Drusku izvērsta manas uzrunas versija Latvijas Bankas konferencē “Ilgtspējīga ekonomika pārmaiņu laikos“, diskusijā kopā ar Latvijas bankas ilgtspējas virziena vadītāju Edvardu Kušneru, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Zani Petri (kas mums pievienojās virtuāli), Latvijas Bankas padomes locekli Andri Vilku un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekli Kristīni Černaju-Mežmali.
Latvijai ir bijuši zaļi ministri, zaļi prezidenti un pat zaļš premjers, kurš Ministru kabinetā pazaudēja portfeli ar zaļiem dolāriem, bet Latvija nav pirmā vai otrā zaļākā valsts pasaulē, kā daudziem patīk atskaņot, jo tas labi izklausās. Tas ir mīts un kādam tas ir jāpasaka. Paldies Edvardam Kušneram, kas to pateica nesen savā rakstā portālā DELFI. Mītu par zaļāko valsti nepagurstoši cenšas atmaskot vides profesionāļi, tas atspoguļojas starptautisku pētījumu, piemēram EPI (Environmental Performance Index jeb Vides veiktspējas indeksā), kur Latvija ir tikai 36. vietā. To atklāj arī Latvijas kārtējais ziņojums Eiropas Komisijai par sugu un dzīvotņu stāvokli, balstīts jaunākajos dabas skaitīšanas datos (pazīstams arī kā Article 17 ziņojums). Šie dati liecina – draugi, nav labi, un daudzos rādītājos paliek sliktāk. Bažas Vecajā Eiropā par apputeksnētāju kukaiņu (savvaļas bišu u.c.) izzušanu, ornitologu trauksme par putnu sugu samazināšanos, pēdējo dienu ziņu virsraksti par susuru populācijas strauju sarukšanu Latvijā – tie nav tikai pūkaini kukaiņi vai dzīvnieciņi, kurus mums žēl, bet bez kuriem tā kā varētu iztikt. Viņi ir daļa no ekosistēmas, kas palīdz eksistēt dzīvajai dabai, tajā skaitā radīt ēdienu, piemēram, augļus, kas neienāktos, ja tos neapputeksnē (Ķīnā to jau dara cilvēki ar otiņām, jo apputeksnētāji ir gandrīz izzuduši). Biodaudzveidības mazināšanās, sugu pakāpeniska izzušana ir kā lidot lidmašīnā, kurai ik pa brīdim izkrīt kāda skrūvīte, bet tā lido tālāk. Kura būs tā skrūvīte, kuras dēļ būs jāveic avārijas nosēšanās, un vai mēs būsim droši, ka rezultātā izdzīvosim?
Es politikā nonācu pirms gada, tieši no pļavas. Mana iepriekšējā darbavieta bija viena no vecākajām dabas aizsardzības organizācijām Latvijā, Latvijas dabas fonds, kas cita starpārūpējas par izzūdošu resursu – dabisko pļavu saglabāšanu un atjaunošanu. Viņiem palīdz īpašas šķirnes govis, kas pļavas nogana – mobilais ganāmpulks brauc pa visu Latviju un sniedz ekosistēmu pakalpojumus. Zālāji ir piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai – zālājiem cilvēks ir vajadzīgs, bet jāsaimnieko citādāk, jāmaina pieeja un domāšana, jo arī dabas daudzveidība ir pakalpojums sabiedrībai un nākotnes paaudzēm. Starp citu, govis kā atgremotājdzīvnieki tiek uzskatīti par vieniem no lielākajiem klimata pārmaiņu noziedzniekiem, bet es šeit gribu bilst, ka ne visi liellopi ir vienādi – tie, kas ganās pļavās un ēd zāli, nodara mazāk ļaunuma klimatam, salīdzinot ar industriāli audzētiem lopiem, kas savu dzīvi pavada kūtīs, ēd lopbarību un pēc nokaušanas tiek vadāti konteineros pāri visai pasaulei.
Es to pieminu, jo pļavu atjaunošana ar noganīšanu ir mūsdienīgs veids, kā rūpēties par ainavas un dabas daudzveidības saglabāšanu un dzīvi laukos – visām tām lietām, kas ir daļa no ilgtspējīgas ekonomikas un labas dzīves kvalitātes cilvēkiem. Man prieks, ka šīs svarīgās tēmas ir Latvijas Bankas uzmanības centrā, un mēs par to šodien runājam tādā lokā, kuru ikdienā rūpes par vidi vai bioloģisko daudzveidību nav galvenais temats.
