Kulinārie piedzīvojumi slimnīcā

Ar asi smakojošu kūpinātu zivju mērci pārlieta putra – tādu atceros savā mūžā pirmo slimnīcas ēdienu, ko man, nelabuma un izsalkuma mocītai topošai māmiņai, brokastīs piedāvāja Stradiņu grūtnieču aprūpes nodaļā. Nonākot slimnīcā ir svarīgākas lietas, par ko raizēties nekā pārtika, tomēr arī tur parasti agrāk vai vēlāk nākas ēst. Nesenā pieredze kopā ar gadu veco meitiņu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Torņakalnā kļuva par iemeslu šim bloga ierakstam.

Domājot par slimnīcu ēdienu, man ienāca prātā padomju laika teiciens “mēs izliekamies, ka strādājam, bet viņi izliekas, ka mums maksā”. Slimnīcās ir spītīgi iesakņojies modelis, kad pa gaiteņiem tiek pārbīdīti ratiņi ar neapetītelīgi smaržojošu ēdmaņu, kas ar militāru pārliecību tiek sakrauts porciju traukos pēc “viņiem” vien saprotama reglamenta un izdalīts pacientiem. Tas, vai kāds šo ēdienu vēlas ēst, vai tas ir pacientiem piemērots, nevienu neinteresē. Ja vēl esi izvēlējies būt veģetārietis vai vegāns – tava problēma. Pacienti, savukārt, ir pieņēmuši par normu to, ka slimnīcās slikti baro, un, lai nenomirtu badā, paļaujas uz radu un draugu sanesto pārtiku.

Kad Bērnu slimnīcā pie manas palātas durvīm klauvēja ēdienu ratiņus apkalpojošā kundze, man sākumā likās, ka atnestais ēdiens ir domāts man. Zivju kotlete ar kartupeļu biezeni, kāpostu zupa, baltmaize ar desu – tas viss taču nevarētu būt domāts 12 mēnešus vecam bērnam?! Izrādās, ka ir gan. Kad uzdrošinājos kundzei pavaicāt, vai tiešām šķīvis ar zupu + lielu bleķa karote paredzēts manai meitai, viņa man ar pārliecību pavēstīja, ka “jums taču saudzējošais, ja?” un ar to saruna no viņas puses bija izsmelta (tagad saprotu, ka runa bija par “saudzējošo režīmu”). Nākošajā dienā, kad uztraukums par meitas veselību bija mazinājies, es prasīju, vai drīkstu zupas vietā palūgt griķus, ko redzēju katlā uz ratiņiem. To man ar mazu rūkšanu no atbildīgās amatpersonas puses izdevās iegūt, lai gan īsti legāli tas laikam nebija, bet dārzeņiem aplipušos makaronus gan nē (tie laikam bija strikti paredzēti citādam režīmam). Vēlāk saņēmu drosmi un vaicāju, vai piena zupa ir taisīta no govs piena un no kādas gaļas ir kotlete. Par zupu kundze piemiedza ar aci un teica, ka nē!- neesot vis no govs piena, un apklusa. Vai tā ir no sojas piena, es provocēju. Viņa, šķiet, īsti nesaprata atsauci uz soju, bet daudznozīmīgi man atklāja noslēpumu, ka piens esot no pulvera! Atbildot uz jautājumu par kotletes saturu viņa sašutusi iesaucās, ka tā taču ir KOTLETE! Vēlāk man tomēr izdevās izvilināt, ka kotlete gatavota no zivs.

Kad savam bērnam ēdienu sarūpēju pašas spēkiem, nākošais izaicinājums bija atrast puslīdz drošu veidu, kā kustīgo mazuli pabarot. Palūdzu padomu personālam, kas tikai parastīja plecus. Man neatlika nekas cits, kā iekārtot Elzu savas gultas stūrī spilvenos, visapkārt izklāt līdzpaņemtos auduma autiņus un papīra dvieļus, un pēc ēšanas ilgi tīrīt no gultas un sienām dārzeņu biezeni, maizes drupačas, biezpienu un pārējās ēdiena atliekas. Un tā četrreiz dienā. Es, protams, ļoti atvainojos par nocūkotajiem palagiem (kuros mums abām ar Elzu pēcāk vairākas naktis bija jāguļ), bet KO tad lai mēs citu būtu darījušas?

Iespējams, tas izklausās ārprātīgi, bet man ir grūti noticēt, ka bērnu slimnīcas personāls nav lietas kursā par to, kāds ēdiens ir piemērots dažāda vecuma bērniem un kādas ir izplatītākās pārtikas alerģijas. Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā katrā nodaļā ieviest pāris vienkāršus bērnu barošanas krēsliņus, kas ir drošs un daudz higiēniskāks veids, kā pabarot mazos slimniekus? Slimnīcas interesēs taču nevarētu būt papildus traumas, ko nesaprātīgs mazulis var viegli iegūt, ēdot nepiemērotā vietā/veidā (piemēram, noveļoties no uz grīdas vai iekrītot šķirbā starp kustīgo gultu uz riteņiem un sienu), vai ar ēdienu nocūkoti palagi?

Gribu piedāvāt dažus ieteikumus, kā lietas uzlabot gan pacientu, gan slimnīcas personāla interesēs bez nozīmīgiem finanšu ieguldījumiem:

  • Ja vienā nodaļā ir jāpabaro bērni no pusgada līdz 18 gadu vecumam, piedāvājiet kaut nelielu izvēli, kā arī iespēju no ēdiena atteikties, pirms tas iekrauts šķīvī. Gadu vecs bērns, visticamāk, tikai nesen sācis ēst “parastu” ēdienu un būtu labi, ja mamma vai tētis var piena-griķu zupas vietā varētu izvēlēties vienkārši griķus vai, piemēram, makaronus, ja griķus bērns noteikti neēd. Tas arī samazinātu ēdiena izšķērdēšanu un – kazi – gala beigās pat ietaupītu naudu.
  • Personālam, kas izdala ēdienu, ir obligāti jābūt lietas kursā par to, kas ir ratiņu saturs, tajā skaitā no kā taisīta kotlete, un tas laipni jāpaskaidro vecākiem. Pārtikas alerģijas mūsdienās ir visai izplatītas un jau slimam bērnam šādu problēmu pievienot esošajam slimnīcas apmeklējuma iemeslam nav ne bērna, ne ārstu interesēs.
  • Slimnīcai būtu jāpadara pieejami bērnu barošanas krēsliņi – barot klēpī vai gultā kustīgu mazuli ir ne tikai ļoti šmucīgi, tas nav droši un neveicina ēšanas procesa labvēlīgu norisi. Ja pieaugušais var bez pilnvērtīga ēdiena kādu laiku izturēt, slimam bērnam tā ir nopietna problēma. Es zinu, ka krēsliņi maksā naudu – nu tad nopērciet kādus ne pārāk dārgus un izīrējiet tos par nelielām naudiņām, līdz tie sevi ir atpelnījuši! Slimnīcas rīcībā taču ir informācija par to, cik bērnu atbilstošā vecumā vienlaicīgi uzturas slimnīcā, izrēķiniet, cik šādi krēsliņi būtu nepieciešami. Turklāt tos taču varētu pārnest no vienas nodaļas uz citu pēc vajadzības.
  • Piedāvājiet iespēju par samaksu no tiem pašiem ratiņiem iegādāties ēdienu arī bērnu vecākiem, kas uzturas slimnīcā. Esmu dzirdējusi, ka tāda prakse ir citās slimnīcās. Man vienīgā iespēja reizi dienā paēst bija tikai tad, ja varēju sarunāt kādu darba laikā atnākt uz slimnīcu pieskatīt manu bērnu, kamēr pati aizauļoju uz lejā esošo kafejnīcu vai aizbraucu uz mājām. Bet ko darīt, ja vīrs ārzemēs, vecāki un auklīte slimo, bet citus radus/draugus ar tik mazu bērnu nevaru darba laikā apgrūtināt? Vai, ja esi vientuļā māmiņa, vai arī nedzīvo Rīgā un visi radi/draugi tālu projām? Vai tiešām slimnīcas interesēs ir papildus apgrūtināt ar šādu pieskatīšanas lūgumu jau tā noslogotās māsiņas, vai vairot regulāru apmeklētāju pieplūdumu ar pārtikas maisiem?
  • Ja slimnīca laipni nodrošina bezmaksas ēdienu tām māmiņām, kas bērnus baro ar krūti, varbūt variet apsvērt iespēju šo ēdienu piedāvāt palātās līdzīgi kā pacientiem, nevis likt viņām pamest savus zīdaiņus vienus pašus un doties slimnīcas ēkas labirintos meklēt speciālo “māmiņu ēdnīcu”. Atstāt slimu zīdaini vienu, arī ja viņš guļ, nav ne droši ne patīkami, bet vienīgā alternatīva ir apgrūtināt ar pieskatīšanu palātas biedrenes vai slimnīcas personālu. Turklāt gaiteņi, kas ved uz šo ēdnīcu, ziemā ir ledaini auksti. Neskaidra ir arī slimnīcas politika barot māmiņas, tikai sākot ar otro slimnīcā pavadīto dienu – parasti taču slimnīcā iestājas agri no rīta (vismaz uz plānveida operācijām) un atšķirībā no “parastiem” vecākiem māmiņām, kas baro ar krūti, pilnvērtīgs uzturs nepieciešams vairākas reizes dienā.
  • Arī ierobežota finansējuma apstākļos noteikti var atrast iespēju uzlabot slimnīcas ēdiena uzturvērtību un kvalitāti, kā arī samazināt izšķērdēšanu (piemēram, ja man kāds būtu vienkārši pavaicājis, vai mana meita ēdīs piena zupu ar griķiem, pirms nolikt pilnu šķīvi uz manas tumbočkas, pēc noraidošas atbildes to varētu piedāvāt kādam, kas to vēlas, nevis neaiztiktu izmest miskastē). Par šo ēdienu taču arī tiek maksāta nauda! Būtu interesanti uzzināt, vai slimnīca veic uzskaiti par to, cik no pārtikas tiek patērēts, un cik izmests. Spriežot pēc makdonaldu un hesburgeru maisiņiem nodaļas ledusskapjos, liela piekrišana ēdienam mazo pacientu vidū nav. Dažas vienkāršas idejas ēdienkartes dažādošanai un uzturvērtības paaugstināšanai – saldās, melnās tējas vietā piedāvājiet pacientiem svaiga ingvera tēju (karstu ūdeni bez cukura ar pāris ingvera un citrona šķēlītēm), par to droši vien īpaši priecāsies topošās māmiņas un citi pacienti, kurus moka nelabums. Makaroni ar tomātu mērci ir vienkāršs, lēts un garšīgs ēdiens. Brokastu putras vāriet no pilngraudiem. Lieciet uzsvaru uz dārzeņu un pākšaugu, nevis gaļas ēdieniem – tā būs gan lētāk, gan veselīgāk, turklāt svaigas Latvijā audzētas saknes ir pieejamas visu gadu. Ja iespējams, būtu brīnišķīgi nodaļu koptelpā, kur bērni spēlējas un sūkā čupa-čups, nodrošināt grozu ar āboliem un banāniem – varbūt šādu lietu varētu finansēt kāds ES projekts līdzīgi, kā tas notiek skolās.

