Vakareiropā apgriezienus uzņem skandāls, kurā atklājies, ka maltajā gaļā un tās izstrādājumos (burgeros, lazanjā, desās u.c.) figurē zirgu gaļa – dažos gadījumos līdz pat 100%. Kā viens no potenciālajiem izcelsmes avotiem minēta Rumānija, kur nesen stājušies spēkā ierobežojumi ar pajūgiem pārvietoties pa ceļiem, tālab bez darba palikušie zirgi kaut kur jāliek. No šī pamācošā gadījuma ir vērts izdarīt secinājumus un lasīt sīko druku uz gaļas “izstrādājumu” produktiem veikalu plauktos.
Rumāņi apgalvo, ka nav centušies zirgu gaļu nevienam ieblēdīt, tā esot marķēta korekti un arī cena bijusi atbilstoši lētāka. Tā kā gaļas ceļi no lopiņa līdz patērētājam var būt ļoti gari un samudžināti, visticamāk, pa ceļam kāds nespēja pretoties kārdinājumam labi nopelnīt, zirgu uzdodot par ko citu – to, protams, vieglāk izdarīt, ja dzīvnieks ir beigts un samalts.
Maltas gaļas izstrādājumi ir ļoti pateicīgs veids, kā iesmērēt patērētājiem zemākas kvalitātes izejvielas, radot iespaidu, ka tā ir “gaļa”, un maksimizēt peļņu. Pagājušajā gadā ASV lielu ievērību guva atklājums, ka 70% no tirgū pieejamajai maltajai gaļai pievienots tā sauktais pink slime (latviski varētu būt sārta žurga) jeb kaut kas, ko vienkāršā valodā varētu nosaukt par gaļas pārpalikumiem (plēvēm, taukiem un citiem krikumiem), kas ar centrifūgu, ķīmijas, krāsvielu un smaržvielu palīdzību sastellēti kopā tā, lai izskatītos pēc gaļas. Pavērojiet, kas viss nav sīkiem burtiņiem sarakstīts uz “kotlešu masas mājas” iepakojuma – tur atradīsiet kviešu šķiedrvielas un soju (lētas izejvielas, kas pievienotas, lai palielinātu svaru un apjomu), svaigu un saldētu gaļu (kāpēc tā būtu jāmaisa kopā? iespējams, jo saldētā gaļa ir zemākas kvalitātes un lētāka par svaigu, tādējādi var samazināt produkta kopīgās izmaksas). Mana mamma nesen nopirka kaut ko, kas viņai likās bij liellopu maltā gaļa. Viņa to izlēma sasaldēt un pēc pāris dienām atkausējot izrādījās, ka tā palikusi melna. Veikalā pārdevēja viņai pēcāk apgalvoja, ka tā bieži gadoties, jo tur, lūk, pievienota soja. Pēc sarakstes ar veikala vadību atklājās, ka sojas tur nav (diez, kāpēc lai pārdevējai kas tāds ienāktu prātā?), bet krāsas maiņa notikusi atkārtotās sasaldēšanas dēļ. Ar mazajiem burtiņiem uz iepakojuma bija rakstīts, ka masas sastāvā ir svaiga un saldēta gaļa, un, ja mana mamma to būtu izlasījusi, tad droši vien būtu vairījusies no gaļas likšanas saldētavā.
Šis nav stāsts par nabaga zirgiem Rumānijā, kam pienācis pensijas vecums, bet par to, ko mēs ēdam. Ko darīt pircējam, lai viņš būtu pārliecināts, ka viņa mājās kotlešu masā nenonāktu zirgs vai kas cits, kam tur nevajadzētu atrasties? Pirkt gaļu no zināma avota, lasīt sīkiem burtiņiem uzdrukātās sastāvdaļas uz iepakojuma, gala beigās – nopirkt skaistu gaļas gabalu un pašam to samalt kotletēm (vai palūgt, ka pārdevējs to izdara jūsu acu priekšā). Uzdot jautājumus par gaļas izcelsmi un citām sastāvdaļām gaļas izstrādājumos veikalos, kur iepērkaties. Jo prasīgāki kļūs pircēji, jo lielāka iespēja, ka tirgotāji reaģēs atbilstoši. Tā arī ir politika – mums katram ir iespēja balsot ar saviem maciņiem. Arī Latvijas lielveikalos nopērkama konkrētā veikala “mājas” zīmola saldēta lazanja Bolognese, par kuras izcelsmi uz iepakojuma rakstīts tik vien, kā “ražots Vācijā”. Esmu aizrakstījusi RIMI, SKY un MAXIMAi ar jautājumu, vai viņi ir veikuši pārbaudes par savu maltās gaļas produktu saturu un vai ir pārlieciāti, ka zirga gaļas tur nav. Gaidīšu atbildes!
