Kulinārā prese drukā ražīgi, bet pavirši

Nov 15, 2010 | Pārdomas | 28 comments

Ik pa brīdim kāds ilustrēts kulinārām tēmām veltīts žurnāls Latvijā izdziest, un tā vietā iedegas pāris jauni. Šis rudens bijis īpaši ražīgs un piedāvā vismaz trīs jaunus periodiskus preses izdevumus latviešu valodā, no kuriem šeit aplūkošu divus: ikmēneša žurnālu “Pagaršo!”, ko vada Iveta Galēja (agrāk strādājusi ar nu jau no aprites pazudušajiem “Garšīgs” un “Labu Apetīti!”) un “Dienas ēdienus” (galvenā redaktore Solvita Smiļģe), ko reizi divās nedēļās izdod “Dienas žurnāli”.

Pagaršo” sakās esam domāts dzīves gardēžiem. Par to liecina gan vāka noformējums ar jo smalku galveno bildi, gan tēmu pieteikumi (“vīna baudītājus vieno intelekts”), gan glaunais papīrs un skaistās ēdienu fotogrāfijas, ar kurām žurnāls bagātīgi ilustrēts. Man patīk, ka visām receptēm ir klāt kvalitatīvas bildes, kas radīja pārliecību, ka ir nofotografēts aprakstītais ēdiens, nevis piemeklēts kas aptuveni atbilstošs internetā fotodatubāžu dzīlēs. No rakstiem visinteresantākais likās Rūtas Dimantas un viņas kolēģu “atbilde krīzei” – sirsnīgs un nepretenciozs gabals, ko papildina vienkāršas receptes, turklāt kvalitatīva publicitāte lieliskam labdarības projektam. Krasā pretstatā tam bija “Vīna sarunas” – manuprāt, formāts, kur sabiedrībā pazīstami cilvēki dzer vīnu un par to runā ir sevi izsmēlis – sanāk tāda vienkārša pabazarēšana, ko par intelektuālu vai interesantu grūti nosaukt. Turklāt, man likās bezgala ironiski, ka šīs kompetento cilvēku sarunas atšifrējumā populāras vīnogu šķirnes nosaukums – Sauvignon Blanc – viscauri konsekventi bija ierakstīts nepareizi, proti Savignon Blanc. Vai tiešām redaktors nezin, kā rakstīt šo visnotaļ izplatīto šķirni? Ja nē, tad vai tiešām to pāris sekundēs nevar pārbaudīt? Nepatīkama paviršība, kas noteikti nepaslīdēja garām nepamanīta daudziem lasītājiem. Citas lietas, kas mani uzjautrināja/mulsināja:

  • Ceļojuma aprakstam nav minēts ne teksta, ne bilžu autors. Lasot bezpersonisko tekstu man radās iespaids, ka tās ir nevis ceļojuma piezīmes, bet gan dažādu brīvi pieejamu interneta resursu apkopojums. Droši vien arī bildes rastas interneta fotodatubāzēs. Jebkurā gadījumā tā ir nekorekta attieksme gan pret autoru (-iem), ja tādi ir, gan pret lasītājiem, liedzot viņiem iespēju uzzināt vai nu autora vārdu, vai arī faktu, ka šo informāciju kāds dzīvs cilvēks ir apkopojis/tulkojis no konkrētiem tīmeklī pieejamiem resursiem.
  • Autori/avoti nav minēti vairumam recepšu un citām publikācijām. Diez, kādēļ tā?
  • Skaistās bildes pa visu lapu brīžiem traucē uztvert receptes vai apraksta tekstu (piem. 6. un 60. lpp.), jo fons ir pārāk saraibināts un uz tā grūti atšķirt burtus.
  • Sadaļā “Pasaule uz šķīvja” atradu šādu padomu un apsmējos: “lai izdabūtu no šauras pudeles visu kečupu, izmanto garu kokteiļa salmiņu”. Ar to laikam bija domāts, ka šis kečups jāiesūc mutē kā saldējuma kokteilis? Tiešām konstruktīvs padoms izsmalcinātiem gardēžiem 🙂 Sakars ar “pasauli uz šķīvja” izpalika pilnībā.

