Vielas:

100 g kviešu milti
100 g rupja maluma/pilngraudu kviešu milti
100 g polenta (rupja maluma kukurūzas milti)
4 olas
100 g gaišbrūnais cukurs
160 ml olīveļļa
400 g bietes (svaigas, ne vārītas!)
2 tējkarotes cepamais pulveris
pustējkarote malti smaržīgie pipari
neliels gabals (pāris šķēles) sarīvēta vai smalki sakapāta ingvera
naža gals sāls
no 1 apelsīna ar smalku rīvīti norīvēta miziņa
12 kazas siera bumbiņas (tās, kas peld eļļā)

Gatavot:

Cepeškrāsni uzkarsē līdz 180 grādiem, sagatavo mufinu trauciņus.

Bietes notīra, nomizo un rupji sarīvē. Lielā bļodā labi saputo olas ar cukuru. Iemaisa eļļu, bietes, tad miltus, polentu, cepamo pulveri un visas garšvielas. Mīkla sanāks ellīgi fuksijrozā krāsā! Labi samaisa, ar karoti krauj formītēs un beigās uzmanīgi katram mufinam viducī viegli iegremdē kazas siera bumbiņu:

Cep 45 minūtes, vai “kamēr kociņš nāk laukā sauss”.

Vielas:

Frikadelēm – maltās gaļas masa no šīs kotlešu receptes, no kā izviļā mazas frikadelītes

Bāzes buljonam izmantojiet šo recepti, atmetot laurlapu un papildinot ar pāris šķēlēm ingvera un citronzāles stibu, ja ir pie rokas. Var izmantot arī kvalitatīvus buljona kubiņus

Zupai: pāris burkāni un rīsu vai udon nūdeles (vai kādas citas pēc jūsu izvēles)

Pasniegšanai: smalki sagriezti lociņi, kinzas lapiņas, sojas mērce, plāni sagrieztas čili ripiņas

Gatavot:

Izvāra bāzes buljonu, izķeksē no tā dārzeņus un garšvielas, pieliek klāt frikadeles un smalki sagrieztus burkānus un vāra apmēram 20 minūtes. Izvāra nūdeles atbilstoši instrukcijai uz iepakojuma, noskalo aukstā ūdenī un daļēji nokāš (ja nūdeles paliek peldot nelielā aukstā ūdens daudzumā, tās nesalips). Pasniedzot katrā bļodiņā vispirms ieliek nūdeles, tad iesmeļ zupu un virsū uzkaisa garšaugus. Sojas mērci klāt lej katrs ēdājs pēc patikas.

Šādu zupu ar garām nūdelēm visērtāk ēst ar kociņiem (čopstikiem), kā to dara Āzijā: ar tiem vispirms izķeksē biezumus un kad tie izēsti, ņem bļodu rokās un izdzer buljonu. Varbūt nav pārāk smalki, bet ērti un vienkārši, pie nosacījuma, ka tiek lietota bļodiņa nevis lēzens zupas šķīvis!

Laika taupīšanas nolūkos šoziem šādas frikadeles gatavoju lielā daudzumā (vienā piegājienā trīskāršojot vai četrkāršojot recepti), apcepu tās uz pannas un atdzesētas nelielos porciju trauciņos sasaldēju. Tādējādi man pa rokai gandrīz vienmēr bija kvalitatīvs pusfabrikāts, ko iemest buljonā taisni no saldētavas, un pusstundā ir gatava lieliska, silta maltīte! Palielinot frikadeļu recepti, nav nepieciešams likt klāt vairāk olas, ar vienu pilnīgi pietiek arī uz pusotru kilogramu gaļas.

Vielas:

apmēram kilograms rabarberu kātu
parastais vai gaišbrūnais cuurs pēc garšas, 100-200 g
no 1 apelsīna norīvēta miziņa
pusīkšķa izmēra ingvera gabals

krēmam:
200 ml putukrējuma
250 g kārba Mascarpone siera (vai cits krēmsiers, vai tikai putukrējums, ko tad attiecīgi ņem vairāk)
pāris ēdamkarotes pūdercukura
ja ir vēlēšanās, var pievienot no 1/4 vaniļas pāksts izskrāpētas sēkliņas, vaniļas cukuru un ēdamkaroti citrona sulu

Gatavot:

Rabarberus nomizo, sagriež paprāvos gabalos, bļodā sajauc ar cukuru un uz pāris stundām atstāj, lai izdalās sula.

