Vielas:

apmēram kilograms rabarberu kātu
parastais vai gaišbrūnais cuurs pēc garšas, 100-200 g
no 1 apelsīna norīvēta miziņa
pusīkšķa izmēra ingvera gabals

krēmam:
200 ml putukrējuma
250 g kārba Mascarpone siera (vai cits krēmsiers, vai tikai putukrējums, ko tad attiecīgi ņem vairāk)
pāris ēdamkarotes pūdercukura
ja ir vēlēšanās, var pievienot no 1/4 vaniļas pāksts izskrāpētas sēkliņas, vaniļas cukuru un ēdamkaroti citrona sulu

Gatavot:

Rabarberus nomizo, sagriež paprāvos gabalos, bļodā sajauc ar cukuru un uz pāris stundām atstāj, lai izdalās sula.

Cepeškrāsni uzkarsē līdz 170 grādiem. Ingvera gabalu nomizo un sarīvē un kopā ar apelsīna mizu samaisa ar sacukurotajiem rabarberiem. Visu ber iekšā karstumizturīgā keramikas vai stikla cepamtraukā, pārklāj ar dubultā salocītu foliju, ko rūpīgi aploka traukam apkārt, un liek krāsnī uz 20 minūtēm. Izņem no krāsns un ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai.

Krēmam visas sastāvdaļas saputo mīkstās putās un krāmē porciju trauciņos, pārlejot ar atdzisušo rabarberu kompotu. Tas arī viss!

Iedvesmu receptei guvu dienasgrāmatā/pāvārgrāmatā, ko man pirms gada uzdāvināja Londonas bioloģiskās pārtikas veikalā “Daylesfordorganic”.

Vielas:

500 g labas kvalitātes ne pārāk treknas maltas cūkgaļas
1 ola
2 citronzāles stibas
pusīkšķa izmēra invgera gabals
1 šalotes sīpols vai vidēja izmēra dzeltenais sīpols
maza buntīte loku
maza buntīte kinzas
1 svaigs čili pipars vai pustējkarote Sambals Oeleks (ellīgi stipra čili pasta, ko var nopirkt mazās burciņās)
2 ķiploka daiviņas
nepilna tējkarote sāls
drusku svaigi malti melnie pipari
neitrāla eļļa cepšanai – piemēram zemesriekstu vai vīnogu kauliņu

Gatavot:

Ingveru, ķiploku un sīpolu nomizo, čili izņem sēklas (tās var atstāt arī iekšā, ja nebaidaties no asumiem). Citronzālei noloba ārējo mizas kārtiņu un apgriež sakaltušos galus. Visas šīs garšvielas sīki sasmalcina – visērtāk to izdarīt, sametot visu kopā iekšā mazā, elektriskā kapātājā, bet ja tāda nav, kapājiet katru atsevišķi (ingveru sarīvējiet). Sakapā arī kinzu un lociņus.

Bļodā visas garšvielas un olu labi samīca kopā ar gaļu un veido kotletītes, ko cep vidējā karstumā tā, lai apkārt ir kraukšķīga garoziņa un vidū būtu līdz galam izcepušās. Tās var pasniegt kopā ar rīsiem un/vai sasautētiem Pak Čoi vai spinātiem.

Iedvesmas avots šai receptei ir Naidžela Sleitera (Nigel Slater) grāmata “Appetite”.

Ingvera izcelsme ir Dienvidaustrumāzija, augam ir neskaitāmas šķirnes, un tā lakstainā daļa atgādina īrisa ceru. Pārtikā galvenokārt izmanto ingvera sakni gan svaigā (zupās, karijos, čatnijos, mērcēs, dzērienos, marinētu, viskautkur) gan pulvera veidā (kūkās un cepumos, piemēram piparkūkās). Malaizijā veikalā manīju “jauno ingveru”, ko lieto svaigu, un “veco ingveru”, ko lieto galvenokārt termiski apstrādātu (“vecais ingvers” izskatījās līdzīgs tam, ko biju radusi redzēt Eiropas veikalos, arī pie mums). Izrādās, pusi no pasaules ingvera krājumiem saražo Indija, pārējo Ķīna, Jamaika, Taivāna, Taizeme un Nigērija. Tā rakstīts manā jauniegūtajā kulinārajā enciklopēdijā The Oxford Companion to Food!