Dienas ēdieni” gan pēc satura, gan formas šķiet mērķēti vairāk vidusmēra auditorijai, kura vēlas ne tikai veikli uztaisīt darbdienas vakariņas bet arī ietaupīt un iegūt dažādus praktiskus padomus sākot ar pannu izvēli un beidzot ar galda kultūru. Priecē tas, ka vairums recepšu, bilžu un citu publikāciju nav anonīmas un, ka ir atvēlēta rubrika veselīgam ēdienam (gan ar tādu drusku nicīgu nosaukumu – “kaloriju skaitītājiem”). Forši, ka papildus jau zināmiem gardēžiem ir piesaistīti jauni autori, tajā skaitā no blogotāju vides. Dažas receptes lasot gan pārņēma sajūta, ka tās jau kaut kur redzētas, laikam tāpēc, ka tās atkalizmantotas no “Dienas” arhīva.

Man kā rūpīgam lasītājam vairākās vietās acīs cirtās bilžu neatbilstība saturam – palika iespaids, ka publikācijas ilustrētas ar interneta datubāzēs sameklētām bildēm, kam ir tikai aptuvena saistība ar tekstu. Piemēram, pirmajā izdevumā:

  • Raksts par dāņu sviestmaizi ilustrēts ar bildi, kas nepārprotami izskatās pēc klasiskās angļu gurķmaizītes, tikai uz pilngraudu nevis baltās maizes! Tāda nianse, ka klasiskās dāņu sviestmaizes parasti mēdz būt atvērtas, nevis slēgtas (pārklātas ar otru maizes kārtu), redaktoriem laikam ir paslīdējusi garām. Laikam galvenais, ka bildē ir kaut kāda maize, štrunts par niansēm.
  • Elzas Leimanes meksikāņu omleti ar gvakamoli ilustrē omlete, kas nepārprotami pildīta ar brokoļiem. Laikam tāpēc, ka ar gvakamoli pildītas omletes bildi internetā neizdevās atrast un brokoļi taču arī ir zaļi…
  • Trīs cūkgaļas receptes ilustrētas ar bildi, kurā attēlots karbonādes gabals ar kauliņu kompozīcijā, kas īsti neatbilst nevienai no receptēm. Vienā no receptēm minēta cūkgaļas fileja, kamēr izlasot recepti izklausās, ka no tievās filejas konkrēto ēdienu nemaz nevar uztaisīt un runa tomēr ir par pavisam citu gabalu (diezgan tipiska kļūda, jo Latvijā ir tradīcija par fileju dēvēt jebkādu gaļas gabalu bez kauliem. Tas rada problēmas, jo fileja ir konkrēts gaļas gabals ar diezgan ierobežotu pielietojumu, turklāt kārtu dārgāks par pārējiem).

Otrajā izdevumā pavāre no Sardīnijas sniedz padomus olīveļļas izvēlē un lietošanā. Doma laba, tikai šie apraksti nav visai konsekventi kritērijos un sešu olīveļļas pudeļu strīpā zem divām tie ir mulsinoši neatbilstoši – vienā gadījumā tas skan: “etiķetē minēts, ka eļļa ir 100% dabiska” kamēr uz etiķetes ir rakstīts viss kaut kas, tikai ne ka tā ir 100% dabiska (es pārbaudīju, jo man sagadīšanās pēc mājās stāv tieši tās eļļas pudele), savukārt par vienu citu eļļu ir rakstīts, ka tā iepildīta tumšā pudelē, lai gan fotogrāfijā skaidri un gaiši redzams, ka pudele ir pavisam gaiša! Kurš te ko sajaucis? Kā lai šādiem padomiem uzticas, ja pat eļļas pudeles krāsu nevar trāpīt pareizi?