Mēs abas ar Elzu slimnīcu atstājām krietni vieglākas, nekā tur ieradāmies. Es par savu piespiedu diētu biju priecīga, jo beidzot varēju ielīst vecajos džinsos, bet meitu pēc ģimenes ārsta norādījumiem tagad triencientempā nākas uzbarot. Vai tiešām “mums jāizliekas, ka ēdam, kamēr viņi izliekas, ka mūs baro” ir vēlamais slimnīcu ēdināšanas modelis? Varbūt kaut kur Latvijā ir arī labi piemēri, kad slimnīcās baro ne tikai lēti, bet arī garšīgi un veselīgi? Vai tiešām ir saprātīgi izšķiest valsts naudu par ēdienu, kura vienīgais kritērijs ir cena, no kā liela daļa nonāk atkritumos? Es uzdrošinos apgalvot, ka nē, un no savas puses esmu gatava palīdzēt ar padomu. Tas ir mazākais, ko ar prieku labprāt darītu pateicībā par Bērnu slimnīcas mediķu profesionālajām rūpēm par manas meitiņas veselību.

PS Marina no kaimiņu palātas, kas slimnīcā uzturējās ar savu 6 mēnešus veco meitiņu, arī dalījusies savos iespaidos

PPS Piektdien LNT raidījums “Tautas balss” pārraidīja sižetu par šo problēmu, lūk kur to var noskatīties Tikai nesaprotu, kāpēc viņi ielika titros atsauci uz trūkumcietējiem, ar ko, manuprāt, šai lietai nav nekāda sakara

(50) komentāri


  • Krista, sorry, par sava bloga reklamēšanu, bet mans komentārs vienā brīdī kļuva nepieklājīgi garš 🙂
    Ja ir vēlme, vari palasīt manas pārdomas par šo tēmu – http://peljukadarbinedarbi.blogspot.com/2012/01/pardomas-par-edinasanu-bernu-slimnica.html

  • Jā, padrūmi mums ar to ēšanu 🙁 Pabarot bērnu var, turot to klēpī un ar otru roku barojot. Man jau 10 mēnešu vecu bērnu tā izdodas pabarot, kur nu vēl 12.

  • Slimnīcā (Varakļānos) esmu gulējusi tieši 1 nakti, pusdienas nokavēju, no brokastīm aizlaidos, bet man patika vakariņas – šķīvis vārītu kāpostu ar burkāniem un krējumu. Uz visu slimnīcu esot tikusi izlietota viena paciņa krējuma – taukvielām. Pēc stundas jau biju badā.

    Bērnībā reizēm pēc skolas mammas darbā, Viļānu slimnīcas bērnu nodaļā, no lielā skapja pa kluso dabūju lielās šķēlēs sagrieztu svaigu baltmaizi ar sviestu. Sviests bija samalts un saspiests tādās kā desiņās, uzlikts uz alumīnija šķīvīša. Galds apsists ar bleķi un drusku taukains. Krūzē nenormāli salds rozā ķīselis, ko varēja ar garu pavārnīcu smelt no milzu katla.
    Dievu ēdiens!

  • Labrīt.
    Ar interesi izlasīju rakstu, jo kopumā patīk Kristas rakstītais.
    Tikai – beidzot, manuprāt, autore ir saskārusies ar LV ikdienu.
    Es vienmēr ar interesi esmu lasījusi kā receptes, tā stāstus un Kristas komentārus.
    Bet mani nekad nav pametusi sajūta, ka viņa un viņas ģimene dzīvo kādā citā pasaulē.
    Jā, labākā.
    Bet citā.
    Un tā ikdienišķā, vairumam pieejamā ir daudz, daudz skarbāka.

    Protams, man patīk pavasaris, saule, gaišas krāsas, kulinārija, sveces utml. dzīvi krāšņojoši nieki, bet…

    Dažkārt, kad klausos visus “bio” & “eko” ēdājus&dzīvotājus (īpaši pilsētniekus, jo laukos naturālā saimniecība ir pierasta un gandrīz jau – izdzīvošanas lieta), man gribētos vaicāt – vai jūs esat domājuši par savu vēlmju egoistisko pusi?
    jo, piemēram, cik daudz vairāk izsalkušo cilvēku būtu iespējams pabarot ar modificētu pārtiku?
    un vai LV teritorijas (gandrīz visas) pasludināšana par “brīvu no modificētas pārtikas” nav pārteidzīgs solis?
    jums nešķiet, ka pasaulē drīz vispār beigsies daudzi resursi un svarīgāks par naftu būs, piemēram, ūdens?
    domāju, ka autore pati zinātu stāstīt, kā ūdeni taupa Japānā.

    labi, viss. daudzi jau tāpat teiks, ka too dark.

    bet man aizvien patīk Kristas receptes.
    pat ja ir uzskatu atšķirības.
    jo tas taču laikam veido pasaules daudzveidību 🙂

  • a, un vēl labi, ka Krista ne tikai uzrāda trūkumus (kas neapšaubāmi ir), bet arī piedāvā konstruktīvus uzlabojumus.
    pat tādus, kas būtu realizējami ar minimālu finanšu ieguldījumu.
    tikai – ja tai pašai bērnu slimnīcai daudzi ziedo utml., tad kā ar Gaiļezeru, Stradiņiem un citām republikas klīnikām???
    naudas nav vai – to nemāk apsaimniekot;
    vai – realizējam maksas medicīnu un tad klients – pacients varēs izvēlēties, jo būs pamats – viņa samaksātā nauda;
    bet – cik lielai tad tai ir jābūt un kas to spētu segt?

    ai, bet tā ir tik plaša tēma..

  • Mani svaigākie iespaidi no Gaiļezera slimnīcas ir līdzīgas. Pēc nedēļas neēšanas un smagas vēdera operācijas man atnes makaronus un frikadeles. Piedāvātais ēdiens bija pilnīgi garām ārsta norādījumiem. Putras, vārītas ūdenī. Mūžīgas vistu mērces (pārsvarā ar ādu, nevis gaļu). Ēdiens arī tiek iekrauts šķīvī, pat nepaprasot vai ēdīšu un cik daudz utt.

    Vienīgais prieks ir par 5 zaudētiem kilogramiem. Un daudz jautājumu tiem, kas izstrādā šo ēdienkarti.

  • Pavisam nesen Valmieras slimnīcā es lūdzos, lai man nedod to ēdienu, jo es viņam negrasos pieskarties, bet še tev. Māsiņām tās porcijas jāizdala un viss. Lieki piebilst, ka tas viss nonāk atkritumos.

