kas nav pieejams parastajiem pilsoņiem. Manai ģimenei tādu sakaru nebija.

1. Pārtiku izaudzē pats! Vai pareizāk sakot, to izdara tavi vecvecāki, kuriem palīdzēt bija svēts bērnu un mazbērnu darbs. Manu vecvecāku dārzā Kandavā lielāko daļu aizņēma kartupeļu lauki, ko apara ar aizvēsturisku arklu, ko vilka dēls vai znots. Atminos, ka mans tētis, mammas brālis un vēlāk brālēns šiem darbiem kājas tina ar autiem (lupatām) un valkāja garus zābakus, kas glabājās saimniecības ēkā. Mans, māsas un māsīcas darbs bija kartupeļus stādīt, ravēt un rudenī novākt. Kartupeļus glabāja pagrabā, tāds bija gan Kandavā, gan mūsu daudzstāvu mājā Čaka (toreiz Suvorova) ielā, tāpēc pēc kartupeļiem vienmēr gāja nevis uz veikalu, bet uz pagrabu.

Kandavā audzējām arī burkānus, sīpolus, ķiplokus, gurķus lecektī (lecekts ir ar stikla “logiem” pārklāta paaugstināta dobe, vai mūsu gadījumā – mājas piebūves pamati), tomātus siltumnīcā, puķkāpostus, ķirbjus, zemenes, ābolus, plūmes, upenes, jāņogas, ērkšķogas. Visu šo bagātību bija jāievāc ar rokām (bērnu darbs), jāpārlasa, jāzortē un jākonservē ziemai (sulu spiešana vai tvaicēšana, zapšu vārīšana, kompotu likšana, Latgales salātu taisīšana). Dārzā bija arī bišu stropi – atceros, kā opaps bites sasedza ar segām, baroja ar cukura sīrupu un vasarās meta medu. Kandavā izaudzētais apjoms nodrošināja trīs ģimenes visu gadu ar kartupeļiem un citām ēdmaņām, kas nekad nebija jāpērk veikalā. To papildināja mežā lasītās, vēlāk marinētās sēnes. 

Tagad Kandavas kartupeļu un zemeņu lauki ir pārvērtušies par zālāju, bet 30+ ābeles vēlaizvien dod āboļus no vēlas vasaras (baltie dzidrie) līdz agram rudenim (trebū) un vēlāk rudens un ziemas āboliem (zemeņāboli, antonovka, sarkanie pepiņi un citas šķirnes, kuru nosaukumus esmu aizmirsusi, bet tos glabā ar tintes pildspalvu glītā, slīpā rokrakstā rūpīgi vestās opapa grāmatas). Ābolu talka un sulu spiešana vēlaizvien ir mūsu paplašinātās ģimenes tradīcija. Bijusī cūku un vistu kūts gan tagad kalpo par grilu, riteņu un citu rīku novietni : )

2. Pārtiku nomedī. Mans tētis un Rīgas opaps bija kaislīgi mednieki un makšķernieki, tāpēc mūsu virtuvē bieži bija meža pīles un aļņa vai mežacūkas gabali, kas, manuprāt, nelabi smirdēja. Reiz tētis nomedīja alni ar lieliem ragiem un es pārbijos līdz nāvei, kad naktī pa ceļam uz tualeti ieraudzīju koridorā atstutēto aļņa galvaskausu. Gaļas brīžiem bija tik daudz, ka to vajadzēja saldēt, un dažreiz, atkausējot, kad radās jautājums par svaiguma pakāpi, to vienkārši mērcēja “zilajos graudiņos” (neatceros, kas tas īsti ir, bet negribu arī zināt).  Man briesmīgi negaršoja medījuma gaļa un kopš tā laika nevaru saņemties to ēst arī smalkākajos restorānos. Ar zivīm bija daudz labāk – līdaku vai strīpaino, saldo asarīti ar prieku ēdu arī šodien!

3. Un tad bija Boriss Romanovičs. Vai Romāns Borisovičs, tiešām neatceros. Viņš bija sirms, kalsns kungs, kas dzīvoja kaimiņos. Viņa dēls ar ģimeni emigrēja uz Izraēlu, un vecais kungs bija palicis gluži viens. Viņš mūs uzrunāja trepēs, čukstus piedāvājot gaļu, ar vārdiem, ka lai bērniem tiek kas labs, ko ēst. Boriss strādāja grāmatvedības kantorī Suvorova ielā, netālu no Ziedoņdārza un mūsu mājas, un viņam neticamā kārtā bija iespēja dabūt gaļu un citus labumus. Bieži tiem pakaļ sūtīja mani – es atceros kantori un to, kā viņš ar trīcošām rokām no atvilktnes izvilka grāmatvedības papīros ievīstītus svaigus gaļas gabalus un dažreiz vēl ko citu – piemēram, šokolādes biezpiena sieriņus – un iedeva man. Vakaros viņš atnāca norēķināties. Es atceros savu vecāku sarunas, kad viņi neizpratnē priecājās par tādu neticamu labdari, kas sev pieejamos labumus par pašizmaksu (t.i. nereāli zemajām oficiālajām cenām) vienkārši atdeva kaimiņiem. Retu reizi Boriss Romanovičs kautrīgi palūdza omītei salāpīt kādu apģērba gabalu, bet nekad, nekad, un nekādā veidā viņš nemēģināja uz šīs pārtikas āderes iedzīvoties. Es atceros sirmo kungu ar smeldzi un pateicību, jo tolaik – padomju astoņdesmitajos – viņš reāli palīdzēja mūsu ģimenei sarūpēt iztiku. Dziļi nesavtīgi un, iespējams, riskējot zaudēt darbu. Lai viņam vieglas smiltis un mums visiem – prieks par šo sirsnīgo laipnību, un to, ka šādi stāsti ir tikai atmiņas, kam mūsdienās par laimi grūti noticēt.