Ar asi smakojošu kūpinātu zivju mērci pārlieta putra – tādu atceros savā mūžā pirmo slimnīcas ēdienu, ko man, nelabuma un izsalkuma mocītai topošai māmiņai, brokastīs piedāvāja Stradiņu grūtnieču aprūpes nodaļā. Nonākot slimnīcā ir svarīgākas lietas, par ko raizēties nekā pārtika, tomēr arī tur parasti agrāk vai vēlāk nākas ēst. Nesenā pieredze kopā ar gadu veco meitiņu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Torņakalnā kļuva par iemeslu šim bloga ierakstam.
Domājot par slimnīcu ēdienu, man ienāca prātā padomju laika teiciens “mēs izliekamies, ka strādājam, bet viņi izliekas, ka mums maksā”. Slimnīcās ir spītīgi iesakņojies modelis, kad pa gaiteņiem tiek pārbīdīti ratiņi ar neapetītelīgi smaržojošu ēdmaņu, kas ar militāru pārliecību tiek sakrauts porciju traukos pēc “viņiem” vien saprotama reglamenta un izdalīts pacientiem. Tas, vai kāds šo ēdienu vēlas ēst, vai tas ir pacientiem piemērots, nevienu neinteresē. Ja vēl esi izvēlējies būt veģetārietis vai vegāns – tava problēma. Pacienti, savukārt, ir pieņēmuši par normu to, ka slimnīcās slikti baro, un, lai nenomirtu badā, paļaujas uz radu un draugu sanesto pārtiku.
Kad Bērnu slimnīcā pie manas palātas durvīm klauvēja ēdienu ratiņus apkalpojošā kundze, man sākumā likās, ka atnestais ēdiens ir domāts man. Zivju kotlete ar kartupeļu biezeni, kāpostu zupa, baltmaize ar desu – tas viss taču nevarētu būt domāts 12 mēnešus vecam bērnam?! Izrādās, ka ir gan. Kad uzdrošinājos kundzei pavaicāt, vai tiešām šķīvis ar zupu + lielu bleķa karote paredzēts manai meitai, viņa man ar pārliecību pavēstīja, ka “jums taču saudzējošais, ja?” un ar to saruna no viņas puses bija izsmelta (tagad saprotu, ka runa bija par “saudzējošo režīmu”). Nākošajā dienā, kad uztraukums par meitas veselību bija mazinājies, es prasīju, vai drīkstu zupas vietā palūgt griķus, ko redzēju katlā uz ratiņiem. To man ar mazu rūkšanu no atbildīgās amatpersonas puses izdevās iegūt, lai gan īsti legāli tas laikam nebija, bet dārzeņiem aplipušos makaronus gan nē (tie laikam bija strikti paredzēti citādam režīmam). Vēlāk saņēmu drosmi un vaicāju, vai piena zupa ir taisīta no govs piena un no kādas gaļas ir kotlete. Par zupu kundze piemiedza ar aci un teica, ka nē!- neesot vis no govs piena, un apklusa. Vai tā ir no sojas piena, es provocēju. Viņa, šķiet, īsti nesaprata atsauci uz soju, bet daudznozīmīgi man atklāja noslēpumu, ka piens esot no pulvera! Atbildot uz jautājumu par kotletes saturu viņa sašutusi iesaucās, ka tā taču ir KOTLETE! Vēlāk man tomēr izdevās izvilināt, ka kotlete gatavota no zivs.
Kad savam bērnam ēdienu sarūpēju pašas spēkiem, nākošais izaicinājums bija atrast puslīdz drošu veidu, kā kustīgo mazuli pabarot. Palūdzu padomu personālam, kas tikai parastīja plecus. Man neatlika nekas cits, kā iekārtot Elzu savas gultas stūrī spilvenos, visapkārt izklāt līdzpaņemtos auduma autiņus un papīra dvieļus, un pēc ēšanas ilgi tīrīt no gultas un sienām dārzeņu biezeni, maizes drupačas, biezpienu un pārējās ēdiena atliekas. Un tā četrreiz dienā. Es, protams, ļoti atvainojos par nocūkotajiem palagiem (kuros mums abām ar Elzu pēcāk vairākas naktis bija jāguļ), bet KO tad lai mēs citu būtu darījušas?