Visvienkāršākā recepte ar ingveru galvenajā lomā ir tēja, kur pamata sastāvdaļas ir šķēlēs sagriezts ingvers, citrona sula un medus. Sajauciet šīs vielas sev tīkamās proporcijās, aplejiet ar karstu ūdeni krūzē vai kanniņā un pagaidiet vismaz 10 minūtes, lai ievelkas! Ziemas spelgonī es šo dzērienu lietoju katru vakaru (ļoti efektīvs līdzeklis saaukstēšanās un gripas profilaksei), savukārt vasarā es to atdzesēju, pievienoju ledu un dzirkstošu vai parastu minerālūdeni, un tas kļūst par atsvaidzinošu limonādi. Ja man ir pie rokas, parasti piešauju klāt arī kādu svaigu citronzāles stibu (nogriežot sakaltušo galiņu un ar naža spalu drusku “iedauzot” pārējo, lai izdalās aromātiskās eļļas) un/vai piparmērtas zariņu.

Vēl ingveru var ļoti labi pievienot svaigi spiestām sulām, lietojot dārzeņu sulu spiedi, piemēram, ābolu-burkānu-ingvera, vai apelsīnu-burkānu-ingvera. Sulas gatavošanas procesā piemet klāt nelielu svaiga ingvera gabaliņu un pēkšņi parasta sula pārvēršas par uzmundrinošu vitamīnu sprādzienu!

Tā bija lieliska iespēja redzēt, kā dabā aug visādas lietas, ko līdz šim galvenokārt pazinu veikalu plauktos kaltētā un safasētā veidā. Lai neapmaldītos vairāk nekā 500 augu un citu dzīvo radību mudžeklī, pa garšaugu takām devos gida pavadībā.

Īpašs prieks bija iepazīties ar ingveru, kas ir viena no manām mīļākajām un visbiežāk lietotajām garšvielām. Tā laksti ir līdzīgi īrisam ar smailām lapām un skaistiem, krāsainiem ziediem. Gids stāstīja, ka ingvera ģimenē ir simtiem šķirņu, piemēram, turmeriks, kam sakne iekšpusē ir koši oranžā krāsā. Līdz Eiropai tas parasti nonāk krāsaina pulvera veidā un pazīstams arī ar nosaukumu kurkuma. Tālāk satiku arī ingvera brālēnu galangalu, kas ir citrusīgāks pēc garšas, un lāpveida ingveru (torch ginger), kura sārtais zieds gara kāta galā atgādina liesmojošu lāpu (no šī ingvera paveida pārtikā izmanto svaigas ziedlapiņas, nevis sakni).

Nākamā pietura manā ceļā bija izspūrušie citronzāļu krūmi. Necilā paskata stibas ar svaigo smaržu ir neatņemama sastāvdaļa Dienvidaustrumāzijas karijos, zupās un dzērienos. Radiniece citronella izskatās ļoti līdzīgi, bet tai ir cits izmantojums – patīkamais, spēcīgais citrusu aromāts kalpo kā dabisks odu un citu kukaiņu atgaiņātājs. Blakus citronzālēm lieliem ceriem auga vairāku veidu baziliks, arī Āzijā populārais citronbaziliks un saldais jeb Taizemes baziliks.

Īstu pārsteigumu sagādāja muskatrieksts – kā izrādās, lielās devās tas ir toksiska inde, un, norijot riekstu veselu, pēc apreibināšanās jūs sagaida droša nāve! Tāpēc, piemēram, Saūda Arābijā šo riekstu ievest ir aizliegts. No muskatrieksta iegūst divas garšvielas: papildus kodolam izmanto arī tā apvalku, ko angliski dēvē par “mace” (latviski diemžēl nezinu nosaukumu, nedz arī to, vai pie mums to var nopirkt). Redzēju arī, kā aug kanēļkoks. No skata nekas īpašs, un mizu, kā izrādās, rūpīgi loba nost, lai nebūtu jānogalina viss koks. Gids stāstīja, ka kanēļa pulveris lielos daudzumos neesot veselīgs un būtu jālieto pa mazai šķipsniņai, vislabāk gatavošanas laikā pievienot ēdienam miziņu, ko pirms pasniegšanas izmet.

Pipari, izrādās, aug blīvos ķekaros kā jāņogas. Melnie, baltie un zaļie piparu graudi rodas no viena un tā paša auga, atšķiras tikai apstrāde un gatavības pakāpe novākšanas brīdī. Skaidrības labad jāpiebilst, ka tie, ko dēvē par rozā pipariem, nekādi pipari vis nav – tās ir bezgaršīgas žāvētas odziņas ar sārtu čaulu, pret ko īsti pavāri izturas ar nicinājumu. Nu, vismaz tie, kuru grāmatas man nācies lasīt!

Garšaugu, uz ko skatījos ar viskārākajām acīm, Latvijā pagaidām nopirkt nevar. Tas ir kafras laims, kura augļiem ir grubuļaina miziņa un lapām brīnišķīgs aromāts. Kamēr to nedabūšu, atliek vien sapņot par Dienvidaustrumāzijā populāro zupu Tom Yum, ko ceļojuma laikā ļoti iecienīju…