Pasaules lielākajā zivju tirgū Tokijā darbdienu rītos agri salido tunči un citi jūras zvēri no visas planētas.

Tunča galva

Pēc pāris stundām tie mēro ceļu uz smalkām sabiedriskās ēdināšanas vietām un veikaliem – bieži vien atpakaļ uz to pašu kontinentu, no kura nākuši, ar to starpību, ka daudzi simti tūkstoši naudiņu ir mainījušas īpašniekus. Cukidži ir uz Tokijas apmeklējuma dienaskārtības obligātā saraksta, un pirmdien pusseptiņos no rīta arī es tur biju klāt. Sākumā gandrīz apmaldījos, jo tirgus izvietojums ir visai mulsinošs – to ir grūti atrast, un īsto zivju tirgu ieskauj cits – vienkāršs tirgus – savukārt riņķī zivju tirgotavām ved plata brauktuve, pa kuru lielā ātrumā pārvietojas mazas elektriskas kravas mašīnītes ar preci. Tirgus nav nekāda tūristu ganīšanās vieta, un lai gan vietējie tos laipni pacieš, jābūt ļoti uzmanīgam, lai žonglējot ar fotoaparātu un lietussargu, neuzskrietu virsū zāģim vai tunča vedējam zem riteņiem.

Slaveno tunču izsoli es biju nogulējusi, tā sākās piecos un beidzās ap sešiem, bet par to daudz nebēdāju, jo vēlaizvien bija iespēja tuvumā vērot simtiem tunčus, kas nosarmojuši balti kā sivēni gulēja visās malās un gaidīja savu kārtu. Meistari garās skotelēs tos veikli zāģēja un cirta lielos gabalos:

Tunci gan zāģē ...

... gan skalda ar iespaidīgiem cirvjiem

Gadījās redzēt arī svaigu (nesaldētu) tunču apstrādi, kas notika nevis ar zāģi, bet lieliem tuteņiem. Manā acu priekšā vienam ļoti lielam eksemplāram svinīgi izgrieza “vaigus” – kulaka izmēra gabalus, kas skaitās īpaša delikatese:

Tie divi gabali priekšplānā, kas izskatās pēc arbūza šķēlēm, ir tunča vaigi

Tunči, protams, nav vienīgie, lai arī lielākie dzīvnieki, kas tiek apgrozīti Cukidži zivju tirgū – šeit rodama teju visā dzīvā radība no jūru dzīlēm, ko vien var ēst – sākot ar astoņkājiem, beidzot ar visu veidu garnelēm, gliemežiem un jūras ežiem. Lūk, daži skaisti dzīvnieki no Maurīcijas:

Zivju tirgus apmeklējuma noslēgumā svēta lieta ir ieturēties kādā no tirgus teritorijā rodamajiem suši bāriem. Šie iestādījumi vairāk atgādina šauras, garas šķirbas ar leti, pie kuras vieta ir 10 cilvēkiem, pavāru, kurš rosās turpat acu priekšā, un tanti, kas spraucas gar ēdāju mugurām turpu šurpu ar zaļās tējas trumuli. Pēc stundas, ko pavadīju apdullinošajā tirgus atmosfērā, negausīgi pasūtīju veselu komplektu (dažādus sašimi un rīsu kaudzīti, rotātu ar jūraszāļu strēmelēm un ikriem):

Brokastis...

un jau brīdi vēlāk to nožēloju. Jo, lai arī suši neapšaubāmi bija brīnišķīgs un ekstrēmi svaigs, 8 no rīta ēst jēlas zivis nebija viegli… baudīju tunci, jūras ķemmīti, dzeltenasti un vēl pāris zivtiņas, kurām vārdu vairs neatceros. Pāris vērojumi par suši ēšanas etiķeti – japāņi tik tiešām suši ēd ar pirkstiem, vasabi jau ir paslēpts zem zivs virs rīsiem un to sojas mērcē nemaisa, un marinētā ingvera loma ir attīrīt garšas paleti starp dažādajām zivtiņām, tāpēc to ēd starp dažādu veidu suši kumosiem.

Piebildīšu, ka pēc piedzīvojumiem Cukidži zivju tirgū visu atlikušo dienu spēju ēst vienīgi kūkas un vēl aizvien gaidu, kad atkal sagribēsies suši… laime, ka Japānas virtuve ir tik daudzveidīga!