  • Precīzi! Mana pieredze un atmiņas ir tāda, ka līdz ēšanai pat grūti bija tikt, jo smaka (jā, tieši smaka) no tiem ratiņiem nāca briesmīga. Kad ēdiena izvadātājai saciju, ka nedz es, nedz mana sievas, nedz arī bērns neēdīsim, tad viņa palika pikta un kaut ko noburkšķēja, ka mēs esot izlepuši, un lai pamēģinot uztaisīt kaut ko labu par 1 Ls, kā viņiem izmaksājot ediens uz vienu personu. un tad es reāli uzcepos, jo ļoti labi zināju, ka var pagatavot daudz lētāk un daudzveidīgu ēdienu. īpaši, ja ņem vērā, ka tā bija vasara. Piedalījāmies “Paēdušai Latvijai” projektā ar tādu kā labas garšas semināru, kur mums bija uzdevums pagatavot maltītes no pārtikas pakām mazliet papildinot ar dažādiem dārzeņiem utml. Pagatavojām 2 pamatēdienus un 1 desertu par kopējo izmaksu – maks. 0,50Ls/ porcija. lūk arī LNT sižetiņš http://www.garso.lv/2010/09/29/tautasbalss-paedusai-latvijai/
    Tādēļ tas viss ir bulšits, ko tie slimnīcas cilvēki runā. Nu nemaz nerunājot par citām sadzīviskām lietām kā barošanas krēsliņi utml.

  • Mēs katrs dzīvojam tādā pasaulē, kādu esam radījuši. Ja nepatīk tā, kāda ir, nu tad dari kaut ko, lai to mainītu! Komentāra daļu par ģenētiski modificēto pārtiku un bio-eko nesapratu, jo par to šajā blogā nav runa…

  • Pirmo reizi lasu tik labi un asprātīgi aprakstītu šo rūgto patiesību. Arī es ar savu meitiņu “izbaudījām” to!
    Apsveicami ir tas, ka vēl pēc visa tā vari uzrakstīt to visu ar humoru…

  • Kristīnei par Ģenētiski modificēto (kaut arī tas ir šajā sadaļā nedaudz OFF-TOPIC): tas ir mega mīts, ka ar to varēs pabarot vairāk. Šāda ģen.modif. sēkla ir super lielo korporāciju ražots produkts, kas var zemnieku padarīt atkarīgu no šādas sēklas. un tam nav nekāda sakara ar lielāku cilvēku skaita pabarošanu.

  • jā, jā – esmu redzējusi arī filmu par Monsanto
    tikai – kāds taču apmaksā arī šo, nea?

    šeit vienkārši notikusi sastapšanās ar sistēmas realitāti
    tas arī viss.

  • Es gan gribētu pateikt savas domas, par šo.. Kopumā visam piekrītu, jo arī svaigā atmiņā ir stradiņu slimnīcas kartupeļu- biešu putra ar nosaukumu vinegrets. Taču bērnu bez īpašas piepūles var pabarot klēpī.. jo stutēt spilvenos, nav īsti veselīgi. Protams, ka bērnu krēsliņi ir daudz ērtāks veids, taču savu pirmo meitu uzaudzināju bez šīs ekstras, jo vnk nebija iespējas tādu iegādāties. Otra skaisti sēdēja bērnu krēsliņā (liriska atkāpe).
    Par gaļu.. gaļa ir nepieciešama maza bērna uzturā.. es saprotu, ka ir veģetārisms, un tā ir katra paša izvēle.
    Mani nereāli izbrīnīja fakts, ka slimnīcā piena zupu taisa no piena pulvera, man tas liekas vienkārši nenormāli.. un vēl bērniem!! Uz bērniem nedrīkst ekonomēt.. kur nu vēl uz slimiem bērniem!!

  • Man piedzīvojums bija bērnu slimnīcā Vienības gatvē, kad ar vemjošu/caurejainu/rota vīrusa piesātinātu mazuli lecām mašīnā un drāzām pie mediķiem. Šajā situācijā, protams, nedomāju par to, ka ir brīvdiena, pulkstens četri dienā, ka vajag skaidro naudu, ēdienu sagatavot un sazin ko vēl, jo svarīgākā bija neatliekāmā medicīniskā palīdzība. To, gods kam gods, arī saņēmām nekavējoties – jau pēc 10 min mazais bija pie sistēmas un ar katrām nākamajām minūtēm viņā parādījās vairāk dzīvības. Pēc dažām stundām sāka dikti gribēties ēst, bet man bērns bija jātur uz rokām, jo viņš negulēja, bet sistēma bija uz 8h. Kad personālam jautāju par vakariņām, tiku iepazīstināta ar kārtību, ka pašiem par sevi jāpagādā vai jāiet uz kafejnīcu (no infekcijas nodaļas tas ir labs gabaliņš cauri parkam). Mazliet arī pakaunināja, par to, ka vai tad vīrs nevarot pagādāt, kaut vīrs pa to laiku ārstē mājās otru slimo bērnu. Ir brīži, kad tiešām citi cilvēki nav pieejami, kas tieši tajā brīdī varētu mesties uz slimnīcu un glābt mani ar siltām vakariņām. Tā nu paliku bez ēdiena.
    Atnāca apkopēja uzkop mūsu istabiņu, dzirdēja mani runājam ar vīru pa telefonu un raudam, iežēlojās un atnesa saldo tēju un ķieģelīti. Tas, protams, bija jauki no viņas puses bet arī kaut kā simbliski visai tai slimnīcas ēdināšanas štellei.
    Nākamajā rītā, kad apetīte auga augumā, nācās ņemt mazo, rotaini-vīrusaino mazuli uz rokām (17.nodaļa no pārējām ir atdalīta drošības apsvērumu dēļ!) un doties uz pārpildīto kafejnīcu pēc ēdamā. Piedodiet,
    ļaudis, ja jūsu bērni arī dabūja šo vīrusu no mums-esot kafejnīcā, bet mums nebija citu variantu…
    Vēlāk iemanījos izēst bērnam domāto slimnīcas ēdienu, jo viņam ir piena alerģija, bet pārsvarā visos ēdienos bija piens klāt, tā ka šad tad tāpat mums nācās diebt uz veikalu pēc kautkā viņam piemērota. Ai, nu vienvārdsakot- no-že-lo-ja-mi.
    Ah, jā, mums istabiņā, kur nepieciešami it kā īpaši sanitāri apst’ākļi, ēdienu glabāt bija teju neiespējami, jo bija tik daudz skudru, ka atstājot bulciņu uz 10 minūtēm, tā bija pārtapusi par skudrupūzni…

  • Un vēl!!! Man jau sen nav skaidra viena lieta – kur rodas tie slimnīcu pavāri.. jo it kā pāvāru skolas ir vienas – kurā kursā notiek sadale, Tu iesi uz restorānu, bet Tu uz slimnīcu.. un tur ēdienu tais no tiem pašiem produktiem, taču negaršīgu un ar briesmīgu smaku..

  • Šī tēma nav tikai par ēdienu, bet par pakalpojumu dizainu šī vārda visplašākajā nozīmē. Tā nav arī par naudu: mums katram dzīvē ir bijuši periodi, kad nav bijis pat “lata dienā”, īsāki vai garāki un diezvai paši sev gatavojām ko tik pretīgu.

    Diemžēl, neviens nerunā par to, kā un kāpēc tiek iepirktas izejvielas bērnu slimīcās; kas piegādā pārtiku; kādas prasības tiek uzstādītas piegādātājiem- nedomāju, ka jāmeklē sensācijas un koruptīvas pazīmes, vienkārša nolaidība, slinkums, stulbums un formāla neiedziļināšanās dažkārt ir daudz ļaunāka, kā “burkānus pērkam tikai no Burkāns&Dēli”. Visticamāk, ir daudz formālās un liekās masas (vecas prasības, ideju/recepšu./zināšanu trūkums) procesā, aiz kam rezultāts ir novārdzināts. Iespringstot uz pro bono darbu un uztaisot vairākus atvērtos brainstormus ārstiem kopā ar labākajiem pavāriem, pārtikas tehnologiem un jēdzīgiem vecākiem, domājams, ka soli pa solim varētu panākt izmaiņas. Kaut vai piemēram, “burkānu salāti” – tiem nav jābūt aizdarītiem ar palmiu majonēzi. var taču pienest vienkārši rīvētus burkānus un lielā ķobī: trīs veidu mērces (krējums/majonieze/elļa?), kuras “normēt” pa tējkarotei, bet vismaz ir izvēle.

  • Arī mana pieredze Stradiņos bijusi, ja tā var teikt, interesanta. Jo ierodoties slimnīcā ar kuņģa problēmām, kā pirmā maltīte tika piedāvāti štovēti kāposti un citi asi labumi. Protams, manas pārtikas alerģijas, kas bija viens no slimnīcas apmeklējuma iemesliem, pārtikas izdalītājām nerūpēja.
    Toties slava un gods Kuldīgas slimnīcai. Tur, atšķirībā no citām slimnīcām, tiek gatavoti vairāki ēdieni un tad atkarībā no slimnieka veselības stāvokļa, alerģijām utml. tiek pielāgota ēdienkarte. Un jāsaka, ka gandrīz visu, tur pasniegto arī ar prieku apēdu.

