Šo klasisko un bezgala vienkāršo franču ēdienu nekad neesmu gatavojusi. To regulāri taisa mans vīrs, kuram to atklāja labs draugs Parīzē.
Vielas:
6 lieli vai attiecīgi 8 mazāki puravu kāti
Mērcei:
2 ēdamkarotes krēmveida (nevis graudainās) Dižonas sinepes. Romāns īpaši lūdza pierakstīt, ka šitajā receptē jālieto īstās Dižonas sinepes no Francijas, nevis kaut kas, kam rakstīts virsū “Sinepes Franču Gaumē”
4 ēdamkarotes ūdens istabas temperatūrā
2 ēdamkarotes sarkanvīna etiķis
275 ml neitrāla eļļa – piemēram zemesriekstu vai vīnogu kauliņu
sāls un pipari pēc garšas
Noformēšanai:
2 cieti vārītas olas
maza buntīte lociņu (vislabāk maurloku, bet var izmantot arī parastos lokus)
Gatavot:
Puravu baltos kātus sagriež uz pusēm vai tāda izmēra gabalos, lai iet iekšā katlā. Rūpīgi nomazgā, vaktējot, vai zaļajā galā nav starp kārtām iekļuvušas smiltis. Liek katlā vārošā ūdenī, kam piebērts sāls, un vāra pusmīkstus – ja puravi lieli un resni, tad 10 minūtes, ja mazāki, var pietikt ar 5-7. Izzvejo laukā un ļauj pilnīgi atdzist.
Vinegreta mērcei ar putuslotiņu, mazā blenderītī vai ar rokas blenderi sakuļ visas sastāvdaļas izņemot eļļu, ko nelielā strūkliņā pielej pēdējo.
Atdzisušos puravus gareniski pārgriež uz pusēm un kārto padziļā traukā (piemēram stikla šālē) ar griezto pusi uz augšu vairākās kārtās. Pārlej ar mērci un pārkaisa ar uz rupjas rīves sarīvētu olu un smalki sakapātiem lociņiem – kā šajā bildē, kur gan iztrūkst lociņi, jo tos aizmirsām nopirkt:
puravi, sakrauti šālē
Šādi ietaisītus puravus parasti atstāju uz nakti ledusskapī, lai mērce labi sasūcas, bet tos var ēst arī tajā pašā dienā kā uzkodu, piedevu vai vienkārši mazu, elegantu maltīti.
Recepte aizgūta no Simon Hopkinshon un Lindsay Bareham grāmatas “The Prawn Cocktail Years”.
Šis gan ir jāizmēģina! Mums patīk puravi bet līdz šim esam izmantojuši gandriz tikai zupās (puravu-kartupeļu krēmzupā un, gandrīz zaļus, tikai applaucētus – visādās austrumu stila dzidrajās), kā arī grilētus pie gaļas ēdieniem.
zemesreikstu eļļa jau nu gan nav neitrāla..
Zini, man arī bija aizdomas par zemesriekstu eļļas neitralitāti, līdz pati pamēģināju. Šīs eļļas neitrālo dabu uzsver daudzi respektabli kulinārie avoti. Tā ka iesaku pamēģināt!
eļļu “lietās” esmu iedziļinājusies vairāk kā jebkurā citā ar ēdienu sasitītā 😉 jo tā man šķiet vesela pasaule, ne tikai no garšu, bet arī veselības viedokļa. īstenībā,eļļas kvalitāte un veids ir tik ļoti no svara kopējam ēdiena raksturam, ka, manuprāt, eļļai ir vērts pievērst tikpat lielu uzmanību kā visām citām ēdiena sastāvdaļām. zemesriekstu eļļu esmu mēģinājusi, ne reizi vien, gan tīrā veidā,gan ēdienos, tāpat arī lazdu, mandeļu, valriekstu, pistāciju, ciedru riekstu, ķirbju sēklu, argāna, avokado,saulespuķu, kviešu dīgstu, sezama eļļu.. ja salīdzina ar, piemēram, lazdu vai ķirbju sēklu (īsto štīrijas ķirbju sēklu) eļļu, tad zemesriekstu eļļa, protams, ir “mierīgāka” un ēdienā, kopā ar spēcīgākām sastāvdaļām, “nelec” tik ļoti ārā, tomēr nevaru piekrist, ka tai (pašai par sevi jau nu jo īpaši) ir neitrāla garša, jo vairāk, ja to min līdzās RAFINĒTAI vīnogu kauliņu eļļai, kura nu tik tiešām ir absolūti neitrāla – bez garšas un bez smaržas. turpretī, ja runa ir par nerafinētu, t.i., auksti spiestu vīnogu kauliņu eļļu, tad arī tā nekādā gadījumā nav pēc garšas neitrāla – tai, starp citu, ir jauki zaļa krāsa un maigs, bet