Cepeškrāsni uzkarsē līdz 170 grādiem. Ingvera gabalu nomizo un sarīvē un kopā ar apelsīna mizu samaisa ar sacukurotajiem rabarberiem. Visu ber iekšā karstumizturīgā keramikas vai stikla cepamtraukā, pārklāj ar dubultā salocītu foliju, ko rūpīgi aploka traukam apkārt, un liek krāsnī uz 20 minūtēm. Izņem no krāsns un ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai.

Krēmam visas sastāvdaļas saputo mīkstās putās un krāmē porciju trauciņos, pārlejot ar atdzisušo rabarberu kompotu. Tas arī viss!

Iedvesmu receptei guvu dienasgrāmatā/pāvārgrāmatā, ko man pirms gada uzdāvināja Londonas bioloģiskās pārtikas veikalā “Daylesfordorganic”.

Vielas:

500 g labas kvalitātes ne pārāk treknas maltas cūkgaļas
1 ola
2 citronzāles stibas (bez tām var arī itin labi iztikt, ja nav pie rokas)
pusīkšķa izmēra invgera gabals
1 sīpols
maza buntīte loku
maza buntīte kinzas
1 svaigs čili pipars (bez tā var arī iztikt, ja nepatīk asumi)
2 ķiploka daiviņas
nepilna tējkarote sāls
drusku svaigi malti melnie pipari

neitrāla eļļa cepšanai – piemēram zemesriekstu vai vīnogu kauliņu

Gatavot:

Ingveru, ķiploku un sīpolu nomizo, čili izņem sēklas (tās var atstāt arī iekšā, ja jums patīk augstākas pakāpes asums). Citronzālei noloba ārējo mizas kārtiņu un apgriež sakaltušos galus. Visas šīs garšvielas sīki sasmalcina – visērtāk to izdarīt, sametot visu kopā iekšā mazā, elektriskā kapātājā, bet ja tāda nav, kapājiet katru atsevišķi (ingveru sarīvējiet). Sakapā arī lociņus un kinzu (lapas kopā ar kātiņiem).

Bļodā visas garšvielas un olu labi samīca kopā ar gaļu un veido kotletītes, ko cep vidējā karstumā tā, lai apkārt ir kraukšķīga garoziņa un vidū būtu līdz galam izcepušās. Tās var pasniegt kopā ar rīsiem un/vai sasautētiem Pak Čoi vai spinātiem.

Iedvesmas avots šai receptei ir Naidžela Sleitera (Nigel Slater) grāmata “Appetite”.

Ingvera izcelsme ir Dienvidaustrumāzija, augam ir neskaitāmas šķirnes, un tā lakstainā daļa atgādina īrisa ceru. Pārtikā galvenokārt izmanto ingvera sakni gan svaigā (zupās, karijos, čatnijos, mērcēs, dzērienos, marinētu, viskautkur) gan pulvera veidā (kūkās un cepumos, piemēram piparkūkās). Malaizijā veikalā manīju “jauno ingveru”, ko lieto svaigu, un “veco ingveru”, ko lieto galvenokārt termiski apstrādātu (“vecais ingvers” izskatījās līdzīgs tam, ko biju radusi redzēt Eiropas veikalos, arī pie mums). Izrādās, pusi no pasaules ingvera krājumiem saražo Indija, pārējo Ķīna, Jamaika, Taivāna, Taizeme un Nigērija. Tā rakstīts manā jauniegūtajā kulinārajā enciklopēdijā The Oxford Companion to Food!

Visvienkāršākā recepte ar ingveru galvenajā lomā ir tēja, kur pamata sastāvdaļas ir šķēlēs sagriezts ingvers, citrona sula un medus. Sajauciet šīs vielas sev tīkamās proporcijās, aplejiet ar karstu ūdeni krūzē vai kanniņā un pagaidiet vismaz 10 minūtes, lai ievelkas! Ziemas spelgonī es šo dzērienu lietoju katru vakaru (ļoti efektīvs līdzeklis saaukstēšanās un gripas profilaksei), savukārt vasarā es to atdzesēju, pievienoju ledu un dzirkstošu vai parastu minerālūdeni, un tas kļūst par atsvaidzinošu limonādi. Ja man ir pie rokas, parasti piešauju klāt arī kādu svaigu citronzāles stibu (nogriežot sakaltušo galiņu un ar naža spalu drusku “iedauzot” pārējo, lai izdalās aromātiskās eļļas) un/vai piparmērtas zariņu.