  • Šim tam varu piekrist, šim tam ne visai. Ir bijusi pieredze dzemdību namā un arī ar mazu bērnu slimnīcā… Varētu uzrakstīt daudz un gari, bet esence pāris teikumos: 1. Mēs redzam to, ko gribam redzēt, to, uz ko koncentrējamies. (Kad biju ar bērnu slimnīcā, nodaļas mammas varēja iedalīt 2 grupās: tās, kurām viss vienmēr bija sūdīgi, nekas nebija labi, kas vienmēr visu ko pieprasīja, pukojās, lamājās, uzstādīja prasības; un tās, kuras vienmēr atrada veidu, kā atrisināt jebkuru jauttājumu vai problēmu radošā, vienkāršā, pozitīvā veidā, spēja saprasties ar personālu, citiem vecākiem un darīja slimnīcas gaisotni un laiku viegli un gaiši panesamu sev un citiem.) 2. Ja bērni tiek baroti ar Mc’Donalds vai Hesburger pārtiku, kā liecināja daudzie maisiņi slimnīcas ledusskapjos (kā nopratu no raksta), tad skaidrs, ka tāda pārtika kā griķi vai kāpostu zupa viņiem “nav saprotama”. (Tas nav adresēts raksta autorei un konkrēti viņas 1 gadu vecajam mazulim! Es to saku vispārīgi.) Nobeigumā – man, par laimi, drīzāk labas atmiņas par slimnīcā ēsto, kaut, protams, tā nebija restorāna ēdienkarte! Neesmu arī īpaši pieticīga attiecībā uz ēdienu, bet daudz kas jau dzīvē atkarīgs no mums pašiem!

  • 1) paldies Kristai par precīzi noformuilētu problēmas aprakstu un risinājumiem. tā kā arī man ir nācies sastapties ar šādu situāciju, tikai situācijā, kad bērnam bija 2 nedēļas, tad ar dziļu izpratni pievienojos pats mazākais ierosinājumam paredzēt iespēju vecākiem (un jo īpaši mammām) ēst, neizejot no palātas. ir tik tiešām neiedomājami, ka 21. gadsimtā mātei ir vai nu jāpamet bērns viens pats palātā, vai mazāk vai vairāk kautrīgi jāuzrunā palātas kaimiņienes (ja tādas vispār ir) vai slimnīcas personāls.

    2) atrast ēdnīcu nezinātājam ir visai sarežģīti. savukārt par zinātāju var kļūt tikai tad, ja nelaimīgā kārtā bērns slimo regulāri vai vairākkārt. turklāt, lai ēdnīcā nonāktu, ir jāšķērso telpa, kas ir uzgaidāmais vestibils, kur potenciāie pacienti gaida rindā ar numuriņiem. tātad, potenciāli palielina iespēju ar katru ēšanas pauzi ievazāt kādu papildus baktēriju arī palātā. un nav jāpieņem par normu, ka ka kāds radinieks vai draugs vairāku dienu garumā katru dienu varēs darba dienas vidū izraut 2-3h, lai pasēdētu ar bērnu, kamēr māte paēd siltas pusdienas.

    3) vēl viena lieta, kam nav tieša sakara ar barošanu: itkā slimnīcā tiek ievēroti drošības pasākumi, ir kameras (šur un tur, vismaz pirmajā stāvā), jāvelk maiņas apavi vai bahilas (kas eleganti izsutina pēdas). tajā pat laikā nodaļās var ieiet jebkurš un cik tik vien tālu grib un izdarīt ar bērniem vai mātēm, ko vien grib. pats esmu par šo pārliecinājies vairākkart. varbūt slimnīcas rekonstrukcijā varētu paredzēt mazliet līdzekļus modernākai uzraidzības un drošības sistēmai? piemēram, ieviešot magnētiskās / elektrponiskās caurlaides vai tamlīdzīgi? tad tiktu novērsts risks, ka pacientu radi un / vai personas ar sliktiem nodomiem ieklīst ne tur, kur tām paredzēts. šāda sistēma ļautu pacientam un apmeklētājiem nokļūt tikai un tieši tur, kur vajag un drīkst. tas tāpat ļautu veikt labāku apmeklējuma uzskaiti.
    ja dzims kāda iniciatīva situācijas uzlabošanai, tad esmu agtavs ziedot savu laiku atbalstam.

  • Krista, ceru, ka Elzai nu viss ir kārtībā ar veselību! Man bija reiz līdzīgi – es ar K. VG infekcijās, vīrs ārzemēs, vecmamma ar lielāko bērnu mājās, skaidras naudas līdzi (bet par palātu jāiet uz galveno māju maksāt), ēst gribas, turklāt vēl biju grūtniece. Un infekciju nodaļas individuālajā palātā bērnu vienu atstāt nevarēja. Bet nu – tā bija viena diena un viena nakts, kas par laimi ātri aizmirsās.

    Bet kopumā es varu piekrist tam, ka Bērnu slimnīcā ir gana daudz uzlabojumu, ko varētu veikt bez finansiāliem ieguldījumiem. Kaut vai “navigācijas” atvieglošana nodaļās, lai nav jāburas, liekot kopā citu vecāku minējumus un aprautas norādes no personāla. Minimāla komunikācijas standarta ieviešana – lai ārsti un personāls stādās priekšā vecākiem, nosaucot savu vārdu, un nav jāmēģina nolasīt no kartītes, kas reizēm arī nav piesprausta.

  • Autorei un komentētājām gribu atgādināt dažas lietas, kas attiecīgajā situācijā laikam jau no bada ir piemirsušās.
    Pirmkārt, bērnu uzņemot slimnīcā man vienmēr ir jautāts, vai viņam nav kādas alerģijas, tā ka personālam šī informācija ir un viņi to, cerams, ļoti labi zin.
    Otrkārt, ēdienkarte ir pieejama un, ja nekarājas kaut kur pie sienas, tad māsiņām to var pajautāt, vismaz man ar to nekad nav bijusi problēma.
    Treškārt, es nevaru iebraukt, kāpēc ir jāēd gultā, ja var bērnu paņemt klēpī un ēst pie galda?? Ar tādu sušķību jau nu nevajadzētu lielīties, atvaino…
    Ceturtkārt, protams, ka slimnīcā ēdiens nav garšīgs, jo slimnīca nav nekāds restorāns. Tas ir fakts un tur nav, ko brīnīties. Tev garšotu ingvera tēja, bet kādam citam tā varbūt riebjas- nevar taču visām gaumēm izpatikt, ne?
    Piektkārt, es kā veģetārietis jau sen esmu pieradis, ka ārpus mājas paēst bieži ir problēma, līdz ar to pilnīgi neuztraucos, ja kādu ēdienreizi nākas izlaist. Un iesaku arī jums netaisīt no tā tik lielu problēmu.
    Lai veicas!

  • sveiki!
    es esmu medicīnas studente, kura piestrādā BKUS Gaiļezera filiālē.
    Jānis pareizi saka, ka uzņemšanā jau tiek noskaidrots vai bērnam ir kāda alerģija un vai bērns ir veģetārietis/vegāns. tas viss tiek ierakstīts uzņemšanā slimības vēsturē un paziņots virtuves darbiniekiem. nevienam, kuram ir laktozes intolerance, netiek dotas putras, kas vārītas pienā vai piena zupa.
    un bērniem zem gada vecuma dot caurberzto ēdienu, nezinu, kāpēc Jums tā Vienības gatvē sagadījās.
    protams, ka ēdiens nav izcils, un noteikti tur varētu iekļaut dārzeņus un augļus (kaut vai tikai ābolus, kuri absolūti neizmaksā dārgi), bet es savas diennakts maiņas mierīgi varu izturēt, ēdot tikai slimnīcas ēdienu.
    un par ēdienu izdalītājām – bet ko var gribēt no cilvēkiem, kuri strādā par 0.90ls/h. protams, ka viņiem nav augsts IQ un labi, ka vispār Vienības gatvē ēdienu dalītāja ar jums runāja latviski, jo manā nodaļā, darbiniece latviski vispār ne īsi saprot, ne īsti runā. un kad nodaļa meklēja jaunu darbinieci, neviens tā arī nepieteicās, labu laiku nodaļas māsiņas bija spiestas vadāt ēdienu.

  • Jā, mēs patiešām esam pieņēmuši kā pašsaprotamu, ka slimnīcas ēdiens ir slikts, tāds, kurš jāpiecieš, jāpārdzīvo, utt. Par BKUS ēdienu man grūti izteikties, jo par laimi esam maz tur bijuši, bet Jūrmalas slimnīcā, kur dzemdēju bērnus, pārliecinājos, ka slimnīcas ēdiens var būt arī garšīgs. Un arī atsevišķi pagatavots veģetāriešiem.