Iespējams, tas izklausās ārprātīgi, bet man ir grūti noticēt, ka bērnu slimnīcas personāls nav lietas kursā par to, kāds ēdiens ir piemērots dažāda vecuma bērniem un kādas ir izplatītākās pārtikas alerģijas. Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā katrā nodaļā ieviest pāris vienkāršus bērnu barošanas krēsliņus, kas ir drošs un daudz higiēniskāks veids, kā pabarot mazos slimniekus? Slimnīcas interesēs taču nevarētu būt papildus traumas, ko nesaprātīgs mazulis var viegli iegūt, ēdot nepiemērotā vietā/veidā (piemēram, noveļoties no uz grīdas vai iekrītot šķirbā starp kustīgo gultu uz riteņiem un sienu), vai ar ēdienu nocūkoti palagi?
Gribu piedāvāt dažus ieteikumus, kā lietas uzlabot gan pacientu, gan slimnīcas personāla interesēs bez nozīmīgiem finanšu ieguldījumiem:
- Ja vienā nodaļā ir jāpabaro bērni no pusgada līdz 18 gadu vecumam, piedāvājiet kaut nelielu izvēli, kā arī iespēju no ēdiena atteikties, pirms tas iekrauts šķīvī. Gadu vecs bērns, visticamāk, tikai nesen sācis ēst “parastu” ēdienu un būtu labi, ja mamma vai tētis var piena-griķu zupas vietā varētu izvēlēties vienkārši griķus vai, piemēram, makaronus, ja griķus bērns noteikti neēd. Tas arī samazinātu ēdiena izšķērdēšanu un – kazi – gala beigās pat ietaupītu naudu.
- Personālam, kas izdala ēdienu, ir obligāti jābūt lietas kursā par to, kas ir ratiņu saturs, tajā skaitā no kā taisīta kotlete, un tas laipni jāpaskaidro vecākiem. Pārtikas alerģijas mūsdienās ir visai izplatītas un jau slimam bērnam šādu problēmu pievienot esošajam slimnīcas apmeklējuma iemeslam nav ne bērna, ne ārstu interesēs.
- Slimnīcai būtu jāpadara pieejami bērnu barošanas krēsliņi – barot klēpī vai gultā kustīgu mazuli ir ne tikai ļoti šmucīgi, tas nav droši un neveicina ēšanas procesa labvēlīgu norisi. Ja pieaugušais var bez pilnvērtīga ēdiena kādu laiku izturēt, slimam bērnam tā ir nopietna problēma. Es zinu, ka krēsliņi maksā naudu – nu tad nopērciet kādus ne pārāk dārgus un izīrējiet tos par nelielām naudiņām, līdz tie sevi ir atpelnījuši! Slimnīcas rīcībā taču ir informācija par to, cik bērnu atbilstošā vecumā vienlaicīgi uzturas slimnīcā, izrēķiniet, cik šādi krēsliņi būtu nepieciešami. Turklāt tos taču varētu pārnest no vienas nodaļas uz citu pēc vajadzības.
- Piedāvājiet iespēju par samaksu no tiem pašiem ratiņiem iegādāties ēdienu arī bērnu vecākiem, kas uzturas slimnīcā. Esmu dzirdējusi, ka tāda prakse ir citās slimnīcās. Man vienīgā iespēja reizi dienā paēst bija tikai tad, ja varēju sarunāt kādu darba laikā atnākt uz slimnīcu pieskatīt manu bērnu, kamēr pati aizauļoju uz lejā esošo kafejnīcu vai aizbraucu uz mājām. Bet ko darīt, ja vīrs ārzemēs, vecāki un auklīte slimo, bet citus radus/draugus ar tik mazu bērnu nevaru darba laikā apgrūtināt? Vai, ja esi vientuļā māmiņa, vai arī nedzīvo Rīgā un visi radi/draugi tālu projām? Vai tiešām slimnīcas interesēs ir papildus apgrūtināt ar šādu pieskatīšanas lūgumu jau tā noslogotās māsiņas, vai vairot regulāru apmeklētāju pieplūdumu ar pārtikas maisiem?
