Pārtaisīju savu aukstās tomātu zupas recepti, jo vairs nevar nopirkt garšīgo Mežvidu tomātu sulu – nu jāblenderē pašiem! Zupa sanāk spirdzinoša, veldzējoša un teju vienīgais ēdiens, ko gribas ēst vasaras svelmē.
Kādreiz to taisīju lielos kvantumos un ņēmu līdzi ciemos uz Līgo svinēšanu, lai pasniegtu Jāņu rīta brokastīs. Klasiskajai receptei, kas ir samērā vienkārša (manējā ir tik tālu no klasikas, kas spāņu versijā ir maizes/eļļas/etiķa emulsija ar dārzeņiem, ka būtu jāsauc par tomātu auksto zupu nevis gazpačo, man laipni aizrādīja kolēģe Linda Mazure), izdomāju pievienot dažas citas vielas – selerijas kātus, fenheli un daudz dažādus zaļumus – kas izcili labi papildināja tomātu bāzi.
Zupai ir daudz sastāvdaļu, ko nepieciešams sasmalcināt. To var darīt gan ar nazi (ies ilgāk, bet nav neiespējami – pati esmu to darījusi), gan ar kādu elektrisku smalcinātāju (daudz veiklāk). Tomātus gan jāblenderē, no tā nevar izvairīties.
Recepte ir plaši atvērta improvizācijai, jo īpaši sastāvdaļu proporciju ziņā. Gatavojot es neko nemēru un nesveru, bet lieku kopā, vadoties pēc garšas. Maisīšanas process ir skaists un bezgala smaržīgs! Iesaku zupu sagatavot iepriekšējā dienā, lai pa nakti nostāvas ledusskapī. Pasniedz aukstu vai istabas temperatūrā, pārlejot ar šļuku olīveļļas.
Vielas tā, lai sanāk ap 1,5 l zupas
tomāti – ap 1,5 kg, ņemiet gatavus un sulīgus, sarkanus un dzeltenus, ja var dabūt
gurķi – ap 300 g
fenhelis – 1 maziņš vai puse no liela(nav obligāts. ja patīk anīsa nots, tad gan sameklējiet)
selerijas kāti – pāris stibas, plus dažas skaistas lapas
1 sarkanā vai bāli zaļā paprika
1 jaunās ražas sīpols
1 ķiploka daiva
1 svaigs čili pipars (ja patīk asumi. var aizstāt ar Tabasco mērci, ko katrai porcijai pēc izvēles piepilina beigās)
svaigi garšaugi – pa nelielai saujai bazilika, kinzas, pētersīļu lapu
šķipsna cukura
sāls, pipari, olīveļļa, etiķis (sarkanvīna, heresa, sarkanais vai baltais balzāma), citrona sula pēc garšas
Gatavot:
Sāk ar sīpolu: nomizo, sīki sakapā, liek bļodā, pārber ar cukuru un devīgu devu sāli, samaisa. Sīpols sāks marinēties un tam tiks noņemta sīvā garša.
Tomātus sablenderē un izrīvē caur sietu, lai tiktu vaļā no sēklām un miziņām. To dara pa daļām, drusku garš un ķēpīgs process, bet rezultāts ir to vērts, ticiet man! Es dažreiz mēdzu tomātus pirms blenderēšanas pārgriezt un krūzē virs sietiņa izspiest sēklas/notecināt sulu, lai blenderējot mazāks apjoms. Izspiesto ūdeņaino sulu vēlāk pievienoju klāt, pretojoties spēcīgajam kārdinājumam to vienkārši izdzert.
Gurķus nomizo, izņem sēklas, ja tās ir lielas un ūdeņainas, smalki sakapā.
Selerijas buntei noplūc smukākās lapiņas, ko noliek malā kopā ar citiem garšaugiem. Kātus sīki sasmalcina.
Fenhelim noloba ārējo kārtu, ja tā ir sažuvusi/nesmuka, nogriež lapiņas, sīki sasmalcina.
Kiploku noloba un sīki sasmalcina.
Paprikai un čili piparam izņem sēklas un sīki sasmalcina.
Garšaugus rūpīgi nomazgā, nosusina un sīki sasmalcina – kinzu un pētersīļus var droši kapāt kopā ar visiem kātiem.
Visu samaisa kopā un nogaršo – tad pēc garšas pievieno sāli, piparus, etiķi (sāciet ar tējkaroti), 1-2 citronu sulu, vēlreiz samaisa un nogaršo. Liek aizvākotā/pārklātā traukā ledusskapī uz nakti vai vismaz pusi dienas. Pirms pasniegšanas iemaisa olīveļļu – vai nu lielajā bļodā, vai katrai porcijai atsevišķi. Brīdinu, ka šī zupa, visticamāk, negaršos bērniem, bet tas nekas – pieaugušajiem paliks vairāk.