Tad vēl tādi sīkumi kā vīnu gradācijas nepareiza rakstība: pirmajā izdevumā publikācijā par vīna baudīšanu kļūdaini uzrakstīts Gran Cru (pareizi jābūt Grand Cru). Ja reiz esiet atvēzējušies uz savas auditorijas izglītošanu vīna baudīšanas smalkumos, tad pievērsiet vērību tādiem šķietamiem niekiem kā ar šo tēmu saistītu svešvārdu rakstībai! Tos pārbaudīt taču ir ļoti vienkārši.

Īsumā – es, protams, priecājos par katru kulinārām tēmām veltītu izdevumu dzimtajā valodā, bet izšķirstot pirmos numurus, atradu tur pārāk maz jauna un interesanta, ar ko pamielot acis un garšas kārpiņas. Kaitina redakcionālā paviršība, kas, iespējams, ir vienkārši atbilstoša kopīgajam līmenim latvju presē ar mazo tirgu un visām no tā izrietošajām sekām. Gribētos vērst redaktoru uzmanību uz to, ka jūsu lasītāji ar katru gadu kļūst izglītotāki un prasīgāki, un visticamāk labāk par jums zinās gan vīnu šķirņu pareizrakstību, gan to, ka itāļu klimpiņas gnocchi latviski izrunā nevis gnoči bet gan ņoki, tāpēc, lai noturētu un audzētu auditoriju pieaugošas konkurences apstākļos, nāksies būt radošākiem un rūpīgākiem. Ceru, ka tas vairos kvalitāti un gala beigās lasīšanas un gatavošanas prieku mums visiem!

28 komentāru

  1. laura

    runājot par kļūdām, arī pašai ir kļūda tekstā: es pārbaudīju, jo man sagadīšanās pēc mājās stāv tieši tās eļļas pudele), savukārt par vienu citu eļļu ir rakstīts, ka tā tā iepildīta tumšā pudelē, lai gan fotogrāfijā skaidri un gaiši redzams, ka pudele ir pavisam gaiša! diez vai ir tā tā. tā, ka nevajag kritizēt citus, ja pati pieļaujat kļūdas!

  2. Gita

    Kā dāvanu kādu laiciņu savā pastkasē saņēmu žurnālu “Garšīgs”. Manu interesi šajā žurnālā, lai cik tas savādi neliktos, vairāk saistīja citi raksti nevis receptes. Jo tās, manuprāt, bija nepārskatāmi satādītas (varbūt tas bija tāds eksperimentāls recepšu izklāsta veids, nezinu). Rezultātā neizlasīti palika kādi 50% no visa drukātā un kopumā mēnesī tā lasīšanai veltīju vidēji 20min.
    Atzīšos godīgi – īpaši neskumstu par žurnāla izbeigšanos…. un lai citiem veicas!

  3. Krista>Laurai

    Ai, kā gaidīju šādu komentāru 🙂 Jūs laikam no cunftes? Liels paldies uz šīs pārrakstīšanās kļūdas norādīšanu, es ar skubu to laboju un izteikšu rājienu gan sava bloga korektoram, gan sadaļas “Pārdomas” redaktoram.

  4. Zuze

    Nu jā, Krista, pēc šādām kļūdām zūd visa ticamība 😀 Domāju, ka ar rājienu vien nepietiks.

    Ja es būtu no tiem žurnāliem, tad tikai priecātos par atgriezenisko saiti. Vai tad žurnāls ir pašmērķis?