Pāris lietas, kas, manuprāt ir svarīgas šai diskusijai:
- Klimata pārmaiņas, vai klimata krīze ir reāls izaicinājums, kas bija jārisina vakar. Nākošais labākais laiks ir šodien. Man pašai liekas dīvaini atkārtot šo faktu, jo kurš tad to nezin, bet tas ir jādara, īpaši Latvijā, jo Latvija Eiropas valstu vidū izceļas arī ar to, ka pie mums vismazāk – tikai puse iedzīvotāju – uzskata klimata pārmaiņas par nopietnu problēmu.
- Vides aizsardzība un klimata pārmaiņu seku novēršana nav nišas lieta, par ko rūpēsies kādi “zaļie” aktīvisti vai viena ministrija vaktēs piesārņotājus. Šīs lietas jāuzrunā visās tautsaimniecības nozarēs, no lauksaimniecības līdz transportam un enerģētikai, un visos līmeņos – no parlamenta un valdības, pašvaldībām un skolām līdz uzņēmējiem un finansistiem. Tām ir būtiski jāmainās. Konkrētākā ceļa karte šobrīd priekšā ir ES Zaļais kurss, un man ir apnicis dzirdēt sanāksmēs politiķu un ierēdņu attieksmi, kuru vislabāk raksturo bieži lietotais vārds “piesardzība”. Tā, it kā mums būtu jābaidās no Zaļā kursa nevis klimata pārmaiņām. Uzskatu, ka mums tālredzīgi un gudri jāizmanto šīs kopīgi izstrādātās jaunās politikas piedāvātās iespējas un mūsu kā nelielas valsts priekšrocības.
Zaļais kurss ir arī iespēja iegūt papildus finansējumu. Piemēram, Rīgā ar Atveseļošanās fonda atbalstu būvēs jaunus zaļos mobilitātes punktus, kas savienos tikai ilgtspējīgus sabiedriskā transporta veidus (elektrovilciens, trolejbusi, elektriskie autobusi utml.). Gribu uzsvērt, cik svarīgi ir, ka videi draudzīgs transports ir pieejams visiem, nevis tikai tiem, kas var atļauties nopirkt elektroauto. Nevienlīdzības mazināšanai jābūt vienam no caurvijas apsvērumiem, plānojot jaunu, zaļu rīcībpolitiku visās jomās.
- Latvijā politiski vides un biznesa intereses tradicionāli tikušas pretnostatītas.Bet reālajā dzīvē nav šāda nošķīruma – uzņēmēju labklājība ir atkarīga no vides apstākļiem. Lauksaimniecība ir atkarīga no laikapstākļiem. Ražošana ir atkarīga no tīra ūdens pieejamības. Nemaz nerunājot par to, kādu ietekmi, piemēram, karstuma viļņi atstāj uz cilvēku veselību un darbaspējām. Vide ir biznesa jautājums. Un tā tas nav tikai kaut kādu zaļo hipiju vai vides aktīvistu galvās. Piemēram, BlackRock bankas vadītājs Lerijs Finks katru gadu savās vēstulēs uzrunā uzņēmumu vadītājus un aicina domāt par saviem ilgtspējas mērķiem. Vide ir arī ar sociālo nevienlīdzību saistīts jautājums: Latvijā ir trešā augstākā nevienlīdzība ES, kam īpaši pakļauti cilvēki laukos, kur viņi ir vairāk atkarīgi no vides resursiem, pakļauti lielākam bezdarba riskam un nevar tik vienkārši kā pilsētnieki ieslēgt savā birojā kondicionieri – viņiem vasaras sezonā jāiet uz lauka strādāt.