- Ja slimnīca laipni nodrošina bezmaksas ēdienu tām māmiņām, kas bērnus baro ar krūti, varbūt variet apsvērt iespēju šo ēdienu piedāvāt palātās līdzīgi kā pacientiem, nevis likt viņām pamest savus zīdaiņus vienus pašus un doties slimnīcas ēkas labirintos meklēt speciālo “māmiņu ēdnīcu”. Atstāt slimu zīdaini vienu, arī ja viņš guļ, nav ne droši ne patīkami, bet vienīgā alternatīva ir apgrūtināt ar pieskatīšanu palātas biedrenes vai slimnīcas personālu. Turklāt gaiteņi, kas ved uz šo ēdnīcu, ziemā ir ledaini auksti. Neskaidra ir arī slimnīcas politika barot māmiņas, tikai sākot ar otro slimnīcā pavadīto dienu – parasti taču slimnīcā iestājas agri no rīta (vismaz uz plānveida operācijām) un atšķirībā no “parastiem” vecākiem māmiņām, kas baro ar krūti, pilnvērtīgs uzturs nepieciešams vairākas reizes dienā.
- Arī ierobežota finansējuma apstākļos noteikti var atrast iespēju uzlabot slimnīcas ēdiena uzturvērtību un kvalitāti, kā arī samazināt izšķērdēšanu (piemēram, ja man kāds būtu vienkārši pavaicājis, vai mana meita ēdīs piena zupu ar griķiem, pirms nolikt pilnu šķīvi uz manas tumbočkas, pēc noraidošas atbildes to varētu piedāvāt kādam, kas to vēlas, nevis neaiztiktu izmest miskastē). Par šo ēdienu taču arī tiek maksāta nauda! Būtu interesanti uzzināt, vai slimnīca veic uzskaiti par to, cik no pārtikas tiek patērēts, un cik izmests. Spriežot pēc makdonaldu un hesburgeru maisiņiem nodaļas ledusskapjos, liela piekrišana ēdienam mazo pacientu vidū nav. Dažas vienkāršas idejas ēdienkartes dažādošanai un uzturvērtības paaugstināšanai – saldās, melnās tējas vietā piedāvājiet pacientiem svaiga ingvera tēju (karstu ūdeni bez cukura ar pāris ingvera un citrona šķēlītēm), par to droši vien īpaši priecāsies topošās māmiņas un citi pacienti, kurus moka nelabums. Makaroni ar tomātu mērci ir vienkāršs, lēts un garšīgs ēdiens. Brokastu putras vāriet no pilngraudiem. Lieciet uzsvaru uz dārzeņu un pākšaugu, nevis gaļas ēdieniem – tā būs gan lētāk, gan veselīgāk, turklāt svaigas Latvijā audzētas saknes ir pieejamas visu gadu. Ja iespējams, būtu brīnišķīgi nodaļu koptelpā, kur bērni spēlējas un sūkā čupa-čups, nodrošināt grozu ar āboliem un banāniem – varbūt šādu lietu varētu finansēt kāds ES projekts līdzīgi, kā tas notiek skolās.
Mēs abas ar Elzu slimnīcu atstājām krietni vieglākas, nekā tur ieradāmies. Es par savu piespiedu diētu biju priecīga, jo beidzot varēju ielīst vecajos džinsos, bet meitu pēc ģimenes ārsta norādījumiem tagad triencientempā nākas uzbarot. Vai tiešām “mums jāizliekas, ka ēdam, kamēr viņi izliekas, ka mūs baro” ir vēlamais slimnīcu ēdināšanas modelis? Varbūt kaut kur Latvijā ir arī labi piemēri, kad slimnīcās baro ne tikai lēti, bet arī garšīgi un veselīgi? Vai tiešām ir saprātīgi izšķiest valsts naudu par ēdienu, kura vienīgais kritērijs ir cena, no kā liela daļa nonāk atkritumos? Es uzdrošinos apgalvot, ka nē, un no savas puses esmu gatava palīdzēt ar padomu. Tas ir mazākais, ko ar prieku labprāt darītu pateicībā par Bērnu slimnīcas mediķu profesionālajām rūpēm par manas meitiņas veselību.
PS Marina no kaimiņu palātas, kas slimnīcā uzturējās ar savu 6 mēnešus veco meitiņu, arī dalījusies savos iespaidos
PPS Piektdien LNT raidījums “Tautas balss” pārraidīja sižetu par šo problēmu, lūk kur to var noskatīties Tikai nesaprotu, kāpēc viņi ielika titros atsauci uz trūkumcietējiem, ar ko, manuprāt, šai lietai nav nekāda sakara
Nedaudz ārpus tēmas, bet tomēr – nesaprotu, kāpēc “jāsamazina” bērniņš – ja viņam ir gads tad ir gads, kāpēc jāuzsver mēneši it kā būtu zīdainis. Jeb tas ir veikls gājiens, kā “pamazinot” bērnu palielināt problēmu.