  • tie, kuri sūdzas – vai jūs zināt, kādi parādi ir slimnīcām??
    visa ārstēšanās pilnīgi reāli notiek uz parāda
    jebkurš materiāls, zāles, erunājot par ēdienu, ir uz parāda

  • Lasu un domāju, domāju un atkal lasu. Vienības gatvē ar 11 mēnešus vecu mazuli esmu pabijusi. Atveda mūs uz turieni no Dobeles ar ātrajiem. Protams, drēbītes pirmajam ķērienam līdzi. Kad Dobelē prasījām par pārtiku, teica, ka slimnīcā viss būs. Vēlā nakts stundā arī neko līdzi ņemamu no pārtikas nevarēja sagādāt, jo bija jāsteidzas. Uzņemšanā neviens nejautāja, vai bērns ir alerģisks, vai ir veģetārietis vai vegāns (ir veģetārietis, alerģisks uz piena produktiem, olām). Arī ar dakteri nākamajā dienā vizītes laikā šīs lietas pārrunājām. Ko atnesa pusdienās? Gaļas zupu un vakariņās piena biezputru. Vīrs katru dienu no Dobeles braukāja uz Rīgu, lai atvestu kaut ko mājās gatavotu gan mazulim, gan man, jo māmiņām, kas ar krūti nebaro, ēst nepienākas. Vai nav absurds? Es saprotu, ka slimnīcām var būt parādi un viss ir tik bēdīgi. Bet es varētu arī samaksāt. Kāpēc netiek piedāvāta tāda iespēja? Tas būtu daudz lētāk nekā ceļošana no Dobeles uz Rīgu.

  • Jā, esam pieraduši un jau defoltā uzskatam, ka slimnīcas ēdiens ir kaut kas izcili pretīgs un neēdams. Bet man, līdzīgi kā teica Liene, ir arī pozitīvas atsauksmes par slimnīcas ēdienu – nevaru pateikt neko sliktu par Jūrmalas slimnīcas piedāvāto ēdienu. Dzemdēju tur savu meitiņu un gan es, gan vīrs ēdām slimnīcās piedāvāto ēdienu – tas bija daudzveidīgs, garšīgs. Slimnīcā biju četras dienas – ne reizi netrāpījas kas tāds, ko es mutē nevarētu ielikt. Neticu, ka viena slimnīca var piedāvāt pacientiem garšīgu ēdienu un cita nevar.
    Arī es biju ar mieru BKUS maksāt par TO PAŠU slimnīcas ēdienu,ko piedāvāja tiem pacientiem un mammām, kurām tas pienākas (ar krūti barojošām mammām un bērniem pēc 1 gada vecuma). Bet šāda opcija diemžēl nepastāv 🙁 Man uz to brīdi bija vienalga cik garšīgs vai negaršīgs tas ēdiens ir – man bija svarīgi paēst vispār un paēst kaut ko siltu,lai varētu veltīt laiku meitiņas pieskatīšanai nevis domām par to, kur varētu dabūt ko ēdamu. Esmu pieradusi vismaz reizi dienā ēst siltu ēdienu un nesakiet, ka tā ir kaut kāda ekstra, jo kā bija minēts vienā no komentāriem, tad var pagatavot garšīgu un siltu ēdienu arī par 0,50Ls.

  • Lai nebūtu tukša runa, ar nepacietību gaidu no Marinas, Kristas vai kāda cita receptes- garšīgs, silts ēdiens par 0,50 Ls (lai būtu godīgi, kādus 5 santīmus noskaitam nost par gāzi, elektrību, malku vai citu siltuma avotu). Ļoti gribētu sagaidīt vairākas receptes, un lai šo ēdienreizi varētu uzskatīt par pilnvērtīgu uzturu.
    Kaut ko citu bez klasikas- 150 g vārītu griķu + glāze (200 ml) piena.

  • Pieņemt par neapstrīdamu patiesību to, ka slimnīcas ēdiens ir negaršīgs ēdiens, jo tas ir slimnīcas ēdiens, un galvenais, ka šis fakts nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nedrīkst mainīties, ir manuprāt, piedodiet stulbi. Bet tieši tā vairumā gadījumu uz šo problēmu skatās tie, kas ir par to atbildīgi, vai arī atbalsta viedokli, ka var jau paciesties.
    Tas, ka uzņemšanas nodaļā noskaidro bērna alerģijas, vēl nav 100% garantija, ka reālajā izpildījumā tas tiks ņemts vērā. Mēs labi zinām, ka mēdz būt kāzusi pat ar medikamentiem, uz ko ir alerģija, kur nu vēl pārtika. Un ja ēdiena izdalītājai uz ratiem ir tikai 1 pusdienu variants, tad kur tad te tās dažādās ēdienkartes.
    Kas attiecas uz mākslu no labiem produktiem pagatavot nebaudāmu ēdienu, tad neaizmirsīsim to, cik daudz darba virtuves darbinieki paņem uz mājām. Un ģimenes viņiem parasti ļoti lielas. Tam nekādas speciālās ēdinkartes nevar spēt pielāgoties.

  • Es arī pārstāvu viedokli, ka pretīgs ēdiens un neciešama un augstprātīga attieksme nav norma – manuprāt, tam nav nekāda sakara ar ‘labo’ vai izlepušo dzīvi, uz ko citi atsaucas. Un ir pielnīgi skaidrs, ka runa ir par efektivitāti – neviens negaida slimnīcā restorāna ēdienu, bet ir taču arī gradācija starp smalku un neēdamu ēdienu. Un alerģijas ir jāņem vērā un arī tas, ka daudzi cilvēki ir izvēlīgi ēdienā. Baltmaize ar desu?? Šo vispār nevēlos apspriest – protams, protams, kara laikā arī pirkstus pasūkātu, bet mēs nedzīvojam kara apstākļos, kad ūdenī gatavota putra jau ir izcila ēdienreize. Un, ja fiziski ir jāmet ārā neapēstais ēdiens, kam no tā ir labums? klaja līdzekļu izšķērdēšana, jo arī ūdenī vārītie griķi taču kaut ko maksā.. Otra lieta ir tāda, ka šajās slimnīcās bieži nonāk arī vecāki, kas ļoti labprāt samaksātu par citu ēdienu, citām iespējām, un ir žēl, ka aiz vaimanām par līdzekļu trūkumu arī šādas lietas nav iespējams noorganizēt.

  • Ir tiešām jocīgi lasīt, ka negatšīgs ēdiens slimnīcā ir ok, jo nav taču restorāns. Tas, ka jāpagatavo par 1 ls dienā, arī nav attaisnojums, vienkārši ir “pavāri” kuriem ir pārsteidzošas spējas gatavojot sabojāt pilnīgi normālus produktus. Kad bijām slimnīcā Bulduros, bija izteikta atšķirība starp dažādās pavāru maiņās gatavotu ēdienu. Viena maiņa gatavoja es pat ļoti garšīgi, otra regulāri pamanījās savārīt makaronus viendabīgā putrā, dārzeņus sautējumā salikt pa pusei notīrītus dārzeņus, kartupeļu biezeni sataisīt ar visām kartupeļu “acīm” un pelēku (kas ir no tā, ka putrai pienu lej klāt aukstu), tā ka jautājums nav budžetā, produktu kvalitātē vai faktā, ka tas notiek slimnīcā, problēma ir attieksmē un tikai! Un nav attaisnojums, ka maksā 0,90Ls stundā, ja tu reiz dari to darbu, tad var pacensties un izdarīt labi. Gribētu slimnīcas pavāriem pajautāt, vai mājās viņi gatavo tāpat???

  • Jāni, par tiem 0,50ls par porciju es paņēmu no Kaspīc komentāra.Viņš, manuprāt, ļoti uzskatāmi parādīja, ka var uztaisīt arī ko garšīgāku un sabalansētāku par ūdenī vārītu mannā putru. Nezinu cik liela ir atšķirība piešķirtajos līdzekļos ēdiena gatavošanai starp slimnīcām, bet savā apzinīgajā mūžā pabijusi divās slimnīcās iekš LV pusgada laikā – redzēju pilnīgi divas dažādas ēdiena izpildes versijas. Jūrmalas slimnīca, kas, ja pareizi atceros, arī ir valsts slimnīca, spēj piedāvāt, gan dārzeņu sautējumu, gan tēju, gan arī putras, gan kaut ko no piena produktiem, kas ir labāks variants par vārītiem griķiem un mannā putru uz ūdens.
    Un atļaušos atkārtoties, bet es pašlaik vairāk biju šokā par to, ka es kā nebarojoša mamma, kura ir gatava maksāt par TO PAŠU ēdienu (lai kāds viņš arī būtu) papildus, lai tikai varētu paēst neizejot no palātas. Nevis par to, kas tiek likts uz tā šķīvja, jo to nedēļu biju gatava vienalga ko likt mutē, lai tikai kuņģī kas būtu – pārsvarā gadījumu piedāvātais ēdiens vismaz bija silts, kas man ir svarīgs faktors. Man nebija neviena, kuru palūgt saprātīgā laikā atbraukt, lai paauklētu mazo un es varētu aiziet paēst. Vīrs brauca pēc darba un pa to studiņu, kamēr viņš bija slimnīcā es skrēju mazgāties, uz WC, kaut ko iekost no ledusskapī esošā, sakrāmēt vīram bērna netīrās drēbes līdzi, izkrāmēt atvestās drēbes un izmazgāt visas pudelītes, kas bija pa to laiku sakrājušās barojot mazo.

