Prāga

Jan 26, 2010 | Pārdomas

Līdz šim sabiedriskā ēšana Prāgā man vienmēr sagādāja vilšanos. Varbūt tamdēļ, ka pasākumu organizatori parasti uzstājīgi piedāvā noprovēt tradicionālos čehu ēdienus, kas neizbēgami ir knēdeļi (samirkusi baltmaize) un biezā panējuma kārtā iecepta gaļa.

Vakar beidzot man gadījās visnotaļ iespaidīgs pozitīvs piedzīvojums populārā brazīliešu restorānā, par ko tad arī šis stāsts. Restorānu sauc “Ambiente”, tā esot ķēde ar dažādu tautību novirzieniem (itāļu, āziešu etc.), bet es baudīju brazīliešu virtuvi. Tā atrodas vecpilsētas pagrabā, vienā no senākajām Prāgas ēkām, kur izsenis esot bijis alus pagrabs, ko bija iecienījis pilsētas bende (tā man apgalvoja vietējie).

Šī vieta ir paradīze izsalkušiem gaļas cienītājiem. Laime, ka mani todien iepriekš brīdināja neēst pusdienas un nepievērst lielu uzmanību restorāna salātu bāram un piedevām (fritētiem banāniem un kartupeļiem). Ēdienkarti te neviens nepiedāvā, vien dzērienu lapu. Tad pāris stundu garumā starp galdiņiem smaidīgi staigā laipi viesmīļi ar milzu iesmiem, no kuriem tev piedāvā ne vairāk, ne mazāk kā 16 dažādus cepešus, kurus pa plānai šķēlītei ar lieliem tuteņiem nogriež tev priekšā uz šķīvja:

Drudžaini centos paspēt pierakstīt visus gardumus, kas krita manā šķīvī galvu reibinošā ātrumā, pilnīgs saraksts hronoloģiskā kārtībā izskatās apmēram tā:

bekonā tīta vistas krūtiņa;

astoņkājis;

pīles krūtiņa;

cūkas kāja;

plank steak;

cepts siers;

savvaļas forele ar kinzu;

teļa gabaliņi ar Parmas sieru;

rump-steak;

jērs;

Urugvajas vērsis;

filet mignon;

Brazīlijas vērsis;

roast beef;

liellops ar ķiploku un Parmas sieru;

vistu akniņas;

grilēts ananass.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka no katra ēdiena nobaudīju mazītiņu, plānu sķēlīti, un manam šķīvim garām aizgāja telapia (zivtiņa), lašforele, mīdijas, vistu sirdis, vērša ribiņas un vēl viens cūkas gabals. Viss bija ārkārtīgi garšīgs.

Katram ēdājam blakus šķīvim tiek nolikta kartiņa, no vienas puses sarkana, no otras zaļa, ar ko dot signālu viesmīļiem, ka vairs nevari ieēst (sarkanā puse) vai vēl tomēr vari (zaļā). Viesmīļi gan smējās un draudēja, ka viņi ar saviem iesmiem nāks tik un tā, arī ja rādīsi viņiem sarkano kartīti. Cukura standziņas blakus šķīvim domātas, lai vari noķert sev domāto gaļas šķēli, kad to viesmīlis griež nost no lielā gabala uz iesma:

Liekas neticami, ka pēc šīs Ērmanīša cienīgās izēšanās vēl varēju apēst pāris ogas, mērcētas šokolādes fondī:

Kad no pagraba nokļuvu saltajā ziemas gaisā, jutos kā iekāpusi pastkartītē. Gara pastaiga cauri biezajām sniegpārslām atpakaļ uz viesnīcu bija gaužām piemērots noslēgums kulinārajām pārmērībām. Publicēju šo ierakstu sava pasākuma pusdienas pārtraukumā – lieki teikt, ka kopš vakardienas vēlaizvien gaidu ierodamies izsalkumu 🙂




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂


Jaunākie komentāri