Runājot par ēdiena kvalitāti,tā vienmēr un visur var būt labāka,pat no visdārgākā restorāna izlepis cilvēks var aiziet neapmierināts ar pasniegto,bet slimnīca ne tuvu nav restorāns..Tāpat simtiem un tūkstošiem cilvēku būs pateicīgi par maizes riecienu,kamēr kāds to nevērīgi izmetīs atkritumu tvertnē.
Ir gadījies būt slimnīcā un redzēt,ka ir bērni,kuri palūdz papildus porciju,sakot,ka nekad neko tik garšīgu nav ēduši un ir tādi,kuri neko citu,ka dārgās mājas karbonādes un cepešus negrib redzēt.
Nevar prasīt,lai slimnīcā “kulinārie piedzīvojumi”būtu piedzīvojumi kas lutina garšas kārpiņas,tur ēdiens būs ēdiens,dienišķā maize.
Barojamie krēsliņi,protams,arī ietilpst luksus preču klāstā,kuras nav nepieciešamas slimnīcā,ir lietas,kuras mazajiem pacientiem vajadzīgas daudz vairāk,lai atgūtu veselību un atgrieztu pilnvērtīgu dzīves kvalitāti.
Katrs drīkst un var radīt savu pasauli tādu,kādu vēlas,kādu var atļauties,bet izejot aiz savām namdurvīm,jāsaprot un jāpieņem pasaule tāda,kāda tā ir un kādu to var atļauties citi…
Varbūt arī vari paskaidrot, vai saldā tēja ir kaut kas ko pasniedz tikai dārgā restorānā, un kāds tam sakars ar to, kurš ir izlepis.
Viennozīmīgi slimnīcas Zimbabvē, Gvinejā un citās valstīs ir vēl sliktākā stāvoklī, acīmredzot mums jābūt laimīgiem.
Uzskatu, to par degradētas sbiedrības viedokli, ka man “jāsaprot un jāpieņem pasaule tāda,kāda tā ir un kādu to var atļauties citi..” Es domāju, ka var pasauli ap sevi veidot labāku, un šaja gadījumā visiem. Vai tiešām visa valsts politika ir jāvirza uz pārtikas pakām, vai tiešām tas ir tas ko mēs Latvijā varam atļauties?
Tad veidosim pasauli labāku visiem ne tikai sev un nekritizēsim to,kas mums nepatīk un nav atbilstošs mūsu vērtību latiņai.
Nevar tikai prasīt,neko nedodod.
Saldā tēja cik es sapratu,nevienam netika uzspiesta,brīvi pieejams ir dzeramais ūdens.
Es tieši tā arī domāju, ka uzlabojot ēdināšanas kvalitāti slimnīcā, ieguvēji ir visa sabiedrība kopumā. Jo nekad jau nezini, kad vari nonākt slimnīcā. Šajā piedāvājumā jau nav nekāds selektivitātes kritērijs.
Un veselīga kritika ir pozitīva lieta. Kur ir radusies šī Latvijas sabiedrības ačgārnā pieticība? Kāpēc samierināties ar vienu no sliktākajām veselības aprūpes sistēmām Eiropā? Kāpēc mums nevarētu būt viena no labākajām? Ir tik daudzi nesaimnieciskas rīcības piemēri valstī, vai tas liecina, ka esam tik nabadzīga valsts? Varbūt neviens nav tā īsti iededzies, lai kaut ko uzlabotu.
Bet, ku ir radies šis saldās tējas etalons? Kur ir problēma piedāvāt tēju bez cukura un saldināt pēc vajadzības?
Vēl par prasībām – vai tiešām arī tiekot uzaicinātiem ciemos, no namamātes tiek pieprasīts bērna krēsliņš, citādi jārēķinās ar ēdiena atlieku kasīšanu no tepiķa 3 metru diametrā? Pieredze rāda, ka bērni ļoti labi saprot, ka dažādos apstākļos darbojas dažādi noteikumi un neprotestē, ja mājās ir vieni noteikumi, bet ciemos un sabiedrioskās vietās tiek ņemti klēpī un baroti līdz laikam, kad paši prot paēst, nepietašķot pārāk lielas platības.