- Par spīti par visām “zaļajām” amatpersonām Latvijā līdz pat nesenai pagātnei ir trūcis politiskās gribas izlēmīgi un visaugstākajā līmenī ne tikai zaļi runāt, bet arī rīkoties. Vides ministrija tradicionāli cīnās ar Zemkopības ministriju, Satiksmes ministriju, Ekonomikas ministriju, un lielākoties palikusi zaudētājos. Uzskatu, ka šajā valdībā ir noticis pavērsiens uz labo pusi. Piemēram, ir beidzot ieviesta 20 gadus muļļātā depozīta sistēma. Jaunais Klimata likums, ko Ministru Kabinets drīz nesīs uz Saeimu, konkrēti uzrunās nozaru atbildības un mērķus, un tad, cerams, ministrijas no savstarpējas cīņas varēs pievērsties jēgpilnai sadarbībai.
Dažas konkrētas jomas, ko vēlos pieminēt ilgtspējas kontekstā, jo tajās būs jāpieņem svarīgi un finanšietilpīgi politiski lēmumi – (1) kā mēs audzējam, pārdodam, iepakojam, pērkam un patērējam ēdienu. Dāsnās subsīdijas lauksaimniecībai ir ar lielāku jaudu jāvērš ilgtspējīgas saimniekošanas, tajā skaitā bioloģiskās lauksaimniecības virzienā, kur mums jau ir labi rezultāti un atsevišķās nozarēs lielisks eksporta potenciāls. Bioloģiski audzētu gaļas liellopu un aitu īpatsvara ziņā esam pirmajā vietā Eiropā! Bet zaļā iepirkuma piedāvātās priekšrocības gan varētu izmantot daudz aktīvāk, lai bērni skolās tiktu pie labākas pārtikas; (2) kā mēs rūpējamies par savu lielāko dabas bagātību – mežiem. Mežu biotopu stāvoklis Latvijā ir slikts, daudzveidīgākie, vecākie meži izzūd. Jābeidz mežs uztvert vienīgi kā izejviela un peļņas avots, šāda attieksme nav ilgtspējīga. Ilgtspējīga būtu dabas, cilvēku un biznesa interešu labāka līdzsvarošana. Izskatās, ka pēdējā laikā cerības parādās Rīgas mežiem, kur līdz ar politiskās vadības maiņu pašvaldībā un uzņēmuma vadības maiņu beidzot būs pārmaiņas līdzsvara atjaunošanas virzienā. 3) kas ir mūsu nākotnes enerģijas avoti. Bēdīgā pieredze ar OIK jautājumu par atjaunojamajiem energoresursiem ir demonizējusi, rezultātā mēs to ieviešanā 10x atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas. Mums jāmācās no šīs pieredzes, atsaistoties no OIK lāsta, un ir laiks tam atkal nopietni pievērsties citā kvalitātē, jo enerģija mums nākotnē būs vajadzīga divreiz vairāk, kā līdz šim, un tā ir kaut kur jāiegūst, veidojot plānus kļūt neatkarīgākiem gan no citām valstīm, gan no fosilā kurināmā dedzināšanas. Šajā procesā īpaši būs jādomā ne tikai kā nepieļaut jaunu OIK, bet arī nepieļaut jaunu nevienlīdzību, un kā atbalstīt sociālās grupas, kuras pašas nevarēs dārgākus risinājumus atļauties. (4) ar CO2 izmešu samazināšanu saistītie izaicinājumus es varu tikai pieminēt, jo nav laika un vietas tos iztirzāt, īsumā – ES kopīgo ambiciozo mērķu 2030. Un 2050 gadam sasniegšana iespējama vienīgi visām iesaistītajām pusēm aktīvi sadarbojoties, tajā skaitā valstij nodrošinot atbilstošu tiesisko ietvaru CO2 uzglabāšanai un tālākai izmantošanai. Bet kamēr citas valstis izmešus samazina, Latvijā tie pēdējos gados palielinās… ko mēs vēl gaidām?
Grētas Tunbergas un manas meitiņas paaudze mums nepiedos tālāku vilcināšanos. Viņas būs gudrākas, un man gribētos domāt – arī mazāk savtīgas. Bet mums nav laika gaidīt, kad viņas izaugs lielas. Klimata pārmaiņas maksā dārgi, jo ātrāk investējam un pielāgojamies, jo mazākas būs nākotnes izmaksas, un ne tikai naudas izteiksmē. Aicinu jūs, godātie klausītāji, kas pārvalda un plāno lielus finanšu resursus, ņemt to vērā. Lai mēs visi Latvijā dzīvotu zaļi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē!
0 Comments