Pagājušajā nedēļā strādāju Strasbūrā kā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas pārstāve. Šī bija mana trešā reize Strasbūrā šādā kapacitātē, ar katru reizi iejūtos, saprotu un spēju izdarīt vairāk, tāpēc nolēmu uzrakstīt un pastāstīt saviem draugiem, domubiedriem un vēlētājiem, ar ko tieši tur nodarbojos.

Eiropas Padome (angliski – Council of Europe, nejaukt ar Eiropadomi, kas ir Eiropas Savienības orgāns) ir starptautiska organizācija, kas tagad apvieno nu jau 47 dalībvalstis, un tās galvenais mērķis ir cilvēktiesību, likuma varas un demokrātijas stiprināšana. Viens no galvenajiem instrumentiem un, manuprāt, tās lielākā vērtība, ir Eiropas cilvēktiesību tiesa, kurā dalībvalstu pilsoņi var vērsties par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumiem. EP ir pastāvīgais sekretariāts Strasbūrā, un arī parlamentārā dimensija – Parlamentārā asambleja (nejaukts ar Eiropas Parlamentu), kas sastāv no dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem skaitā atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Asambleja (saīsināti – PACE, Parliamentary Assembly of Council of Europe) sanāk 4 reizes gadā uz nedēļu garām sesijām, un deputāti strādā līdzīgi kā nacionālie parlamenti: jautājumus visupirms izskata komitejas vai apakškomitejas, tur izstrādā rezolūcijas, kam deputāti var iesniegt grozījumus, tad par tām visi kopā balso plenārsēdēs. Arī PACE, līdzīgi kā nacionālajos parlamentos, ir frakcijas jeb politiskās grupas, kas ir tādas kā Eiropas mēroga politiskās ģimenes. Mana “ģimene” ir ALDE – liberāļu apvienība.

Piedodiet šo garlaicīgo ievadu, bet man likās svarīgi uzrakstīt pamatlietas, lai būtu aptuvena skaidrība tiem, kas ikdienā ar starptautisko politiku nesaskarās : )

Katrā sesijā ir īpašie “karstie” jautājumi – starptautiskās aktualitātes, politiski jūtīgi jautājumi, saspīlējums vai pat militārs konflikts dalībvalstu starpā, svarīgu amatpersonu vēlēšanas, skandāli. Janvāra sesijā uzmanības centrā bija briestošais konflikts starp Ukrainu un Krieviju, delegācijas pilnvaru atjaunošana Krievijai (tās tika apturētas pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainā), PACE vadības un komiteju vadību pārvēlēšana (tas notiek katrā janvāra sesijā ik pāris gadus saskaņā ar politisko grupu vienošanos un stingru procedūru līdzīgu mūsu Kārtības rullim), ziņojums par Alekseja Navaļnija indēšanu.  Situācija Baltkrievijā, lai arī tā nav EP dalībvalsts, katru reizi ir uzmanības lokā.

Mans darbs klātienē sākās jau svētdienas pēcpusdienā ar dubulttestēšanos pie EP ēkas un ALDE frakcijas vadības sanāksmi, kam sekoja darba vakariņas mazā lokā. Frakcijā izrunājam aktuālos jautājumus, vienojāmies par kopīgu pozīciju vai “brīvo balsojumu”. Vienmēr uzpeld dažādi pēdējā brīža pārsteigumi, par ko jāformulē viedoklis. Šis viedoklis tiek saskaņots gan delegāciju, gan atsevišķu grupu ietvaros – piemēram, Latvijas delegācijai ir savs čats, Baltijas un Ukrainas delegācijām vēl viens kopīgs, tad ir politisko grupu čati, kur visu laiku kaut kas notiek jau nedēļu pirms sesijas. Latvijas delegācijas darbā aktīvi piedalās arī mūsu vēstnieks Strasbūrā Jānis Kārkliņš, kas mūsu pozīciju komunicē Ārlietu ministrijai.

Vārdu sakot, pēdējā PACE sesijā aktīvi un veiksmīgi pretojāmies Krievijas Dumas vicespīkera Pjotra Tolstoja virzīšanai PACE Viceprezidenta amatā (gods šo balsojumu virzīt tika man! uzrunāju plenārsesiju un iepriekš izsūtīju brīfu ar Tolstoja citātiem par to, kā viņš apšauba Ukrainas valstiskumu un nicīgi izsakās arī par Baltijas valstīm), piedāvājām alternatīvu kandidatūru sesijas prezidenta amatam (Ukrainas pārstāvi), ielobējām daudz svarīgu izmaiņu rezolūciju tekstos. To visu panācām gan ar aktīvu darbu klātienē, gan kolēģu operatīvu pieslēgšanos attālināti. Viss darbs PACE sesijā tā notika, brīžiem haotiski, bet kopumā labi organizēti hibrīdrežīmā.

