No ēst gatavošanas pilnībā neizdevās izbēgt arī Japānā.
Sukijaki un šabu-šabu ir maltītes, kuru baudīšanas priekšnosacījums ir ēdāja aktīva līdzdalība tapšanas procesā, kas notiek acu priekšā uz galda, kur novietots katls virs gāzes degļa. Abām princips ir līdzīgs – dārzeņi, sēnes un papīrplānas gaļas šķēlītes tiek vārītas ūdenī vai buljonā, ko beigās izstrēbj kā zupu.
Šabu-šabu katlā sākumā vārās tikai ūdens. Tur ar irbuļiem met iekšā cūkgaļas vai liellopa gaļas šķēlītes, pēc pāris sekundēm ķeksē laukā (jo ir gatavas) un pirms apēšanas iemērc atbilstošā mērcītē (piemēram, sezama sēkliņu mērcē, kas garšoja līdzīgi kā tahini, vai sojas mērcē, kas aizdarīta ar citrona sulu un čili). Pārmaiņus gaļai katlā vāra nūdeles, kāpostu lapas, zaļumus un sēnes.
Šis process turpinās, kamēr esi apēdis visu savai porcijai atvēlēto gaļu un dārzeņus, un rezultātā katlā pašrocīgi izvārījis buljonu. Šo buljonu tev pavārs maltītes nobeigumā svinīgi aizdara ar nūdelēm un pāris turpat uz vietas uzmeistarotiem pelmenīšiem un iesmeļ bļodiņā, lai tu skaļi un apmierināti izstrēbtu. Japānā skaļa zupas strēbšana pieder pie labām manierēm, ko es vēl tikai mācos apgūt, neuzkrītoši vērojot vietējos. Vakar sanāca jau pavisam labi, tikai nūdeles drusku nošķieda brilles 🙂
Sukijaki ir līdzīgs šabu-šabu, tikai šajā gadījumā viss jau ir salikts katlā, un buljons aizdarīts ar sake un cukuru. Sākumā katls ir ar lielu kaudzi, kas pamazām garšīgajos garaiņos plok, un ēdāja darbs ir to ik pa brīdim apmaisīt, lai vienmērīgi savārās. Kad ēdiens ir gatavs, liesma tiek samazināta un viesmīlis atnes trauciņu ar jēlu olu.
Tradīcija paģēr, ka ar irbuļiem no katla jāzvejo laukā biezumi, kas pirms apēšanas jāapmērcē viegli sakultajā olā. Tas nu bija par daudz prasīts, jo jēlas olas konsistence mani šķebina! Atradu izeju no situācijas, olu ielejot katlā un vārot bez čaumalas, par ko viesmīļi gan likās viegli apvainoti (ola taču bija pavisam svaiga!) bet es toties varēju bez starpgadījumiem pabeigt savas vakariņas 🙂
Jēlā ola tiešām varētu būt nepārvarams pārbaudījums. Man jēls olas dzeltenums reiz bija jāatvaira Bornholmas salā – tur to pasniedz klāt karsti kūpinātai siļķei. Es ticu, ka garšas noteikti sader lieliski kopā, taču jēla ola – brrrrr, paldies un uz redzēšanos.
Kāpēc tik daudzās bildēs fonā ir eiropieši? 🙂