Hahaha Vai bērnu krēsliņš ir uzlabojums vai arī tas padarītu bērnu un viņu māmiņu dzīvi šajā grūtajā posmā – slimnīcā sliktāku? Šī diskusija ir par pakalpojuma kvalitātes uzlabošanu, vai nē? Varbūt atteikties arī no bērnu pārtinamā galda un citām “ekstrām”? Var jau arī palagus un dvieļus ņemt līdzi no mājām kā lētā hostelī.
Kamdēļ vairākas reizes nedēļā raidījumā Tautas balss ir sižeti par nejēdzībām slimnīcās? Vai tiešām šeit uzlabojumi nav vajadzīgi?
Saulkrastu slimnīcā bija tuvu tam, jo no mājām bija jāņem līdzi gan krūzīte, gan karote, gan arī tualetes papīrs…..
Bravo, BKUS līdz tādam līmenim tik tiešām nav vēl nonākusi, vai varbūt ir jau no tāda izaugusi.
Jā, no saldās tējas VAR atteikties, bet varbūt bija vērts palasīt iepriekš rakstīto. Mana doma bija nevis par atteikšanos dzert saldu tēju, jo tik tiešām tās vietā izvēlos labāk ūdeni, ko diemžēl neviens gan nepiedāvā, bet gan par šķērdēšanu. Pieņemu, ka šī tēja ir ierēķināta katram pacientam, kur tā tiek likta, es pieņemu lieta ārā un tā tā ķēdīte turpinās. Un tas ir tikai viens piemērs par saldo tēju, jo maksā šeit nevis tik daudz tēja, bet gan tas cukurs,bet tādu piemēru ir noteikti vēl un vēl, arī Krista to pieminēja savā rakstā.
Izskatās, ka man tik tiešām ir jāsamierinās ar sliktu, jo tāda ir norma, bet es negribu samierināties, jo zinu, ka var būt labāk un tajā nav jāiegulda ļoti lieli līdzekļi.
Tā kā tagad top noteikumi par ēdināšanu bērnudārzos (var sk.rakstu žurnālā Mans mazais februāra nr.),varbūt to pašu vajadzētu attiecināt uz ēdināšanu Bērnu slimnīcās, jo bērns paliek bērns, gan atrodoties bērnudārzā, gan esot slimnīcā!
Tiešām žēl, ka latvietis parastais ir gatavs samierināties, pieciest, noklusēt utt…un ne jau par slimnīcām vien ir runa. Uz cilvēku, kurš prasa labāko savam bērnam un sev tiek raidīti daudz nosodoši skatieni un ne tikai, sak, atradusi, kur savu lepnumu rādīt. Manuprāt, Krista aizskārusi vienu sāpīgu tēmu. Bet mammas jau zina, ka bērna veselībai ejot uz labo pusi arī slimnīcas putra sāk garšot labāk.
Bērni izaug, bet problēma paliek un kāpēc gan mūsu valsts māmiņām slimnīcas laiks jāatceras kā milzīgs pārdzīvojums ne tikai emocionālā, bet arī sadzīviskā ziņā.
Pagājušogad man bija tā (ne)laime izbaudīt Itālijas bērnu slimnīcas nodaļu. Nez kāpēc tur es biju CILVĒks, kuram drīkst gribēties (un arī saņemt…)kafiju no rīta, nomazgāties dušā, nemaz nerunājot par sarunu ar ārstu mums abiem izdevīgā brīdī.
Lai mums veseli bērni!!! Tad vairāk laika atliks gatavošanai…, jo vispār jau par to mums vajadzētu šeit pļāpāt:)
Klau, cienījamās dāmas, kuras nav gatavas samierināties, bla, bla, bla… Kāpēc jūs tik daudz laika un enerģijas tērējat kunkstot šajā blogā, nevis darat kaut ko reālu savu vēlmju un interešu īstenošanai? Ir taču manabalss.lv, Bērnu slimnīcas fonds un kas tik vēl ne (vai nu man jāmāca enerģiski, ar iniciatīvu apveltīti cilvēki)!