Manas dienas Strasbūrā sākās 8.00 vai 8.30, un (gandrīz) beidzās ar sesijas beigām katru dienu ap 20.00. Sekoja vakariņas pie vēstnieka, kad izrunājām Latvijas prioritātes kā prezidējošai valstij PACE 2023. gadā, un neformālas tikšanās Ukrainas vēstnieka rezidencē, kur man bija iespēja iepazīties un aprunāties arī ar Ukrainas Tieslietu ministru, kas bija ieradies uz MH17 lietas izskatīšanu Eiropas cilvēktiesību tiesā. Ukraiņi bija īpaši priecīgi, ka varēju viņiem pievienoties un neformāli aprunāties. Man bija prieks būt klāt kā vienīgajai no Baltijas valstu pārstāvjiem un paust atbalstu, lai arī vēlu vakarā kājas sāpēja un nogurums uzbruka! Palīdzēja Ukrainas vēstnieka uzstājīgais piedāvājums nesaukt Uber, bet ļaut viņa šofrim mani aizvest līdz viesnīcai 🙂

Ceturtdienā Saeimā norisa ikgadējās ārpolitikas debates – man likās, ka nebūs laika piedalīties, bet tad izplēsu brīdi, un runāju īsi, par vienu konkrētu lietu – Stambulas konvenciju, un kāpēc Latvijai to būtu svarīgi ratificēt vēl šīs Saeimas laikā. Esmu daudz runājusi ar kolēģiem un kolēģēm no visām Eiropas valstīm par šo tēmu, un kopumā man ir sajūta, ka, ja mūsu valsts neratificēs šo svarīgo cilvēktiesību dokumentu šī gada laikā, mums no kauna būs jālien zemē un vēl dziļāk, kad kļūsim par vadošo valsti Eiropas Padomes ministru komitejā. Es aprunājos ar Turcijas deputāti par to, kā tas nākas, ka Turcija izstājās no konvencijas, un viņa man pastāstīja: Turcijas parlaments savulaik Stambulas konvenciju ratificēja vienbalsīgi. Tad Erdogans izstāšanās aktu parakstīja vienpersoniski, nakts vidū, reliģisku līderu ietekmē. Rezultātā “femicides” jeb sieviešu slepkavības ir kļuvušas izplatītākas, un arī citas iniciatīvas, lai sievietēm, kas cietušas no vardarbības, palīdzētu, Turcijā tiek ierobežotas.

Darbs Strasbūrā ir ļoti niansēts un dažāds. Viena lieta ir vienkārši piedalīties sēdēs, kas saliktas dienaskārtībā. Cita lieta ir ārpus sēdēm klātienē aprunāties ar kolēģiem no dažādām valstīm, lai saprastu viņu dienaskārtību, intereses, un iekļūtu tajā ar Latvijai interesējošiem jautājumiem. Tas nozīmē, papildus sēdēm, ganīties kuluāros un aicināt uz sarunu/kafiju/pusdienām deputātus, kuriem ir ietekme un līdzīgas intereses. Iepazīties, iepatikties, uzzināt vairāk, kā iespējams oficiālajās rezolūcijās un citos dokumentos. Tādējādi esmu iepazinusies ar vairākiem ietekmīgiem PACE politiķiem, kuri pēcāk mani iedrošināja kandidēt uz amatiem un uzņemties vairāk atbildību. Par ko esmu viņiem/viņām sirsnīgi pateicīga : )

Man darbs Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā ļoti patīk, un tam nav tikai saistība ar to, ka savulaik strādāju Ārlietu ministrijā, kad Latvija vēl tikai pieteicās uz dalībvalsts statusu. Man arīdzan ir gandarījums un prieks, ka varu šo darbu pildīt kopā ar ilggadēju cilvēktiesību cīnītāju, ko man ir gods pazīt gandrīz 20 gadus – Borisu Cilēviču –, un izcilu tiesību eksperti un tiesību zinātņu doktori, mūsu delegācijas vadītāju Inesi Lībiņu-Egneri. Boriss, protams, ir īpašs gadījums, jo viņš ir PACE doyenne – deputāts, kas vissenāk ir kalpojis šajā organizācijā, tāpēc janvāra sesijā viņam bija gods to atklāt. Man, savukārt, bija gods Borisu pazīt jau sen un ar viņu kopā staigāt pa Eiropas padomes gaiteņiem, un ziniet, kā tas bija? Kā iet kopā ar rokzvaigzni. Jo visi nāca Borisam klāt, lai apsveicinātos, viņš savukārt laipni visus iepazīstināja ar mani. Par tiem, kas nenāca klāt, viņš pastāstīja visu, ko varēju un nevarēju iedomāties. Vārdu sakot, Boriss bija zvaigzne un enciklpopēdija vienlaikus, un man ir liels gods saukt viņu par savu draugu. Lielisks atbalsts mūsu kopīgajā darbā bija arī mūsu delegācijas profesionālais un ilggadējais sekretārs Martins Olekss, paldies viņam no sirds!

Paldies, ka izlasījāt līdz galam, labprāt rakstīšu vēl, ja ir interese 🙂