  5. Laura Rumbina

    šos papētīju.. vēl parasti nopērku arī Saimnieci, bet tas biežāk tā.. aiz ”neko darīt” – receptes tur īpatnējas, bildes atbilstošas, bet nav pārāk vilinošas..
    Vislabākais, kas ir trāpījies, pašlaik ir ”Ievas Virtuve” – laba cena, feinas receptes, labas bildes, interesanti raksti – katru numuru gaidu ar nepacietību 🙂

  6. laura

    arī laba kļūda: neperetenciozs. pārāk daudz kļūdu, lai Jūs varētu publiski izteikties 🙂

  7. Krista>Laurai

    Jums taisnība – publiski izteikties vajadzētu atļaut tikai tiem, kas to dara bez nevienas kļūdas, nevis tiem, kam ir kas interesants, ko teikt. Tad būtu cerības tikt pie vārda arī tādām personām, kurās parasti neviens neklausās, jo viņām par lietu saturu vienkārši nav ko teikt.

    Ja manam blogam būtu korektora štata vieta, es to Jums nekavējoties piedāvātu. Tā ka man nav tādas iespējas, jo blogu brīvajā laikā publicēju viena pati (tajā skaitā taisu bildes), turklāt atšķirībā no ilustrētiem žurnāliem ar to nepelnu naudu, varbūt Jums būtu lietderīgi pieteikties darbā kādā no manis aprakstītajiem kulinārajiem preses izdevumiem, kuriem arī lieti noderētu Jūsu prasmes?

  8. Kaspīc

    Ai, nu nav ko te ar tām kļūdām ņemties. Skaidrs “mesidžs” bija šeit tas, ka paviršība un vairāk tāda kā vēlme ieņemt tagad tik populāro tirgu ar recepšu žurnāliem. Īpaši redzot izdevniecības Santa žurnālu “ievas virtuve”, tagad liekas, ka tā tāda īstā niša. Gardēžu blogi pa pilnam, internets pilns ar receptēm, žurnālu arī vajag. Tomēr, lai te būtu kāds svaigums un kompetence, un paviršības nebūtu, nepietiek sapulcē izlemt, ka vajag ēdienu žurnālu. Kopumā tendence jau laba, bet acīmredzami, kvalitātes uzlabošanai vietas pa pilnam.

  9. Vija

    1.jaunais Dienas žurnāls man tīri labi patika. Minētās kļūdas kā kulinārijas iesācēja nemaz nepamanīju. 🙂
    Baidos tikai, ka ar to nenotiek tas pats, kas ar Ievas Virtuvi – pirmais nr. lielisks, bet pārējie aizvien parastāki, parastāki un parastāki

  10. vita

    Mhm, Krista. Šis raksts viss ir kļuvis pilnīgi aplams vienas kļūdas dēļ. Es vairs nekam neticu un šo vietni vairs nelasīšu nekad, nekad, nekad! 😀

    Priecājos, ka ir tas viss uzrakstīts (un diemžēl līdzīgas kļūdas tik ļoti varētu pievienot arī žurnāliem, kas nav saistīti ar pavārmākslu, bet darbojas citās sfērās) un ļoti ceru, ka žurnāls to ņems vērā. Gribētos, lai viņiem viss sanāktu un mums tiešām reiz būtu labs, kvalitatīvs, acij tīkams un ar foršām receptēm piepildīts žurnāls. :))

  11. Elīna

    Ir nu gan laura nešpetna. Bet vispār jau blogs nav tā vieta, kur piesieties kļūdām. Bet jauki, ka ir Kristas blogs, kur līdzās dažām nenozīmīgām kļūdām ir daudz kā noderīga dzīvei. Diemžēl par žurnāliem runājot kulinārie nav vienīgie, kur pieklibo ar saturu, tikai tas ir acīmredzamāk.