Krista, biju to laimīgo līgotāju bariņā kuri dabūja baudīt šo zupu, PALDIES! Zupa bija izcila, ļoti atsvaidzinoša pat ne tik ļoti karstā Jāņu dienas rītā, ar daudz dažādām garšas niansēm. Žēl, ka bērniem negaršoja, savādāk pilnīgi noteikti izkonkurētu tradicionālo auksto biešu zupu. Pilnīgi noteikti šovasar taisīšu ne vienreiz vien:)
Kā Jāņumāte biju absolūti laimīga par šādu ievadu svētku brokastīm! Un redzēju, ka tikpat laimīgi un pateicīgi bija arī mani Jāņubērni 🙂 Paldies!
Interesanti, bet patiesībā viss ir daudz daudz vienkāršāk. Ņem divus kilo tomātu, pusgurķi, papriku un vienu ķiploku zobu. Visu sagriež, sablendē un tad izspiež caur sietu. Ieliek ledusskapī un pēc dažām stundām var servēt, pievienojot mazliet olīveļļas. Kaut kur Spānijā vēl pievieno baltmaizi, bet man labāk patīk piekost klāt. Jebkurā gadījumā, sula tur ir lieka…
Krista, zupa Jāņu rītā bija lieliska! It īpaši zupas dancis pa garšu kārpiņām…BRAVO!
Būs tagad jāmēģina atkārtot:)
Nolēmu iesaistīties diskusijā par tomātu zupu nosaukumiem un tiem atbilstošu saturu. Tomātu zupu veidi ir bezgala daudz – siltās, aukstās, maigās, asās, svaigo tomātu, grilētu tomātu, kūpinātu tomātu, ar dažādiem dārzeņiem, ar siera, zivs, jūras produktu vai gaļas pievienošanu utt. Tomēr gaspačo nav sinonīms jebkurai tomātu zupai. Līdzīgi kā rauši tiek cepti ar dažādiem pildījumiem – tomātu, kāļu, burkānu, kartupeļu, bet tikai ar kartupeļu un burkānu pildījumu ceptos sauc par sklandraušiem. Ja zupu nosauc par gaspačo, es sagaidu arī atbilstošu saturu šķīvī vai glāzē, kā zupu servē andalūzieši. Tomātam Andalūzijas gaspačo ir tikai sekundāra loma. Gaspačo ir viena no daudzām uz etiķī un olīveļļā izmērcētas sakaltušas maizes bāzes gatavotām aukstajām zupām. Otra visai līdzīga zupa ir salmoreho (spāniski salmorejo), kur etiķa, eļļas un maizes bāzei arī pievieno tomātus, ķiploku un cieti vārītas olas. Tieši tāpat uz etiķa, eļļas un maizes bāzes, pievienojot tomātus, mandeles un ķiploku, gatavo zoko (spāniski – zoco vai zoque) un pievienojot mandeles un ķiploku, top aho blanko (spāniski – ajo blanco). Andalūzijas gaspačo ir radniecīga zupa Velvas provincē – mētru gaspačo (spāniski gazpacho de hierbabuena), kur jau minētajai zupas bāzei pievieno tumšās olīvas, ķiploku, cieti vārītas olas un dārzā izaugušās mētras. Tās var būt kalnumētras, krūzmētras, citronmētras.
Šīm tradicionālajām zupām ir arī secīgi pagatavošanas soļi: visu produktu mērcēšana (macerācija), blendēšana līdz viendabīgai konsistencei, emulsiēšana (šajā gadījumā eļļas iestrādāšana pārējo sastāvdaļu šķidrumā), šķaidīšana ar ūdeni (tradicionāli to nedara zupām ar pievienotām olām, jo uzskata, ka tām jābūt izteikti krēmīgām)un izkāšana caur sietiņu. Gatavojot tradicionālo andalūziešu gaspačo, hermētiski noslēdzamā traukā liek gabalos salauztu maizi, to pārlej ar heresa etiķi, pievieno gabalos sagrieztus dārzeņus – papriku, gurķus, tomātu mīkstumu bez mizas, sāli un pusi no eļļas. Izmaisa, pārliecinās, ka maizes gabali ir trauka apakšā, jo tiem ir jāizmirkst, tad tauku noslēdz ar vāku un liek ledusskapī nostāvēties uz nakti. Nākamā dienā izņem no ledusskapja, pievieno sīpolu un ķiploku un visu sablendē. Pievieno atlikušo eļļu un blendē līdz emulsijas konsistencei. Ja zupu vēlas krēmīgāku, tajā iestrādā vairāk eļļas, ja šķidrāku – pievieno ūdeni, taču to noteikti sastrādā, lai zupa neveidotos slāņaina. Gaspačo ir sātīga zupa, jo spāņu saimnieces pamanās patērēt mega daudz eļļas – uz 1 kg tomātu var tikt izliets līdz pat 400 ml eļļas. Lai iegūtu izcili viendabīgu zupu, tad to izkāš caur sietu. Atstāj uz pāris stundām ledusskapī, lai savelkas garšas.
Šāda aukstā zupa ir izcila laivu braucienos un piknikos, jo neviena no sastāvdaļām nebojājas pāris dienas un zupa ir viegli pagatavojama, nav vajadzība sildīt, meklēt ugunskuram iekuru utml.
Ideāli, iesaku!
Man mīļāka spāņu augstā zupa, tieši priekš šīm kārstām vasaras dienām