Nu ja, bet tā jau mūsu latviskā tradīcija- gānīties pa kaktiem un vienmēr ar visu būt nemierā. Papukstēt aizkrāsnē, ka neviens neko nedara un arī pašiem neko nedarīt.
Arī ne pa tēmu, bet…. neaizmirsīsim, kur mēs dzīvojam – korupcijas izmocītā un novārgušā valstī, kurā tik tikko sākas atlabšana no šīs briesmīgās sērgas! Tāpēc nav ko brīnīties! Var jau saprast jauno māmiņu, kurai , jaunajā un nezināmajā ”vecāku pasaulē” ienākot ”žoklis atkaras un neveras ciet” , jo tagad nākas sastapties ar valsts medicīnas aprūpes sistēmu, ar personālu, kurš nekādi neatbilst jūsu iedomātajiem standartiem (un vēl būs visādi brīnumi un atklāsmes, kad bērniņš sāks iet dārziņā, pēc tam skolā) u.t.t. Neko darīt, tādā valstī dzīvojam un kamēr nodokļu nemaksātājus nesodīs ar reālu cietumsodu, nekas neuzlabosies.
Protams, priecājos par jauno vecāku entuziasmu un novēlu viņiem izturību, jo tā būs ļoti nepieciešama ilgus jo ilgus gadus, kamēr vien audzināsiet bērniņus (reiz no kādas vientuļas bezbērnu sievietes dzirdēju ”ģeniālu” frāzi – bērns jāaudzina līdz 3g.vecumam, un tad jau viņš aug pats 🙂 ) … Lai jums izdodas reformas. Turaties !!!
Mēs bērnu slimnīcā nodzīvojām gadu, tiesa 20. nodaļā. Ar mammu dīkšanu tur ir bērnu ēšanas kresliņi :),( var jau buut , ka vairs nav, jo diivainā kārtā, kads paņem uzmājuari palagus 🙂 )
Pusdienu ēdienkarte acīmredzot nav mainījusies arii tagad, bnet iemācījāmies no tā kas ir – kaut ko pagatavot. Uz slimnīcu atvedu tvaika katlu uz elektrību, ko varējmām ppieslēgt gaiteni, jo virtuvē ieeja ir tikai personālam, un sautējām dārzeņus, sildījām tos pašu griķus.
Vienīgi bēdīgi, ka celiakijas bērniem , bez sirdsapziņas pārmetumiem masina uzliek makaronus un pārlej ar miltu mērci ;(
neseko tur neviens, liidzi- ari par to mammas skaļi runājām pašas, biezpiena plācenītim neviens nevareja pateikt sastāvu- milti kviešu vai piemeram kukuruzas, par augļiem varējām sapņot.
vakariņās plkst 20:00 tajas saucamajās naksniņas deva vārītu olu ar maizi .
Uztura speciāļists ar aprunāteis – bernu slimnīcā nav 🙁
Tā ir pilnīgi cita pasaule, un laiakm jāpriecajas, ka ir pat tas .
Liels paldies par to, ka izlasījāt blogu un atradāt laiku atbildei. Reglamenti protams ir laba lieta un tādiem slimnīcā ir jābūt, bet varbūt tomēr iespēju robežās apsveriet drusku “fleksiblāku” pieeju, jo mazi bērni nav zaldāti – viņus ar varu ēst nepiespiedīsi. Piemēram, vecuma amplitūda 1-3 gadi ir ļoti plaša, tikko gadu vecs bērns visticamāk ēd pavisam atšķirīgas lietas kā 3 gadus vecs. Kaut neliela izvēle palielinātu iespējamību, ka bērns no piedāvātā ēdiena kaut ko ēdīs. Kāpēc Jūs nepiedāvājat ēdienu bērniem līdz gada vecumam? Piebarošanu ar dārzeņiem taču parasti uzsāk 6-8 mēnešu vecumā.