  12. DaceR.

    precīzi! gandrīz identisku tirādi nobēru savam vīram, kad pirmoreiz palasījos šos izdevumus 🙂
    “cunftei” taču vajadzētu priecāties, ka par viņiem kāds interesējas un norāda uz kļūdām – tas jau ceļš izaugsmei, nevis vārti lamām.
    mani pašu visvairāk sabēdināja autorības/avotu trūkums, jo tas šķiet ne tikai nekorekti, bet arī mazina kaut kādu personisko piesitienu receptēm, kura dēļ bieži vien izvēlos kaut ko pagatavot. pašreiz “Pagaršo!” izskatās vairāk pēc recepšu bukleta, ar kādiem pilni plašsaziņas līdzekļi.
    bet es ceru, ka viņi labosies, jo uz doto mirkli niša, manuprāt, joprojām ir brīva un pasaulē ir tik daudz labu piemēru, kā pasniegt ēdienu receptes, lai tās šķistu patiešām gardas.
    un nav pat jāskraida diži pa pasauli – arī tepat uz vietas ir, ko pašpikot:)

  13. Signis

    Kvalitātē viss atduras pret finansēm un maksimālas peļņas iegūšanu. Un nedomāju, ka, piemēram, labi fotogrāfi prasa pārāk daudz, bet bilžu biblotēkas prasa mazāk. Kā arī ēdienu žurnālam tomēr vajadzīgs redaktors un korektors, kas ļoti labi saprot no vīnu nosaukumiem un ēst gatavošanas, nevis štata – kurš par to pašu nauda dara visu.

  14. vin.

    pilnīgi piekrītu kristai! pat no vienas puses, varbūt pat sīkums ar tiem visiem gran un grand, bet kas mani vairāk apbēdina – ka nav nekā noderīga. viss tāds virspusējs, tā saucamie ekperti ari visur un vienmēr vieni un tie paši. (nesaprotams, kāpēc tieši tie?.) nu, vispār, rodas iespaids (izņēmot varbūt vienīi “pagaršo!”, jo neskatoties uz nepilnībām, to, manuprāt “taisa” ēdiena entuziasti), tātad, rodas iepsaids, ka uziets kārtējais vieglas peļņas avots. ēdienu žurnālu bums.
    uzticamības nekādas.

    p.s. lauras komentārs ir smieklīgs.. 🙂 nu, tādā ziņā, ka uzjautrinošs..

  15. Vaiva

    Runājot par kulinārijas žurnāliem, man šķiet, ka tie diezgan lielā mērā atspoguļo vidēja latvieša ēšanas manieri. Nelaime ir tā, ka ir mēģinājumi šķietami modernizēt labas, pārbaudītas vērtības vai brutāli latviskot citzemju ēdienus. Ļoti labi atceros garšu kādreiz laukos gatavotai zosij vai vecmammas tortei, un es ļoti gribētu zināt, kā dabūt TO garšu. Tagad, savukārt, daudzi ir kļuvuši “moderni” – latviskā modē ceptai karbonādei uzliekam ananasa škēli, uzspiežam majonēzi, pārkaisam sieru un iegūstam gandrīz eksotisku kulināru šedevru. Vai tradicionālu torti ar vārīto kremu pārkaisam ar kokosa skaidiņām, lai “atsvaidzinātu” garšu. Diemžēl tieši tādā līmenī ir lielākā daļa recepšu latviski izdotos žurnālos. Savukārt to, ka cilvēki mēdz gatavot pēc iepriekš minētā parauga, apliecina, piemēram, draugiem.lv recepšu domubiedru sarunas, kur labi redzams, ko vairākums mēdz atzīt par ievērības cienīgiem ēdieniem.

  16. Zem

    Man atkal radās iespaids ka ceļoja Iveta un Juris.

  17. Paula

    kāpēc visi brūk virsū Laurai? Sanāk, ka Krista var un drīkst komentēt, kritizēt kaut vai tās pašas kļūdas žurnālos. Bet citi par viņas blogu, kas arī ir publisks, ne pušplēsta vārda kritikas.