Vēl ingveru var ļoti labi pievienot svaigi spiestām sulām, lietojot dārzeņu sulu spiedi, piemēram, ābolu-burkānu-ingvera, vai apelsīnu-burkānu-ingvera. Sulas gatavošanas procesā piemet klāt nelielu svaiga ingvera gabaliņu un pēkšņi parasta sula pārvēršas par uzmundrinošu vitamīnu sprādzienu!

Tā bija lieliska iespēja redzēt, kā dabā aug visādas lietas, ko līdz šim galvenokārt pazinu veikalu plauktos kaltētā un safasētā veidā. Lai neapmaldītos vairāk nekā 500 augu un citu dzīvo radību mudžeklī, pa garšaugu takām devos gida pavadībā.

Īpašs prieks bija iepazīties ar ingveru, kas ir viena no manām mīļākajām un visbiežāk lietotajām garšvielām. Tā laksti ir līdzīgi īrisam ar smailām lapām un skaistiem, krāsainiem ziediem. Gids stāstīja, ka ingvera ģimenē ir simtiem šķirņu, piemēram, turmeriks, kam sakne iekšpusē ir koši oranžā krāsā. Līdz Eiropai tas parasti nonāk krāsaina pulvera veidā un pazīstams arī ar nosaukumu kurkuma. Tālāk satiku arī ingvera brālēnu galangalu, kas ir citrusīgāks pēc garšas, un lāpveida ingveru (torch ginger), kura sārtais zieds gara kāta galā atgādina liesmojošu lāpu (no šī ingvera paveida pārtikā izmanto svaigas ziedlapiņas, nevis sakni).

Nākamā pietura manā ceļā bija izspūrušie citronzāļu krūmi. Necilā paskata stibas ar svaigo smaržu ir neatņemama sastāvdaļa Dienvidaustrumāzijas karijos, zupās un dzērienos. Radiniece citronella izskatās ļoti līdzīgi, bet tai ir cits izmantojums – patīkamais, spēcīgais citrusu aromāts kalpo kā dabisks odu un citu kukaiņu atgaiņātājs. Blakus citronzālēm lieliem ceriem auga vairāku veidu baziliks, arī Āzijā populārais citronbaziliks un saldais jeb Taizemes baziliks.

Īstu pārsteigumu sagādāja muskatrieksts – kā izrādās, lielās devās tas ir toksiska inde, un, norijot riekstu veselu, pēc apreibināšanās jūs sagaida droša nāve! Tāpēc, piemēram, Saūda Arābijā šo riekstu ievest ir aizliegts. No muskatrieksta iegūst divas garšvielas: papildus kodolam izmanto arī tā apvalku, ko angliski dēvē par “mace” (latviski diemžēl nezinu nosaukumu, nedz arī to, vai pie mums to var nopirkt). Redzēju arī, kā aug kanēļkoks. No skata nekas īpašs, un mizu, kā izrādās, rūpīgi loba nost, lai nebūtu jānogalina viss koks. Gids stāstīja, ka kanēļa pulveris lielos daudzumos neesot veselīgs un būtu jālieto pa mazai šķipsniņai, vislabāk gatavošanas laikā pievienot ēdienam miziņu, ko pirms pasniegšanas izmet.

Pipari, izrādās, aug blīvos ķekaros kā jāņogas. Melnie, baltie un zaļie piparu graudi rodas no viena un tā paša auga, atšķiras tikai apstrāde un gatavības pakāpe novākšanas brīdī. Skaidrības labad jāpiebilst, ka tie, ko dēvē par rozā pipariem, nekādi pipari vis nav – tās ir bezgaršīgas žāvētas odziņas ar sārtu čaulu, pret ko īsti pavāri izturas ar nicinājumu. Nu, vismaz tie, kuru grāmatas man nācies lasīt!

Garšaugu, uz ko skatījos ar viskārākajām acīm, Latvijā pagaidām nopirkt nevar. Tas ir kafras laims, kura augļiem ir grubuļaina miziņa un lapām brīnišķīgs aromāts. Kamēr to nedabūšu, atliek vien sapņot par Dienvidaustrumāzijā populāro zupu Tom Yum, ko ceļojuma laikā ļoti iecienīju…