Vielas:

500 g labas kvalitātes ne pārāk treknas maltas cūkgaļas
1 ola
2 citronzāles stibas
pusīkšķa izmēra invgera gabals
1 šalotes sīpols vai vidēja izmēra dzeltenais sīpols
maza buntīte loku
maza buntīte kinzas
1 svaigs čili pipars vai pustējkarote Sambals Oeleks (ellīgi stipra čili pasta, ko var nopirkt mazās burciņās)
2 ķiploka daiviņas
nepilna tējkarote sāls
drusku svaigi malti melnie pipari
neitrāla eļļa cepšanai – piemēram zemesriekstu vai vīnogu kauliņu

Gatavot:

Ingveru, ķiploku un sīpolu nomizo, čili izņem sēklas (tās var atstāt arī iekšā, ja nebaidaties no asumiem). Citronzālei noloba ārējo mizas kārtiņu un apgriež sakaltušos galus. Visas šīs garšvielas sīki sasmalcina – visērtāk to izdarīt, sametot visu kopā iekšā mazā, elektriskā kapātājā, bet ja tāda nav, kapājiet katru atsevišķi (ingveru sarīvējiet). Sakapā arī kinzu un lociņus.

Bļodā visas garšvielas un olu labi samīca kopā ar gaļu un veido kotletītes, ko cep vidējā karstumā tā, lai apkārt ir kraukšķīga garoziņa un vidū būtu līdz galam izcepušās. Tās var pasniegt kopā ar rīsiem un/vai sasautētiem Pak Čoi vai spinātiem.

Iedvesmas avots šai receptei ir Naidžela Sleitera (Nigel Slater) grāmata “Appetite”.

Tā bija lieliska iespēja redzēt, kā dabā aug visādas lietas, ko līdz šim galvenokārt pazinu veikalu plauktos kaltētā un safasētā veidā. Lai neapmaldītos vairāk nekā 500 augu un citu dzīvo radību mudžeklī, pa garšaugu takām devos gida pavadībā.

Īpašs prieks bija iepazīties ar ingveru, kas ir viena no manām mīļākajām un visbiežāk lietotajām garšvielām. Tā laksti ir līdzīgi īrisam ar smailām lapām un skaistiem, krāsainiem ziediem. Gids stāstīja, ka ingvera ģimenē ir simtiem šķirņu, piemēram, turmeriks, kam sakne iekšpusē ir koši oranžā krāsā. Līdz Eiropai tas parasti nonāk krāsaina pulvera veidā un pazīstams arī ar nosaukumu kurkuma. Tālāk satiku arī ingvera brālēnu galangalu, kas ir citrusīgāks pēc garšas, un lāpveida ingveru (torch ginger), kura sārtais zieds gara kāta galā atgādina liesmojošu lāpu (no šī ingvera paveida pārtikā izmanto svaigas ziedlapiņas, nevis sakni).

Nākamā pietura manā ceļā bija izspūrušie citronzāļu krūmi. Necilā paskata stibas ar svaigo smaržu ir neatņemama sastāvdaļa Dienvidaustrumāzijas karijos, zupās un dzērienos. Radiniece citronella izskatās ļoti līdzīgi, bet tai ir cits izmantojums – patīkamais, spēcīgais citrusu aromāts kalpo kā dabisks odu un citu kukaiņu atgaiņātājs. Blakus citronzālēm lieliem ceriem auga vairāku veidu baziliks, arī Āzijā populārais citronbaziliks un saldais jeb Taizemes baziliks.

Īstu pārsteigumu sagādāja muskatrieksts – kā izrādās, lielās devās tas ir toksiska inde, un, norijot riekstu veselu, pēc apreibināšanās jūs sagaida droša nāve! Tāpēc, piemēram, Saūda Arābijā šo riekstu ievest ir aizliegts. No muskatrieksta iegūst divas garšvielas: papildus kodolam izmanto arī tā apvalku, ko angliski dēvē par “mace” (latviski diemžēl nezinu nosaukumu, nedz arī to, vai pie mums to var nopirkt). Redzēju arī, kā aug kanēļkoks. No skata nekas īpašs, un mizu, kā izrādās, rūpīgi loba nost, lai nebūtu jānogalina viss koks. Gids stāstīja, ka kanēļa pulveris lielos daudzumos neesot veselīgs un būtu jālieto pa mazai šķipsniņai, vislabāk gatavošanas laikā pievienot ēdienam miziņu, ko pirms pasniegšanas izmet.

Pipari, izrādās, aug blīvos ķekaros kā jāņogas. Melnie, baltie un zaļie piparu graudi rodas no viena un tā paša auga, atšķiras tikai apstrāde un gatavības pakāpe novākšanas brīdī. Skaidrības labad jāpiebilst, ka tie, ko dēvē par rozā pipariem, nekādi pipari vis nav – tās ir bezgaršīgas žāvētas odziņas ar sārtu čaulu, pret ko īsti pavāri izturas ar nicinājumu. Nu, vismaz tie, kuru grāmatas man nācies lasīt!

Garšaugu, uz ko skatījos ar viskārākajām acīm, Latvijā pagaidām nopirkt nevar. Tas ir kafras laims, kura augļiem ir grubuļaina miziņa un lapām brīnišķīgs aromāts. Kamēr to nedabūšu, atliek vien sapņot par Dienvidaustrumāzijā populāro zupu Tom Yum, ko ceļojuma laikā ļoti iecienīju…

Tas notika Stockmann atklāšanas dienā un es jaunā veikala izpēti, protams, sāku ar ēdienu nodaļu, kur atradu daudz brīnišķīgas ēdamlietas, kuras toreiz citur nevarēja nopirkt. Tagad par laimi tā vairs nav un, piemēram, mana mīļā citronzāle ir iegūstama gandrīz katrā RIMI.

Citronzāle ir tipisks Āzijas garšaugs, kur tas aug kā nezāle kuplos, izspūrušos krūmos:

Citronzāļu pļava Dominikas salā. Paldies Andrai par bildi!

To kulinārijā izmanto plaši – dzērienos, karijos, zupās. Ļoti labi šī zāle sader kopā ar zivīm un jūras veltēm savas maigās, citrusīgās smaržas dēļ.

Es to visbiežāk lietoju kopā ar ingvera-citronu-medus tēju, kur gan piemetu klāt tējai, gan – ja tēju atdzesēju un pasniedzu aukstu – ielieku vienu stibu stikla krūzē kā dekorāciju. Vēl man ir viena mīļa karija recepte, kur citronzāle piedalās sakapātā veidā.

Citronzāle nav dārga un neprasa īpašas pūles apstrādē – pietiek vien nolobīt ārējo miziņu un nogriezt sakaltušos galus. Pirms lieku to klāt tējai, resnāko galu sadauzu ar naža spalu – lai izdalās smaržīgā eļļa:

"iedauzīta" citronzāle