Izpratne par to, kas ir pilnvērtīgs uzturs, laika gaitā ir mainījusies, un par to ir un būs dažādi viedokļi. Latvijā izplatītākais viedoklis ir “kartupeļi un gaļa”, no kā atvasināts vēl viens viedoklis, ka maltīte bez gaļas jau nu nav nekāds ēdiens. Tā ka kvalitatīva gaļa ir dārga, tad sabiedriskajā ēdināšanā dominē no lētiem pusfabrikātiem un/vai nekvalitatīvas, bezgaršīgas gaļas vai sasālītiem un sakrāsotiem tās “izstrādājumiem” gatavots ēdiens. Lai arī neesmu veģetāriete, neuzskatu, ka gaļa ir pilnvērtīgam uzturam absolūti nepieciešama un bez tās kādu laiku mierīgi var iztikt – īpaši, ja esi slimnīcā “saudzējošā režīmā”. Nesaprotu, kāpēc slimnīcās katru dienu būtu ēdienkartē jāiekļauj gaļa vai zivis (kas ir vēl dārgākas), ja ir maz naudas – gatavojot galvenokārt veģetāru ēdienu, varētu kvalitatīvāk un veselīgāk pabarot slimniekus, tajā skaitā mazus bērnus.
Par “pukstēšanu pa kaktiem” vai kā Tu tur indīgi bija nodēvējis šo diskusiju – drīz pēc bloga publicēšanas sazinājos ar Bērnu slimnīcas fondu un piedāvāju palīdzēt savākt naudu bērnu barošanas krēsliņiem. Fonds pa šo laiku ir apkopojis vajadzības gan Torņakalna, gan Gaiļezera slimnīcās, atradis piemērotu un lētu krēsliņa modeli un saskaņojis to ar mediķiem. Gaidu no viņiem kuru katru brīdi ziņu par to, kad viņi šo info ieliks savā mājaslapā, tad uzrakstīšu jaunu blogu jau ar konkrētu aicinājumu ziedot, un pati noteikti arī ziedošu naudu šim mērķim. Ceru, ka varbūt arī Tu pievienosies 🙂
Liels paldies visiem, kas dalījās savās pārdomās un pieredzē! Skaidrs ir tas, ka viedokļi ir dažādi, bet to, ka ar ēdiena apriti un kvalitāti bērnu slimnīcā daudzi nav mierā, nevar noliegt – īpaši pēc dažos komentāros aprakstītajiem piemēriem, kas ir riktīgi šausminoši un liecina par nopietnām problēmām.
Esmu pa šo laiku sazinājusies ar Bērnu Slimnīcas fondu par labdarības akcijas rīkošanu, kurā sarūpēt abām slimnīcu filiālēm (Torņakalnā un Gaiļezerā) barošanas krēsliņus. Fonds bija ļoti atsaucīgs un profesionāls, un tuvākajā laikā, kad noprecizēšu pēdējās detaļas, ziņošu par to arī savā blogā un Tviterī. Man ir milzu prieks, ka izdosies mainīt uz labu kaut vienu mazu, konkrētu lietu!
Visubeidzot, liels paldies par jūsu atbalstu un labajiem vārdiem – teikšu godīgi, man nebija viegli lasīt nicinošos pret sevi vērstos izteikumus, ko šī bloga un tam sekojošās publicitātes citos medijos rezultātā nācās izbaudīt. Es protams ar to rēķinājos, bet jebkurā gadījumā to bija vieglāk paciest un saņemties nenolaist rokas un rosīties tālāk, kad palasījos arī kādu atzinīgu vārdu. Paldies jums 🙂
Krista!
Pilnībā Jūs atbalstu un esmu PAR iesīkstējošo padomijas tradīciju maiņu. Cik gadus dzīvojam citā sistēmā, tomēr liekas, joprojām turpat:( Runa tiešām ir par to, ka līdzekļi tiek tērēti nelietderīgi-un tā ir visu mūsu-nodokļu maksātāju, naudiņa, kas tiek izmestas miskatēs, tikai tāpēc, ka tā tiek piešķirta no valsts kopējā katla. Izskatās, ka par to neviens neatbild, bet tas jau neliedz celt traci, cik maz naudas esot veselības aprūpei. Naudas jau nav maz, tā tikai tiek tērēta pēc senām padomjlaiku tradīcijām. Diemžēl esmu pilnīgi pārliecināta, ka ēdināšanas sistēma ir tikai viena komponente koppainā- arī ar visiem citiem iepirkumiem, kas nodrošina veselības aprūpes sistēmu, ir tāpat. Uzskatu, ka par šo ir jāinformē pa tiešo veselibas ministrija-lai viņi gatavo atbildes, kāpēc tā viss notiek. Varbūt tas liks aizdomāties “naudas dalītājiem”, ka viss tomēr nav kārtībā.