    Bet par pašu tēmu runājot – kādreiz žurnāls “Garšīgs” bija ļoti labs produkts. Interesantas receptes (gan reanimētas vecās labās, gan arī jaunas, “ārzemju”) gan apraksti, fantastiskas bildes. Daudzām receptēm autori bija jauni, daudzsološi pavāri, gardēži utt. Katrā ziņā žurnāla komanda ļoti centās, bet tā arī finansiāli laikam nekas nesanāca.. Tādēļ jautājums – kādā veidā plāno pelnīt visi šie jaunuzceptie žurnālīši?

  18. Linda

    Skumji, skumji….
    kaut ka mums latviešiem nevedas ne ar kulināriju, ne kulināriem terminiem, ne pareizrakstību…nerunājot nemaz par vīniem…

  19. Inga

    Man ļoti patika “Labu apetīti” – likās, beidzot ir žurnāls, kur nav tikai tradicionālā karbonāde (ar vai bez siera:)) … diemžēl acīmredzot žurnāls (piedodiet, ka snobiski izklausīsies)tik šaurai auditorijai – sava veida gardēžu kopienai – Latvijā nav spējīgs sevi atpelnīt. Jo nav jau vienīgais gadījums, “Garšīgi” piemeklēja tāds pats liktenis. Manuprāt, risinājums ir “Dienas ēdieni” tipa žurnāls, kas mēģina apmierināt gan ierindas pilsoņa intereses – kā ātri, lēti un veselīgi paēst, gan dod pienesumu ēšanas kultūras popularizēšanā, gan runā par vīniem. Protams, vēl ir daudz uzlabojamu lietu, bet virziens man šķiet, pareizais.

  20. Zane

    Pilnīgi piekrītu Kristas rakstītajam! Īstenībā šajos žurnālos neatradu neko, kā dēļ būtu vērts tos pirkt arī turpmāk. Receptes neuzrunāja un raksti šķita neinteresanti un virspusēji.
    Neko daudz nezinu par žurnālu izdošanas “ķēķa” pusi, bet man ļoti patika “Labu apetīti” tāds, kāds tas bija pirmos gadus. Vēl arvien pa laikam tos izšķirstu un atrodu noderīgas lietas. Un ilgojos pēc līdzīga žurnāla. Šad tad nopērku “Good food”, saprotu, ka tur ir cits budžets un pircējus skaits, bet nu varētu vismaz tiekties uz kaut ko tādu.
    Pagaidām šķiet, ka tas viss top pa daļai rokoties interneta dzīlēs, pa daļai – izmantojot draugu/paziņu loku un to, ko katrs no tiem uzskata par savu augstāko pavārmākslas lidojumu. Būtībā jau tas nav nekas traks, tikai neinteresanti. Un pietrūkst sajūtas, ka tas ir profesionāļu veidots produkts.
    Bet ir kur augt un attīstīties, ko arī novēlu.:)

  21. Antuanete

    Aizrautīgu ēstgatavotāju pulciņā spriedām, ka, pirmkārt, izdevēji pārvērtē mērķauditorijas kapacitāti (vai arī ir aplauzušies, netīšām reizē palaižot konkurējošus produktus), otrkārt, mazliet ir nokavējuši – šādi žurnāli varbūt būtu labāk aizgājuši krīzes sākumā, kad kļuva moderni gatavot ēst mājās; šobrīd liela daļa potenciālās auditorijas gan jau ir iepazinusies ar interneta iespējām un uz žurnāliem nepavilksies (vēl jo vairāk, ja lasa svešvalodās).

  22. Signe

    Visos latviešu kulinārijas žurnālos beidžas, kur citos žurnālos ir joki, vajadzētu ieviest rubriku “Latvietis ēd latvieti”. Domāju, ka tur būtu ko rakstīt.
    Kristas raksts ir argumentēts un pamatots. Arī stilistiski šiem žurnāliem varētu ko bilst, taču faktu un rakstības kļūdas gan nebūtu pieļaujamas.
    Blogiem UN interneta komentāriem būtība nav gramatikas un pareizrakstības pārbaude, bet savu domu paušana, kas šeit arī notiek.