izteiksmīgs aromāts un augļaini rieksataina mīksta garša. un ja skatās no šāda punkta, tad ļoti daudzas RAFINETĀS eļļas ir ar neitrālu/ ne sevišķi izteiktu garšu – arī valriekstu, piemēram. kur pretim nerafinēta valriekstu ir ārkārtīgi izteiksmīga un aromātiska.. taču uzturā vērtīgākas (pat esenciāli nepieciešamas) ir tieši nerafinētās eļļas.. vēl jau tirgotāji mēdz darīt tā, ka nereti jauc kopā rafinētu ar nerafinētu, tādējādi izteiksmīgā garša kļūst mazāk izteiksmīga.. bet, nu, fakts ir tāds,ka lai ko arī teiktu zvaigžņoti pavāri un daudzas labas grāmatas vai citi avoti, es ēšanas lietās sliecos vadīties pēc savas garšu izjūtas, un “uztaustīt” ar garšu kārpiņām pat smalkāko niansi. 😉 bet piekrītu, ka šajā receptē zemesreisktu eļļa iederē†os ļoti labi, nepārņemot līdera lomu, bet neuzbāzīgi papildinot garšu buķeti! ja man garšotu puravi, es šō recepti noteikti pamēģinātu! 😉
Paldies par iespaidīgo un izsmeļošo ceļojumu eļļu pasaulē! piekrītu, ka jāvadās pēc savas garšas izjūtas, turklāt to jāattīsta mūža garumā, iepazīstot aizvien jaunas nianses un kombinācijas. Pati sevi dažreiz pieķeru, ka pārāk daudz sēžu uz olīveļļas, eksperimentējot vien dažādu valstu produktu ietvaros (mana vismīļākā līdz šim, šķiet, bija Sicīlijas, kas smaržoja pēc zāles).
Žēl tikai, ka Tev negaršo puravi 🙂
Krista, piedod, ka ne par puraviem, bet vai Tev nav kas sakāms par ķirbjiem? Man viens milzenis vēl ir, bet prātā tikai viena zupa:)
Linda, sorī, pati esmu taisījusi tikai ķirbju zupas un putras… kaut kur manīju tīri interesantu ķirbju risotto recepti, varbūt pameklē ko epicurious.com?
Par ķirbjiem,mans favorīts, pēc krēmzupas, ir ķirbju mufini, zvērinātie “es ķirbjus neēdu” neticēja, ka tur ir ķirbis un tagad lūdzās lai cepu vēl 🙂
recepte:
http://www.solipasolim.lv/lasit/813/
Paldies par saiti, tie mufini izskatās un izklausās burvīgi, noteikti kādudien pamēģināšu!
Beidzot nopirkām orģinālās Dižonas sinepes un pagatavoju tos puravus – tiesa, pielaidu kļūdu – uzlēju vēl siltiem. Arī eļļu mērcei pieliku mazāk, un, tā kā ēdīsim tikai rītvakar kā piedevu, tad kapāto olu un lociņus nolēmu uzbērt rīt no rīta. Vinegreta mērcei piešāvu kripatiņu cukura.
Ō… ēdām tikko vakar ietaisītos puravus (olu un lociņus gan uzbēru tikai šodien no rīta, jo bija bailes, ka par daudz nepievelkas viens ar otra garšām) kā piedevu krāsnī ceptai prāvai forelei. Garšu saderība bija vienkārši izcila! Un ļoti labs tas kontrasts starp karsto foreli un ledusskapja aukstajiem puraviem. Vienīgā nelaime – ļoti trekni, lai gan es pat nepielēju tik daudz eļļas, kā Tavā receptē. Visa tā koā būtu pieticis kādu 8 cilvēku vakariņām, bet mēs pusi nolocijām divatā… Paldies tavam vīram par ierosmi!
Man prieks, ka jums patikās 🙂 Domāju, mērces treknumu var vienkārši dozēt, kā jau to darīji, samazinot eļļu/palielinot ūdeni. Aizvakar pati uztaisīju to mērci un arī pārsteigumā ieplētu acis, ck krēmīga viņa sanāca. Es arī nepārlēju viņu pilnīgi visu nabaga puraviem, bet kādas 2/3.
Labi zinu, kā tas ira, kad uztaisi ko gardu, un tad gribas izēst visu bļodu :))
Romāns sūta sveicienus!
ģeniāla uzkoda, taisīju ar neitrālas garšas valriekstu eļļu (var nopirkt aptiekās). Arī bez lociņiem, puravus pārgriezu uzreiz, līdz ar to vārījās mazāku laiciņu. Garšvielas liku kā receptē (ar Dižonas 🙂 sinepēm), tikai eļļu mazliet mazāk.
Tiešām fantastiski vienkārši un garšīgi!
Paldies