  • Lūdzu pāris konkrēti recepšu varianti –

    makaroni ar tomātu mērci (vārīti makaroni, mērce gatavota no tomātiem savā sulā, tomātu pastas, sīpoliem, ķiplokiem, sāls, pipariem, kaltētas raudenes)

    lēcu-biešu salāti (vārītas lēcas, bietes krāsnī saceptas kopā ar ķiploku, olīvu vai cita eļļa, sāls, pipari, pēc vēlēšanās salātus var papildināt ar kādu mīksto sieru, citrona sulu vai etiķi

    falšais zaķis (liesa maltā gaļa, sīpoli, burkāni, ķiploki, ola, ūdenī izmērcēta maizīte, garšvielas)

    Kartupeļu-pētersīļu sakņu biezenis ar zaļumiem (kartupeļi, pētersīļu saknes, piens, sviests, sāls, pipari, svaigi lociņi)

    Visi šie ēdieni ir lēti arī, ja sastāvdaļas pērk veikalos vai tirgū. Pieņemu, ka slimnīca strādā ar piegādātājiem un jācer, ka viņiem tomātu bundža vai kilograms kartupeļu varētu izmaksāt daudz lētāk nekā man veikalā pērkot.

    Noskaties arī šo video, kur Kaspars un Vineta taisa vairākus garšīgus un lētus ēdienus no grūbām: http://www.garso.lv/2010/09/29/tautasbalss-paedusai-latvijai/

    Šodien Āgenskalna “Pastarelliā” nopirku svaigus spinātu-siera ravioli, ko mājās izvārīšu savai meitiņai. Kilograms maksā 4,70 Ls, tas pabaro 4 pieaugušos, nekādas piedevas pat nav vajadzīgas. No kilograma droši vien pietiktu vienai maltītei vismaz 6 maziem bērniem. Tas ir mazāk nekā lats par izcili garšīgu un veselīgu ēdienu.

    Tā ka nevajag izlikties, ka ir tikai divas galējības – lēti un riebīgi vai labi un dārgi. Vieglāk protams ir neko nedarīt, lai viss paliek kā ir, ciest klusu vai kurnēt sev zem deguna.

    Ā, un par to galdu un šmucīgo ēšanu – iedomājies, manā palātā galda nebija. Nebija arī blakus palātā. Cik redzēju staigājot pa slimnīcas gaiteni, lielākie bērni arī ēda, sēžot savās gultās.

  • Atvainojos, ka aizskāru tik daudzu komentētāju jūtas un ceru, ka man adresētie epiteti jūs darīja mazliet laimīgākas. 🙂
    Paldies Kristai par receptēm, bet neviena no tām neatbilst pinvērtīga uztura kritērijam, un izmaksas zem 45 sant. ir tikai pēdējai. Nu, atkarīgs, protams, cik liela porcija… Par to, cik veselīgi ir ēst tādus produktus, kā, piem., tomāti savā sulā, es negribu izteikties, tas būs pārāk gari.
    Kaspara un Vinetas sižetu esmu redzējis, labs darbs. Grūbas ir lētas, bet kāpēc cenā netiek rēķinātas pārējās sastāvdaļas? Vai jūs zināt, cik maksā tās pašas saulespuķu sēklas? Sēnes pašas mājās nāk? Bet degviela vai autobusa biļete? Konservēšanas izmaksas? Es saprotu, ka lielākā daļa šeit komentējošo tādas kapeikas neskaita, bet būsim konsekventi un godīgi vismaz pret sevi brīžos, kad citiem norādam, kā dzīvot!
    Kas attiecas uz “lēti un riebīgi vai labi un dārgi”, tad mēģiniet saprast, ka jūs neviens/neviena neesat pasaules naba un tas nav unikāls notikums kaut kādas slimnīcas dzīvē, ka es vai jūs tur esat ieradušies. Ēdienu tur gatavo vairākiem simtiem (!) slimu (!) cilvēku un nav iespējams izpatikt katra gaumei. Es šeit nerunāju par pārvārītiem makaroniem vai citu nolaidību, bet to, ka lielā mērā ēdiena garšu nosaka garšvielu pielietojums, kas ir ļoti individuāla gaumes lieta. Es ļoti šaubos, ka jebkurš jūsu gatavots ēdiens, kas jums pašām liekas pavārmākslas Everests, tāds liktos arī man. Un otrādi.
    Rezumējot- teātri skatās teātrī, mašīnas taisa autoservisā, slimības ārstē slimnīcā, ēdienu BAUDA restorānā. Vai nu jums tas patī, vai nē.
    Veiksmi visiem!

  • Varbūt padalīsies ar saviem veselīga uztura kritērijiem? Vai Tev ir zināmas cenas, par kurām BKUS iepērk pārtiku, lai varētu reālistiski aprēķināt porciju izmaksas? (man nav. ceru, ka piekritīsi pieņēmumam, ka BKUS par produktiem nemaksā mazumtirdzniecības cenas)

    Protams, ka ēdienu var baudīt arī restorānā, un man patiesi žēl, ja tā ir vienīgā vieta kur Tev gadījies to baudīt, bet varbūt esi pamanījis, ka par valsts, t.i. nodokļu maksātāju naudu slimus cilvēkus un dažāda vecuma bērnus baro arī tādās iestādēs kā skolas un slimnīcas. Pat vairākas reizes dienā. Man nav vienaldzīgs ne tas, vai manam bērnam būs ko ēst slimnīcā un skolā, ne cik lietderīgi/nelietderīgi tiek tērēta mana nodokļu nauda. Tāpēc par to runāju, un, kā liekas, galīgi neesmu vienīgā, kurai šķiet, ka ar esošo sistēmu kaut kas dziļi nav kārtībā.

    Un runājot par gaumi – redzi, man liekas, tā kā nodokļus maksā cilvēki ar dažādu gaumi – tajā skaitā veģetārieši un vegāni – tāpēc viņi būtu tiesīgi sagaidīt no valsts savai gaumei atbilstošus pakalpojumus. Kādai gaumei atbilst slimnīcu ēdiens, man šobrīd grūti uzminēt, varbūt kādam vecam padomju laika reglamentam, kas ērtības labad kādam pārvaldniekam aizķēries atvilknē.

  • Par veselīgu un pilnvērtīgu uzturu informācija ir brīvi pieejama, negribu piespamot Tavu blogu, bet pameklē un palasi, ja jau tāda interese ir parādījusies.
    BKUS darba organizācija un iepirkuma cenas man nav zināmas, bet mazumtirdzniecības cenas gan. Lūgums padalīties ar receptēm vairāk bija domāts kā aicinājums nemētāties ar absurdiem apgalvojumiem, ka 2012. gadā Latvijā var regulāri, pilnvērtīgi, garšīgi ēst, tērējot uz ēdienreizi 50 santīmus. Ja kādam šajā sakarā ir kaut kas vēl piebilstams, tad vispirms pamēģiniet- tikai nevis atsevišķu ēdienreizi, bet gadu no vietas.
    Tas, ka ikdienā visgaršīgāk paēst var tieši mājās, nav diskusijas vērts fakts, tāpat, kā aksioma, ka ēdienu baudīt ir jāiet uz restorānu.
    Kas attiecas uz manu zināšanu par skolām un slimnīcām- man ir četri bērni un tātad es, iespējams, par šīm vietām zinu vairāk par Tevi. Un, ja ņem talkā elementāru loģiku, tad nav grūti secināt, ka cilvēkam galīgi nav vienalga, ko viņš ēd, ja reiz viņš ir veģetārietis, ne? Problēma ir nevis vienaldzībā, bet attieksmē. Augstprātība un zināšanu aizvietošana ar pieņēmumiem un fantāzijām nav tas labākais ceļvedis dzīvē, bet tas nu tā.
    Vienīgā lieta, kurā Tev pilnīgi piekrītu, ir pieņēmums, ka ēdināšanas organizācija slimnīcās, visticamāk, tiešām nav daudz mainījusies kopš CCCP laikiem (varbūt studente Līva mani palabos). Nepažēloju laiku un atradu vienu materiālu, kurā ir atspoguļoti slimnīcas ēdināšanas principi un sīkāk izskaidrots par katru diētu: http://tinyurl.com/7rv3qkq
    Recepšu nav, bet toties ir rūpīgi uzskaitīts olbaltumvielu, ogļhidrātu un taukvielu saturs, kā arī kalorāža, sāls daudzums un kas tur vēl. Modīga bloga pavēlniecei lasāmviela nebūs interesanta, bet varbūt ļaus saprast, ka slimnīcas pavāram ir cits skatu punkts uz Tavā rakstā atspoguļoto.
    Starp citu, es neesmu slimnīcas pavārs. Ja kas.

  • Manuprāt, nemaz nav tik traki. Ir nācies ēst gan reģionālās slimnīcās, gan Stradiņos un Gaiļezerā, un biju patīkami pārsteigts!
    Jāatzīst gan, ka ēdienkarte ir samērā vienveidīga,
    piemēram, pavadot slimnīcā vairāk kā 5 dienas, Tev jau ir skaidrs, kas varētu tikt pasniegts nākamajā ēdienreizē.
    Taču mana pieredze ir pārsteidzoši pozitīva, jo gatavojos, protams, kaut kam šausmīgam.