Pirmie atbildēja SKY, rakstot, ka rūpīgi seko līdzi gaļas kvalitātei, kas tiek izmantota SKY gatavotajā produkcijā un ir pārliecināti, ka tur nekādas zirga gaļas nav. SKY arīdzan informēja, ka nesadarbojas ar piegātātājiem un uzņēmumiem, kas medijos izskanējuši kā tādi, kuru ražotajā produkcijā (lazanjās u.c.) liellopu gaļas vietā atrasta zirgu gaļa.
Nedēļu vēlāk (27. 02.) saņēmu arī MAXIMA atbildi, kuri saka, ka sadarbojas ar “atzītiem un reģistrētiem piegādātājiem” un tie ir snieguši apliecinājumu, ka produkti nesatur zirgu gaļu, ja tas nav norādīts marķējumā.
Dienu vēlāk (28.02.) atklājās, ka arī Latvijas kautuve piegādājusi uzņēmumam “Forevers” zirga gaļu, kas noformēta kā liellopu gaļa.
No RIMI atbildi vēl gaidu.
Izlasīju Jūsu rakstu.
Jāsaka, ka mani šī ažiotāža nesatruc.
Cilvēki dažādos vēsturiskos periodos ir ēduši dažādas ēdmaņas, ko pēcāk aiz laba prāta un esot pietiekami pieejamiem labiem pārtikas produktiem neēstu.
Mans salīdzinājums nav vērsts uz to, ka visiem būtu jāēd viss, ka tikai ir ko ēst (jo piemēram, āfrikā nav ko ēst – arī tā ir taisnība; piemēram pēdējā sestdienā arī ir interesants raksts par eiropiešu nevērību pret ēdienu).
Drīzāk, manuprāt, tā ir sava veida liekulība. Laikā, kad viss ap/par ēšanu mēdz sasniegt neredzētu uzmanību – raidījumi, grāmatas, blogi; kad tiek atklāti/izgudroti tik daudzi ēdienu veidi, to sastāvdaļas utt..
Tad rodas jautājums – kāpēc par kaut kādu zirga gaļu būtu tik ļoti jāuztraucas???
Francijā, Japānā u.c. valstīs ēd tik daudzas dažādas mums neiedomājamas lietas – augus, reptilus, dzīvniekus, to detaļas/sastāvdaļas!!
Vienīgais iemesls šai ažiotāžai ir “patiesais sašutums” par to, ka dažs jūtas aizskarts/aizvainots.
Ja mēs patiešām zinātu, kā top ēdiens, tā astāvdaļas, tad ēstu tikai vienaldzīgie vai drosmīgie.
Es nezskatu, ka garšīgas lietas un ēdiens būu jānoniecina, drīzāk otrādi.
Bet man šķiet, ka ir nopietnākas lietas, kam pievērst uzmanību.
Augstākminētais ir mans personīgais viedoklis, kas var nesakrist ar autore un citu lasītāju viedokli.
