top "sukijaki"

Sukijaki un šabu-šabu ir maltītes, kuru baudīšanas priekšnosacījums ir ēdāja aktīva līdzdalība tapšanas procesā, kas notiek acu priekšā uz galda, kur novietots katls virs gāzes degļa. Abām princips ir līdzīgs – dārzeņi, sēnes un papīrplānas gaļas šķēlītes tiek vārītas ūdenī vai buljonā, ko beigās izstrēbj kā zupu.

šabu-šabu galds klāts

Šabu-šabu katlā sākumā vārās tikai ūdens. Tur ar irbuļiem met iekšā cūkgaļas vai liellopa gaļas šķēlītes, pēc pāris sekundēm ķeksē laukā (jo ir gatavas) un pirms apēšanas iemērc atbilstošā mērcītē (piemēram, sezama sēkliņu mērcē, kas garšoja līdzīgi kā tahini, vai sojas mērcē, kas aizdarīta ar citrona sulu un čili). Pārmaiņus gaļai katlā vāra nūdeles, kāpostu lapas, zaļumus un sēnes.

vāru šabu-šabu

Šis process turpinās, kamēr esi apēdis visu savai porcijai atvēlēto gaļu un dārzeņus, un rezultātā katlā pašrocīgi izvārījis buljonu. Šo buljonu tev pavārs maltītes nobeigumā svinīgi aizdara ar nūdelēm un pāris turpat uz vietas uzmeistarotiem pelmenīšiem un iesmeļ bļodiņā, lai tu skaļi un apmierināti izstrēbtu. Japānā skaļa zupas strēbšana pieder pie labām manierēm, ko es vēl tikai mācos apgūt, neuzkrītoši vērojot vietējos. Vakar sanāca jau pavisam labi, tikai nūdeles drusku nošķieda brilles

Sukijaki ir līdzīgs šabu-šabu, tikai šajā gadījumā viss jau ir salikts katlā, un buljons aizdarīts ar sake un cukuru. Sākumā katls ir ar lielu kaudzi, kas pamazām garšīgajos garaiņos plok, un ēdāja darbs ir to ik pa brīdim apmaisīt, lai vienmērīgi savārās. Kad ēdiens ir gatavs, liesma tiek samazināta un viesmīlis atnes trauciņu ar jēlu olu.

mācos buramvārdus

Tradīcija paģēr, ka ar irbuļiem no katla jāzvejo laukā biezumi, kas pirms apēšanas jāapmērcē viegli sakultajā olā. Tas nu bija par daudz prasīts, jo jēlas olas konsistence mani šķebina! Atradu izeju no situācijas, olu ielejot katlā un vārot bez čaumalas, par ko viesmīļi gan likās viegli apvainoti (ola taču bija pavisam svaiga!) bet es toties varēju bez starpgadījumiem pabeigt savas vakariņas

"gyoza" ir Japānā populāri ķīniešu izcelsmes pelmeņi

Lietainā un drēgnā rītā Japānas kūrvietā Hakones reģionā devos meklēt skatu uz Fudži kalnu. Ap pusdienslaiku sapratu, ka caur miglu un mākoņiem nekāds Fudži man todien nespīd, tāpēc izlēmu meklēt gyoza jeb Japānā ļoti populārus ķīniešu izcelsmes pelmeņus. “Vientuļajā Planētā” izlasīju, ka apkārtnes vislabākā pelmeņu vieta saucas “Gyoza Center” (nu, tātad Pelmeņu Centrs), un tā atrodas Goras ciematiņā.

Pelmeņu Centrā laimējās nokļūt īsi pirms pusdienu pūļiem – šo veiksmi pa īstam novērtēju tikai tad, kad citus pelmeņu kārotājus lūdza stāvēt rindā ārā (lietū), jo visiem iekšā nepietika vietas. Pēc īsas un lietišķas sarunas ar viesmīli pasūtīju trīs veidu gyozas: “tradicionālos” ar cūkgaļu un kāpostiem, “garšaugu” ar japāņu garšaugiem un ar krabju gaļu pildītus. Tos mērcēju sojas mērcē, kas bija sajaukta ar sezama eļļu, drusku čili un citronu sulu. Pelmeņi bija burvīgi, vislabāk man patika garšaugu: to pildījumā dominēja viena pazīstama, bet neidentificējama garša. Viesmīlis man atklāja, ka tā esot japāņu piparmētra, ko plaši lieto kulinārijā, arī, piemēram, pasniedzot suši. No skata tā atgādina nātres lapu:

Pelmeņu pilnu vēderu devos ārā lietū un gudroju, kur lai iegūst japāņu piparmētras sēklas…

Tunča galva

Pēc pāris stundām tie mēro ceļu uz smalkām sabiedriskās ēdināšanas vietām un veikaliem – bieži vien atpakaļ uz to pašu kontinentu, no kura nākuši, ar to starpību, ka daudzi simti tūkstoši naudiņu ir mainījušas īpašniekus. Cukidži ir uz Tokijas apmeklējuma dienaskārtības obligātā saraksta, un pirmdien pusseptiņos no rīta arī es tur biju klāt. Sākumā gandrīz apmaldījos, jo tirgus izvietojums ir visai mulsinošs – to ir grūti atrast, un īsto zivju tirgu ieskauj cits – vienkāršs tirgus – savukārt riņķī zivju tirgotavām ved plata brauktuve, pa kuru lielā ātrumā pārvietojas mazas elektriskas kravas mašīnītes ar preci. Tirgus nav nekāda tūristu ganīšanās vieta, un lai gan vietējie tos laipni pacieš, jābūt ļoti uzmanīgam, lai žonglējot ar fotoaparātu un lietussargu, neuzskrietu virsū zāģim vai tunča vedējam zem riteņiem.