  23. Qued

    Man patīk, kā Krista uzrakstīja. Kaut vairāk cilvēki pievērstu uzmanību kvalitātei. Un ne tādā veidā, kā to dara Laura – kašķīgi un uzbraucoši.

  24. Dārta

    Paldies par rakstu! Sen jau pašai pa galvu malās domas par šo tematu. Atklāti sakot, žurnāls “garšīgs” bija mana mūža mīlestība kulināro žurnālu nišā-manuprāt, tajā bija lieliskas receptes, labi pārskatāms teksts, kvalitatīvas bildes, kas atbilda aprakstam, svaigs skatījums uz labi zināmām lietām. Un-kas nav mazsvarīgi-pieklājīgs, interesants un oriģināls noformējuma dizains. Tā kā pati darbojos grafiskā dizaina jomā, man ļoti svarīgs arī produkta vizuālais tēls. Salīdzinot-kad ieraudzīju veikala plauktā jauno “pagaršo!”, pirmais, ko pamanīju-spoguļattēlu tā nejēdzīgi spīdīgajā vākā, iekšpusē-čušš! Žēl, žēl. Ievas receptēs vēl šad tad ir šis tas interesants un Dienas recepšu pirmais numurs bija tā neko, tomēr kaut kas šajos izdevumos ir pārāk prasts. Nevaru precīzi pateikt, kas tieši…varbūt plānais papīrs, kas vairāk būtu piemērots vienreiz izlasāmam izdevumam, ne recepšu krājumam, ko, domājams, gribēsi izmantot atkal. Varbūt vienādās, garlaicīgās fotogrāfijas-ja samiedz acis, jebkurš foto atbilstu jebkuram ēdienam(neliels pārspīlējums, bet tomēr).Varbūt pārāk lielā masa ar receptēm(tieši Ievas virtuvē), kas rada sajūtu, ka tiek spiests uz kvantitāti, nevis kvalitāti-sak, lai katrs kaut ko sev var atrast. Bet tas, kas der visiem, neder nevienam-man rodas sajūta, ka es kā individuāls lasītājs neesmu vērtība. Savukārt jaunajā “Pagaršo!” spiests uz bilžu lielumu, kas arī ļoti kaitina-negribu maksāt par bildi pa visu lapu, ja tā nemaz neatbilst aprakstam(un ja atbilst, tad arī nē). Manuprāt, žurnāls “garšīgs” bija vienīgais izdevums, kurš spēja sabalansēt recepšu skaitu-ne par daudz, ne par maz, to dažādību, bilžu/teksta proporciju, pievienojot tam visam kādu asprātības odziņu. Eh…
    ps-man ļoti patīk Tavs gaumīgais blogs, Krista. Domāju, esi viens no cilvēkiem, kas lēni, bet pamatīgi ceļ kvalitāti šai jomā, apzinoties, ka viss ir svarīgs-gan noformējums, gan apraksts, gan vizuālais. Kritiskie raksti turklāt arī ir vitāli svarīgi. Gribētos jau vairāk receptes, bet skaidrs, ka laiks ir tik daudz, cik ir. Toties Tu pārsit jebkuru no tiem žurnāliem, kaut arī neviens Tev par to nemaksā. Lai veicas! 🙂

  25. Meetra^Dārtai

    .. piekrists!!!!!!:)

  26. Astra

    Viss jau pateikts, bet tomēr gribu paust atbalstu un piekrišanu. Kopumā publiskajā telpā mūs bieži vajā divas ligas: anonīmi zāģēt otram kājā ar skubu un publiski baidīties sabojāt attiecības. Priecājos, ka esat iznirusi 🙂