Oi, vārds uzrunāt, kā es to gribēju lietot, tika atzīts par nevārdu, bet patiešām šis raksts kopā ar pirmo komentāru mani uzrunāja. Es domāju, ka Latvijas pircējiem ir pārāk liela vienaldzība attiecībā uz to, kādu pārtiku viņi pērk. Un pat lietas, ko mēs it kā iedomājamies pērkam, ir tikai mūsu iedomas. Maltā gaļa ir lielisks piemērs, jo nopērkot no zemnieka gaļas gabalu, izlaižot caur gaļas mašīnu, maltās gaļas masā nekad neuzradīsies visi tie dīvainie augu valsts piejaukumi. Tā tas ir ar ļoti daudziem, ja ne lielāko daļu pusfabrikātiem. Es nespēju iedomāties, cik garam būtu jābūt sastāvdaļu sarakstam uz picas ar kečupu, desām utt vai lielveikalu gaļas/desu salātos. Tur jau netiek atšifrēts, kas ir iekšā kečupā, majonēzē, gaļā vai desā. Runa ir par pircēju maldināšanu. Dažādās valstīs ēšanas paradumi ir dažādi, runa jau nav par to. Man vienkārši ir tiesības zināt, ko es ēdu un izlemt, vai es to gribu ēst. Man bija iespēja pārliecināties, ka no apgrozības izņemtajiem produktiem (kuros atrada zirga gaļu) marķējumā nebija norādīta zirga gaļa, bija minēts, ka sastāvā ir tikai liellopa gaļa. Rīgas Miesnieka itāļu salami marķējumā tā arī ir rakstīts: zirga gaļa, liellopu gaļa, cūkas speķis…. Līdzīgs jau bija skandāls ar Tunisijas olīveļļu, kas marķēta kā Itālijas izcelsmes. Es varu godīgi apgalvot, ka ir divas tunisiešu olīveļļas, kuras es vienmēr pērku tikko kā ieraugu, un daudz biežāk kā “lielos” itāļu zīmolus. Bet nevajag jebkuru Tunisijas olīveļļu uzdot kā itāļu. Ne jau šī ir vienīgā problēma ar pārtikas produktu marķējumiem. Cik daudz lielveikalos var nopirkt ES ražojuma rīsus. Ko tas nozīmē? Iepakoti ES? Ir tikai dažas vietas Eiropā, kur tiek audzēti rīsi, tos tad visbiežāk pārdod ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai citādi, es teiktu, ekskluzīvāk fasētus, bet ne kā lētākos lielveikalu zīmolus. Pilnībā piekrītu, ka pirmkārt, jābūt uzmanīgiem un jādomā, otrkārt, jābūt prasīgiem un jābalso ar savu maciņu par godīgi ražotiem produktiem.
Manuprāt, jau sen ir laiks, līdzīgi kā krējumam un sieram, arī gaļas produktiem lietot vārdu “izstrādājums”. Un norādīt ne tikai – speķis, zirga gaļa un soja, bet arī to procentuālo sastāvu. Gan maltajās gaļās un desās, gan citos produktos.
Protams, ir jau norāde “kotlešu masa”, kas ļauj saprast – ir pievienoti kvieši vai soja. Arī cena ir zemāka, nekā tajā pašā veikalā nopērkamajai nemaltajai gaļai.
Protams var teikt, ka pircējiem ir jāsaprot, ka tik lētas kotlešu masas,desas vai cīsiņus, pievienojot kaut 50% gaļas, nevar uztaisīt,
Un tomēr – vajag vienādus un godīgus nosacījumus visiem!
Un ieguvēji, būs ne tikai pircēji, bet arī vismaz daļa ražotāju.
Kāds pircējs, kam vienalgo ko ēd, uzrakstiem nepievērsīs uzmanību un pirks to desu par 1 ls/kg arī turpmāk.
Kāds padomās un par to pašu naudu labāk nopirks 200 g labu desu.
Jā, es arī esmu dzirdējusi šo skandālu un varu tam pievienoties. Ticu, ka ražotāja vaina, kas gribējis uzvārīties un lētticīgajiem ļautiņiem. Kaut kā negodīgi pārmaksāt.
Par LV pircēju vienaldzību gan gribu oponēt. Diemžēl nevis vienaldzība ir tā, kas liek mums nepievērst uzmanību pārtikai un to sastāvam, bet gan finanses. Diemžēl reti kurš var iepirkt labu, kvalitatīvu pārtiku tieši tik daudz, lai pabarotu ģimeni un nepaliktu parādā. Visbiežāk ģimenes izvēlas to nabaga izstrādājumu ar nosaukumu “desa” pa 1ls/kg, ja ar to var pabarot ģimeni, nevis 200gr. labas desas, kas knapi pietiek vienā brosktmaižu reizei. Pie tam, liellveikali nav ieinteresēti pirkt labu un arīdzan dārgu pārtiku, jo nebūs pieprasījums. Kā arī kvalitatīvai pārtikai ir diezgan īss realizācijas termiņš, līdz ar to pagalam neizdevīgi.