Slaveno tunču izsoli es biju nogulējusi, tā sākās piecos un beidzās ap sešiem, bet par to daudz nebēdāju, jo vēlaizvien bija iespēja tuvumā vērot simtiem tunčus, kas nosarmojuši balti kā sivēni gulēja visās malās un gaidīja savu kārtu. Meistari garās skotelēs tos veikli zāģēja un cirta lielos gabalos:

Tunci gan zāģē ...

... gan skalda ar iespaidīgiem cirvjiem

Gadījās redzēt arī svaigu (nesaldētu) tunču apstrādi, kas notika nevis ar zāģi, bet lieliem tuteņiem. Manā acu priekšā vienam ļoti lielam eksemplāram svinīgi izgrieza “vaigus” – kulaka izmēra gabalus, kas skaitās īpaša delikatese:

Tie divi gabali priekšplānā, kas izskatās pēc arbūza šķēlēm, ir tunča vaigi

Tunči, protams, nav vienīgie, lai arī lielākie dzīvnieki, kas tiek apgrozīti Cukidži zivju tirgū – šeit rodama teju visā dzīvā radība no jūru dzīlēm, ko vien var ēst – sākot ar astoņkājiem, beidzot ar visu veidu garnelēm, gliemežiem un jūras ežiem. Lūk, daži skaisti dzīvnieki no Maurīcijas:

Zivju tirgus apmeklējuma noslēgumā svēta lieta ir ieturēties kādā no tirgus teritorijā rodamajiem suši bāriem. Šie iestādījumi vairāk atgādina šauras, garas šķirbas ar leti, pie kuras vieta ir 10 cilvēkiem, pavāru, kurš rosās turpat acu priekšā, un tanti, kas spraucas gar ēdāju mugurām turpu šurpu ar zaļās tējas trumuli. Pēc stundas, ko pavadīju apdullinošajā tirgus atmosfērā, negausīgi pasūtīju veselu komplektu (dažādus sašimi un rīsu kaudzīti, rotātu ar jūraszāļu strēmelēm un ikriem):

Brokastis...

un jau brīdi vēlāk to nožēloju. Jo, lai arī suši neapšaubāmi bija brīnišķīgs un ekstrēmi svaigs, 8 no rīta ēst jēlas zivis nebija viegli… baudīju tunci, jūras ķemmīti, dzeltenasti un vēl pāris zivtiņas, kurām vārdu vairs neatceros. Pāris vērojumi par suši ēšanas etiķeti – japāņi tik tiešām suši ēd ar pirkstiem, vasabi jau ir paslēpts zem zivs virs rīsiem un to sojas mērcē nemaisa, un marinētā ingvera loma ir attīrīt garšas paleti starp dažādajām zivtiņām, tāpēc to ēd starp dažādu veidu suši kumosiem.

Piebildīšu, ka pēc piedzīvojumiem Cukidži zivju tirgū visu atlikušo dienu spēju ēst vienīgi kūkas un vēl aizvien gaidu, kad atkal sagribēsies suši… laime, ka Japānas virtuve ir tik daudzveidīga!

Japāņi bauda hanami (ķiršu ziedēšanas svētkus)

Mazās un lielākās kompānijās viņi, kurpes novilkuši, sēž parkā uz paklājiņiem un ietur maltīti no līdzpaņemtās bento (pusdienu kārba ar vairākiem nodalījumiem, kur kārtīgi salikti rīsi, gaļa vai zivs, marinēti dārzeņi un citas ēdamlietas).

Vēl Rīgā, klausoties ziņas par to, ka hanami jau sācies, biju bezgala satraukusies, vai tik visi ķirši līdz manai atbraukšanai nebūs jau nobiruši… izrādās, nē – ķirši ir dažādu šķirņu, un tie tiek tālredzīgi stādīti tā, lai, kad agrākās šķirnes noziedējušas, vietā nāktu vēlākās. Krāsas visdažādākās, no sniegbaltiem ar viegli rozā ēnu līdz koši koraļrozā. Izskatījās apmēram tā:

PS Lūdzu nelamājiet mani par bilžu kvalitāti, tās taisītas ar telefonu, ņemiet par labu kādas nu ir…

PPS Par kulinārajiem piedzīvojumiem nākošreiz, rīt pulksten piecos no rīta plānoju būt Tsukiji zivju tirgū