  • Esmu pabijusi ilgaas vizitees UK slimnicas. Masinas iepriekseja diena staiga apkart ar edienkarti, lai Tu izveelies ritdienas edienkarti- pusdienam un vakarinam. Var est un var neest siltos edienus-3 veidi+4.vegetarais. Var izveleties tikai sviestmaizes un auglus. Galdi palatas ir, bernu kreslini ari ir un visvairak tiek sekots konkreta cilveka alergijam un dietas vajadzibam(uz papira, lai visi prieksraksti no likumigiem lenkiem butu ievertoti un kads pacients slimnicu tik neiiesuudz tiesaa).
    2x diena (no rita un ap 4) pa palatam apakart ar ratiem staigaa teejas tantes, kam nav zjel pacienat ari gimenes loceklus.
    Pecoperaciju perioda dod tikai zhelejas/saldejumu/buljonu. Vai nu to, ko katrs izvelas no siem 3; berniem pec mandelu izgriesanas speciali piedava saldejumu.
    Bet, mans vienigais secinajums ir tads pats, kads te tika minets- viss atkarigs no cilveciska faktora- kadi nu pavari gadas, cik precizitates un godaprata ieliek sava darbaa, tads ediens pacientiem jaed. Ari ideli labskanigas lietas var sacukot jebkurs nolaidigs pavars jebkura pasaules slimnicaa.
    Novelu tomer est veseligi maajaas un neslimot!

  • Vēlamies informēt, ka Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ir noteiktas sešas dažādas diētas atbilstoši bērnu vecumam un attiecīgai saslimšanai, kā arī zīdaiņu diēta līdz viena gada vecumam (adaptētie maisījumi un putras), saudzējošā diēta bērniem no 1 – 3 gadiem (maksimāli sasmalcināta un termiski apstrādāta pārtika) un vispārējā diēta. Ārsts, apskatot pacientu, nosaka kāda diēta dodama pacientam, jo piemēram, diabēta pacienti saņem papildus ēdienreizes, savukārt celiakijas pacientiem ēdienkartē netiek izmantoti miltu produkti u.c.

    Bērni katru dienu saņem trīs siltus ēdienus gan zivju, gan gaļas, gan dārzeņu un piena produktus. Bērnu slimnīcas dietoloģijas dienests izstrādā ēdienkarti, ievērojot veselīga uztura vadlīnijas, proti, uzturvielu attiecības. Ēdienkarte tiek veidota, lai slimnīcas pacienti diennaktī uzņemtu 1800- 2000 kcal, kā arī tiek sabalansētas uzturvielas: olbaltumvielas 15%, tauki līdz 30 % un pārējais ogļhidrāti.

    Gatavojot slimnīcā maltītes, netiek izmantoti pusfabrikāti, kā arī ēdiens tiek gatavots attiecīgajai ēdienreizei, tādejādi nodrošinot katru reizi svaigu un kvalitatīvu maltīti. Bērnu slimnīcas uztura kvalitātes uzraudzības komisija pastāvīgi veic gan kvalitātes, gan garšas kontroli, kā arī nodaļās tiek veiktas aptaujas, lai iespēju robežās pilnveidotu un dažādotu ēdienkarti.

    Lai arī kā dietoloģijas dienests mēģinātu veidot veselīgu uzturu, jāņem vērā gan slimnīcas finansiālās iespējas ( 1.40Ls bez PVN uz vienu personu), gan maksimāli arī bērnu vēlmes. Piemēram, ļoti veselīga ir miežu biezputra un dārzeņu salāti, bet bērni tos praktiski neēd. Vēlamies uzsvērt, ka veselīgas ēšanas paradumus ir jāmāca ģimenē, savukārt slimnīca iespēju robežās izstrādā, gatavo un piedāvā veselīgu uzturu pacientiem.

  • Ehh, ku pazīstami. Pirmo reizi, tālajā 2004.gadā nokļuvu BKUS 14. nodaļā… jā biju šokā. Bet šokā par informācijas trūkumu, nevis ēdienu. Tā kā 14. nodaļa i infekcijas nodaļa, tad tur apkārt vazāties nav ieteicams + ēdiens tiešām atbilda visstingrākai diētai, kāda vajadzīga pie visu vēdervīrusu saslimšanas gadījumiem.
    Tagad, kad esmu BKUS pabijusi vairākkārt, vairs tik traki neliekas. ēdiens nav nekas izcils, bet ne nebaudāms. Ir ēsts sliktāks 😀
    Gribu nedaudz aizstāvēt BKUS. Gan jau, ka pārtikas iegādei izsludina iepirkumu no kura tiek izvēlēts LĒTĀKAIS, nevis veselīgākās utt. pārtikas piegādātāji. No tā, kas ir, ir jāpagatavo maltīte diezgan palielam pacientu skaitam. Ir taču vieglāk izdomāt ko un kā pagatavot pa 0.50ls dienā 50cilvēkiem nekā šo pašu dienas summu izmantot 100 un vairāk cilvēkiem. Visas iepriekš pieminētās Garšīgo ēdienu slimnīcas ir salīdzinoši mazākas ar mazāku pacientu skaitu. Un vēl kas, uz slimnīcu brauc ārstēties nevis izēsties. Un acīmredzot kārtīga maltīte neiet roku rokā ar drīzu atveseļošanos 😀
    Un ja nemaldos, tad visā pasaulē valda uzskats, ka slimnīcās un tamlīdzīgās iestādēs baro briesmīgi…

  • Ļoti sirsnīgi un reizē rūgti ironiski par to, ko lielākā daļa esam piedzīvojuši. Ja vēlas, visu var uzlabot un noteikti vajag, jo prieks par garšīgu ēdienu ir tik svarīgs vispārējai labsajūtai!
    Žēl vienmēr dzirdēt attaisnojumu, cik maksā ēdienu iznēsātājiem, cik pavāriem kā neapgāžamu attaisnojumu, ka tā ir jāturpina eksistēt. Ir daudz darbu, kuros nesanāk samaksa i ne tik stundā, bet vai tādēļ mēs zaudēsim cieņu, cilvēcību un vēlmi attīstīties?
    Paldies, Krista par to, ko Tu dari un ka dalījies savās domās un ieteikumos!

  • Ai jā,arī man vēl labā atmiņā slimnīcā pavadītais laiks, kad pasaulē ieradās mana meitene. Un ar labu, es noteikti nedomāju šā vārda tiešo nozīmi. Tā nebiju ilgojusies tik no kādas vietas prom vēl nekad! Protams, nevarētu teikt, ka tobrīd es biju īpaši zinoša uztura jautājumos un kā manis apēstais skars zīdainīti, bet pat man nezinošai likās par traku sēņu mērce un arī kāposti, kas tika pasniegti jaunajām māmiņām. Piens īsti negribēja nākt, un, apzinoties, ka man vajadzētu nomierināties un ko labu uzēst… tas bija traki. Atkārtot vairs negribētu!

  • Pats labākais, kas ar mani ir noticis, nonākot slimnīcā, ir tas, ka tā bija Vācija. Ievadā gribu pateikt, ka diez vai ir iespēja atgūt veselību, ja slimnīcas ēdiens izsauc riebumu tikai tamdēļ, ka tas ir pilnībā sabojāts. Tieši barojot daudzus simtus slimu bērnu, ir daudz vieglāk pagatavot vairākus dažādu ēdienus. Gan tā, lai pieskaņotos bērnu vecumiem, gan citām viņu vajadzībām. Varu ieteikt Vācijas pieredzi, kur dienu iepriekš varēju izvēlēties no trim piedāvātajiem ēdieniem. Jā tas nebija restorānu ēdiens, bet Lido kvalitātē gan. Šādā gadījumā vienmēr var izvēlēties kaut ko, kas liekas pierasts un garšīgs. Turklāt ēdiens netiek izcūkots.

  • Lēcas es teikšu gan nav lētas. Cik maksā kilograms? Vismaz 2lati.Vismaz veikalos, kā ir tirgos nezinu. Ja makā ir tikai šie 50 santīmi, tad neko no nosauktā nevar pagatavot, un par viltoto zaķi vispār var tikai sapņot. Protams ja ir sveramie produkti, tad var nopirkt porcijai nepieciešamo, bet ja tirgus nav pieejams, ko tad darīt? Kad man makā bija pēdējies santīmi devos uz veikalu un pirku cenotu pārtiku, tāpat paēst var ja nopērk kādu sauso ātri pagatavojamo makaronu zupiņu, parasti par akcijas cenu. Un diezvai tas ir veselīgi.
    Bet par slimnīcu. Viss atkarīgs no slimnīcas personāla. Vai tas ir ieinteresēts kaut ko darīt vai tikai atsēdēt savu laiku, lidz ar to ir arī atieksme.Ir nodaļas kurās attieksme ir ļoti laba. Viss gan atkarigs no ēšanas paradumiem ģimenē un slimnīcas pavāra. Varbūt šajā gadījumā kad ēdiens nav garšigs slimnīcai vajadzētu nomainīt pavaru. Ir reizes kad tās pašas zivju kotletes ir garšīgas, bet citreiz nav ēdamas. Bet par galdiņiem? Ir nodaļas kurās šie galdi kur paēst ir. Tātad viss atkarīgs no tā kurā BKUS nodaļa nonāk.