Es tomēr nepiekritīšu, ka galvenā problēma ir finanses, jo tas ir stereotips vai lieliska aizbildināšanās. Ir diezgan skumīgi stāvēt rindā lielveikalā sestdienas pēcpusdienā un ieskatīties citu rindā stāvētāju iepirkumu groziņos…Es noteikti neesmu perfekta, ne arī apsēsta ar bio precēm, bet runājot par veselīgumu, cenšos vispirms atbrīvoties no tā, kas neprasa finanses. Piemēram, nenopērkot lēto desu, nopirkšu patiešām lētās un nenovērtētās vēršu astes. Nenopirkšu veikala pastēti, bet pagatavošu pati. Uzvārīšu vistas buljonu un sasaldēšuu nevis pirkšu kubiņus. Arī nepieciešamības gadījumā “pastiepšu garāku” īstas gaļas mērci ar veselīgiem dārzeņiem vai citiem sakarīgiem produktiem. Arī es reizi pusgadā pagatavoju mājās paštaisītus pelmeņus un sasaldēju, līdzīgi arī ņjokus. Mājās gatavota pasta no plēkšņu kviešu, pilngraudu, griķu miltiem, ko var izkaltēt arī nav pats neveselīgākais produkts. Man ļoti nepatīk, ka mums šobrīd veidojas kaut kāda absurda mānīšanās, kas patiesībā ir liels ļaunums. Gribat sviestu, bet nevariet atļauties, lūdzu būs jums sviesta izstrādājums…cik tālu? Mums tagad būs veikalos divas puses – īstie produkti un “viltotie”, kurus sauc par izstrādājumiem. Pēdējā laikā mani iepriecināja ziņa, ka “nestandarta” zivis vairs nevarēs izmest jūrā, bet tās būs jāved krastā. Nav lieliskāka zivju zupa, kā tā, kas vārīta no nestandarta zivīm. Šobrīd neko tādu tirgū nopirkt nevar, un tas manuprāt nav normāli, jo nav prātīgi pirkt lielu, skaistu filējamu zivi, lai vārītu buljonu.
Pirmais komentārs (no vārda māsas Kristīnes) tiešām uzjautrina. Ne jau par to vispār ir runa, vai ir pareizi sašust par to, ka cilvēks ēd zirgu per se. Es vispār neēdu gaļu un pēc būtības piekrītu, ka gaļa paliek gaļa – ja ēdat cūku, putnu un govi, kāda vaina zirgam? Problēma ir informācijā – ja uz iepakojuma būtu rakstīts, ka tur ir zirgs, problēmu nebūtu nekādu. Vairums tāpat neizlasītu un ēstu, aci nepamirkšķinot. Tomēr tiem, kas sastāvu lasa un grib zināt, kas tieši ir iekšā tajā, ko viņi ēd, tas tomēr ir nopietns uzmentiens. Apmēram tā, ja jums pārdotu vistu par cūku.
Ar zirga gaļu ir vel viena problēma,un proti pārtikā nonāk sporta zirgi,kuros ir visādas dopinga vielas un tāpēc tiek slēpta gaļas izcelsme.
Oponēšu Ritai, jo zirga gaļa ir viena no vistīrākajām gaļām. Nevajag tagad sēt te brīnumainas ziņas, ja pašai ar to nav nekāda sakara.
Sirmaias jau ir sācis meklēt zirga gaļu, lai varētu ļautiņiem paradīt cik tā ir ēdama.
Mani vairāk satrauc lasīt ziņas, ka meklējot zirga gaļu gaļā vispār neatrod gaļu. Pievienojoties Kristas rakstam. Kāpēc par to mēs nebļaujam un nešausminamies? Tas kaut kā noblāv otrā plānān.
Dace es rakstīju par sporta zirgiem, kuri nedrīkst nonākt pārtikā. Pasaule ir veikali, kur tirgo zirga gaļu, desas un kurš grib var pirkt. Runa ir par gaļu, kura nedrīkst nonāk pārtikā.
Dace, tajos sporta zirgos ir gan dopings, gan pretsāpju līdzekļi, kuri cilvēkam izraisa vēzi. Tā ir tā lielākā problēma visā šajā ažiotāžā.
Zirga gaļa ir garšīga. Esmu to baudījis Šveices Stake house restorānā.