  27. Līga

    Kaut man ne pārāk daudz naudas, noabonēju Dienas ēdienus. Un Ievas virtuvi, par kuru pukojos, ka receptes atkartojas, pārklajas ar Ieva bijušajām(mammai nes Ievu, tad bieži paņemu vecākas un izšķirstu). Bet par cik tā kā tā uztaisīšu retās – kļūdainās receptes vienkāši neņemu vērā. Vienīgi dēļ cieņas pret savu lasītāju, kas vairo ienākumus – varēja tomēr pacensties pārliecināties, pirms drukā.
    Dienas ēdieniem nepatīk plānais papīrs. Tas jau pirmkārt, par cik gatavoju pati un bērni piepalīdz, šķirsta žurnālus – tie pēc viena mēneša jau izskatās briesmīgi. Viegli noplīst vāks, tas mani nenormāli kaitina.Es saprotu, ka lētāk izdot, bet kad tā sāku domāt – nafig žurnālu, kas tāpat pēc viena mēneša ārā izmetams – ja visu ko gribētu, varu atrast arī netā un tur nesaburzīsies. Tā pati nelaime ir Ievas virtuvei. Ticamāk, ka nakamgad netērēšu naudu uz to, bet labāk nopirkšu kādu grāmatu…
    Par vizuālo iekšā – es esmu no tām,kas vīlušies par Garšīgs nomirīšanu. Man ļoti patika žurnāla vizuālais noformējums. Bauda acīm. žurnāli joprojām nav ne saplīsuši, ne sabojāti, kaut lietojam samērā bieži ik pa laikam ko uztaisot no tām receptēm.
    Pagaršo! man tad patīk labāk, jo vismaz vāks nebirst nost pēc pirmā meneša palietošanas. Kaitina burtu fonts, kas izmantots zīmējumos. Laikam tāds ģimenes bizness vairāk(personīgi nepazīstu, bet pēc uzvārdiem skatoties:D ) Kas neaptīk vizuālajā – paņēmu pirmo numuru, kas pa rokai gadijās – 2010.gada novembris. Nu jēziņ – bildes pa visu lapu pārsvarā – uz rokas pirkstiem saskaitāmas lapas, kur tā nav. Tas ir tik nebaudāmi vizuāli – gandrīz tāpat, kā katru dienu ēst zoss cepeti…Tiri piedāvatas receptes un materiāli – nepiesiešos. es neesmu nekāda izvēlīgā dāma un tik ” izglītota” ar neesmu, lai cimperklētos:D

    Lai vai kā – es pēdējā laikā arvien mazāk meklēju pēc kāda zurnāla, bet labāk nopērku smuku grāmatu – nav jau tikai LV grāmatas jālasa…Bet vēl vēlmi pēc periodikas kompensēju blokos…

  28. Debora

    Sveiks, Krista!Tu dari ļoti labu lietu! Katram cilvēkam nesavtīgā darbā vajag atbalstu, un tev pieder mans!!!Pavirši recepšu žurnāli ir saplaukuši – tāds pieprasījums. Katram ir prāts izvēlēties ko jēdzīgu. Nekā labāka par nu jau aizmirsto “Labu apetīti!” nudien nav!Nu, grāmatas ir grāmatas, un mums galvās ir fantāzijas…Man arī nepatīk haltūras, jaunos žurnālus nepērku – kaunu un mēru ražotājiem vajag prast. Bet tu, Krista, esi malacis – no “mūsu ļaužiem” – cienu!Lai tev Dieva svētība!

Submit a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.




Ēdiena gatavošana ir dzīvības turpināšanai vitāli nepieciešama funkcija, kur prieku sniedz gan process, gan rezultāts. To var izbaudīt ar acīm, garšu, tausti, smaržu un citām maņām. Tas ir veids kā iepazīt citas kultūras. Tā ir pārsteigumu pilna radoša nodarbe, kurā dalīties ar mīļoto cilvēku. Vārdu sakot, gluži kā sekss 🙂