  • Liels paldies Krista par rakstu, paldies par tēmas uzsākšanu.
    Arī man ir pieredze no BKUS, kur pavadīju iepriekšējā vasarā nedēļu. Un jāsaka, ka arī es nebiju sajūsmā par piedāvāto ēdienu, bet izsalkums darīja savu un tā mēs ar divgadīgo dēlu “sadalot porcijas” kaut ko vēderā dabūjām.
    Jautājums par to, vai uzņemšanā prasa par alerģijām un ēdiena izvēlēm, manā gadījumā neapstiprinājās. Jā, prasīja vai bērnam ir kādas alerģijas, bet ziniet, tas jautājums bija kā izbērtas pupas citu medicīnisku jautājumu starpā. Varbūt, neesmu saskārusies ar alerģiju problēmu, bet nu vai tomēr tajā ārsta anketā varētu iestarpināt vēl vienu jautājumu, un pajautāt atsevišķi, vai nav specifiskas ēdienu alerģijas. Savukārt, jautājumu par veģetārismu gan manas ausis nedzirdēja.
    Arī es esot slimnīcā domāju par šķērdēšanas jautājumu. Un tur nu es piekrītu, ka ēdiena izdalītājs varētu gan gana slimnīcas līdzekļus ietaupīt, ja uzdotu elementāru jautājumu, vai pacients vēlas konkrēto ēdienu. Un tas ir arī stāsts par saldināto tēju. Nu vai tiešām melno tēju, kas varbūt arī ir diezgan dzerama, var pagatavot tikai komplektā ar cukuru? Vai tas ir tik sarežģīti šo cukuru piedāvāt atsevišķi? Un vienkārša ūdens piedāvāšana laikam ir ļoti liela ekstra (jo, pat vasaras tveicē, tādas opcijas nebija, tikai ļooooooti salda tēja), to var pats pie ieejas kioskā nopirkt:-).
    Bet Jāņa komentāriem es gan nepiekrītu, jo šeit nav jautājums par to vai slimnīcās ir jābūt restorāna līmeņa ēdiens, bet gan par attieksmi. Šāda veida ēdiens tajā ir gatavots gadu gadiem un neviens nemaz nemēģina kaut ko ļoti mainīt, jo tas prasa papildu piepūli, īsāk sakot konveijera darbs. Bet kā komentāros var izlasīt un es arī no savas pieredzes varu teikt (vēl jo vairāk, ja ēdiens tiek gatavots vairākiem simtiem cilvēku) daudzveidīgāku ēdienu var pagatavot neiztērējot milzu līdzekļus.
    Krista, bet varbūt vajadzētu sarīkot kārtējo akciju – bērnu slimnīcai – bērnu barošanas krēsliņus!:-) Tas nu tik tiešām ir absurds. Jā, protams, var jau kaut kā bērnu pabarot klēpī turot vai iestutējot gultas stūrī, bet vai vajag? Un atvainojos, bet tas nav jautājums par to vai var atļauties, jo vienārši bērnu krēsliņi (kurus uz visu slimnīcu, nu noteikti, nevajag tūkstošiem) tik tiešām nemaksā ļoti daudz.

  • Ievai –
    un kas tad liedz caur Bērnu slimnīcas fondu tos krēsliņus uzdāvināt?
    nevajag pat nekādu akciju (akcija gan derētu daudzuma piesaistē)

    un par Kristas minētajiem Pastarellia ravioli – tas ir klasisks piemērs, kur “āēdis nepaēdušu nekad nesapratīs”
    ja nezinātu, ka tā ir Jūsu nopietnība, tad varētu šķist, ka tā ir ironija par tēmu “dzīres bada laikā”

    un kādu gan attieksmi jūs gribat 24/7 režīmā no ārstiem, medpersonaļa, apkalpojošā personāla, ja viņu apmaka ir tāda, kāda tā ir?
    attieksmi par savu naudu mēs pērkam restorānā un arī, kā zināms, ne vienmēr garantēti

  • Es sagaidu profesionālu attieksmi, jo attieksmes ziņā Latvija droši var pretendēt uz pēdējām vietām. Attieksmi par savu nodokļu naudu mēs pērkam arī slimnīcā. Un šajā jautājumā ir jāmaina sabiedrības attieksme. Diemžēl ravioli pagatavošana neprasa īpašu pavāra profesionalitāti, un arī tā pašizmaksa nav liela, bet vai slimnīcas pavāra profesionalitāte ir pietiekama? Iepriekšējais komentārs man lika aizdomāties, vai tiešām man jājūtas nelāgi, ja es varu sev nopelnīt kvalitatatīvu pārtiku?

  • Jā protams, vienmēr jau var uzdāvināt, bet bērnu slimnīca varētu iedomāties arī šādu opciju iestrādāt savā budžetā. Jā, jā naudas nav algām, zālēm, bet šādu krēsliņu pirkšanai pilnīgi noteikti nauda netiktu ņemta no algu un zāļu budžeta sadaļas, kā arī šāda veida krēsliņus noteikti nevajag katru mēnesi jaunus iepirkt.
    Linda, paldies par komnetāru, jo piekrītu Tev par attieksmi, jo to varētu vēlēties ļoti daudzās jomās. Vai tiešām viens smaids ir atkarīgs no algas cipara?

  • Lindai un Ievai

    smaids, protams, parasti nav atkarīgs no $
    bet jūs savā darbā strādājot bieži kaut ko darāttāpat vien?
    pirms prasīt no citiem jāsāk ar sevi

    slimnīcas var savā budžetā ierēķināt jebko
    bet ir ministrijas, valsts kontrole, likumdošana un viss pārējais, kam budžetam jāatbilst, lai to apstiprinātu
    tas pats ir, piemēram, par valsts iepirumiem
    ok, varētu atbalstīt LV ražotājus & zemniekus, iepērkot vairāk no viņiem, arī, piemēram, Latvijas Finierī pasūtīt tos pašus krēsliņus
    bet ja iepirkuma likums nosaka izvēlēties zemāko cenu, ko tad???
    un apstrīdēt var jebkurš un viss ievelkas vienmēr; ko tad???

    un ja jāizvēlas zāles vs kaut kāds tur krēsliņš, nu, sorrī, tur slimnīcas direktoram viennozīmīgi jānosliecas par labu zālēm utml.
    pašas māmiņas korī protestēs, ja viņām vai viņu berniem tiks mazāk/sliktākas zāles

    slimnīcas pamatfunkcija ir ārstēšana.

  • Ziniet, rokas nolaižas, jo kā jau parasti tiek meklēti iemesli kā nedarīt, nevis kā izdarīt. Jā un vienmēr ir vainīgas ministrijas, likumdošana, beigās arī zemnieki un Latvijas Finieris (es šādu opciju nemaz nebiju iedomājusies, jo koka izstrādājums pēc definīcijas būs dārgāks).
    Jā Kristīne, es tik tiešām māku cilvcēkiem pasmaidīt nesagaidot par to piemaksu.

  • O, jā es esmu sajūsmā par savu darbu! Un manuprāt tā ir tā atšķirība, ka slimnīcu pavāri nav sajūsmā par savu darbu, un ne tikai viņi. Cilvēkam, kam ir gandarījums par savu darbu, kuru darbā novertē citi, ir arī pilnīgi pozitīva attieksme pret apkārtējiem.
    Vēl vairāk, šķiet, man ir arī absolūti citāda attieksme pret pakalpojumiem, ko saņemu, sabiedrību un valsti, kurā dzīvoju. Šīs Kristas pārdomas būtībā uz mani neattiecas, jo man nav bērnu, kuri varētu nonākt slimnīcā. Bet zinot, ka šī nav unikāla bērnu slimnīcas īpatnība, es tērēju savu laiku un par baltu velti pievienojos Kristas atbalstam. Jā, man ir būtiski izteikt savu atbalstu, un nevis pieņemt par normālu pilnīgi nenormālu praksi. Turklāt pakalpojumu sniegšanas jomā strādājošajiem (tas attiecas arī uz slimnīcas personālu) pašsaprotami algā ir iekļauta cieņpilna attieksme pret pakalpojuma saņēmēju. Kas cilvēkam ir galvā, lai domātu, ka tas ir kaut kas, ko personāls “dara tāpat vien…”? Es labi apzinos, ka saldā tēja, ir nieks slimnīcas ēdināšanas sistēmā, bet šis nieks nekādi nav saistīts ne ar iepirkumu, ne budžetu, ne Valsts kontroli. Kur ir problēma piedāvāt nesaldinātu tējiem tiem, kas nelieto cukuru pie tējas?
    Es uzskatu, lai sasniegtu primāro – atveseļošanos – jebkuram slimniekam kvalitatīvs ēdiens ir būtisks.

    p.s. iesaku uzmanīgi izlasīt Iepirkuma likumu, tur nav teikts, ka jāizvēlas lētākais piedāvājums. Jautājums ir cits, kuram iepirkuma speciālistam ir kapacitāte pamatot citu izvēlēto piedāvājumu?

Pievieno savu komentāru