Pagājušā gada nogalē mani aicināja vērtēt vairākus kulināros konkursus, tāpēc īsā laika posmā redzēju daudz dažādas ēdienkartes. Vēl tagad gar acīm griežas virkne kulināru svešvārdu un neveiklu tulkojumu, kas ēstuvēs brīvi pieejamo Wi-Fi spiež lietot, gūglējot kārtējo miglā tīto terminu. Vai tiešām nevar vienkāršāk?
Latviešu valodā ir iedzīvojušies daudzi kulināri svešvārdi, kas apzīmē konkrētus ēdienus. Tas ir labi un nenovēršami – visiem lielos vilcienos ir skaidrs, kas ir pica, suši, krēms brulē vai lazaņja, un tāpēc viegli izvēlēties. Pelēkā zona ir produkti, kas mēģina ielauzties latviešu kulinārajā telpā ar nosaukumu “fondants”, “braunijs” vai “kapkeiks”, pēdējais pazīstams arī kā “glazūrkēksiņš”. Mans jaunākais favorīts ir “švammkūka” – burtisks, bet manuprāt diezgan precīzs un mīlīgs tulkojums biskvītam. Daži te paliks, citi atkal nē, tāda ir dzīve. Sarkanā zona ir nevajadzīgu svešvārdu vai neveiklu latviskojumu piesārņotas ēdienkartes, kur galvenais mērķis, šķiet, ir samulsināt klientu tiktāl, lai tas pasūta, izvairīdamies no neveiklības un klusībā cerot, ka ēdiens būs ja ne garšīgs, tad vismaz smalks, un tādējādi attaisnos kreftīgo cenu.
Daži mani anti-favorīti: timbale, concasse, demi-glace, velutē un balontīns. Tie izklausās nepazīstami un pretenciozi.
Gēls un putas neizklausās ēdami, jo vairāk asociējas ar gēla nagiem un matu putām.
Slāņmija ir ģeoloģisks termins, kā vēsta zinātniskas publikācijas. Jā, es to tiešām redzēju ēdienkartē. Ja neticiet, uzgūglējiet!
Valoda želejā: vēlaizvien ēdienkaršu angliskajā tulkojumā nākas sastapties ar stulbām kļūdām, kas liek uzdot jautājumu, vai tiešām ēdienkartes tulkošana tiek uzticēta robotam, kas lēcas iztulkos kā “lenses” un Latvijas lauku labumus, no kā svaigi izspiesta sula, kā “rural benefits”? Ir jau smieklīgi, bet padomājiet, vai tas ir iespaids, ko vēlaties atstāt saviem klientiem.
Es šos un citus piemērus pieminēju pagājušajā nedēļā Kuldīgā, kur mani uzaicināja runāt novada tūrisma gada saietā par tēmu viesmīlība un komunikācija. Kāds kungs pēc manas uzstāšanās bilda, ka visa šī māžošanās ar smalkiem svešvārdiem viņam rada iepaidu, ka no viņa mēģina izsist iespējami vairāk naudas, un tas viņam diez ko nepatika. Varu viņam tikai piekrist. Man arī nepatīk, ka man pūš acīs miglu (vai putas). Manuprāt, ēdienkartes mērķim jābūt saprotamā veidā izklāstīt klientam savu piedāvājumu un palīdzēt izvēlēties. Sarežģītu kulināru terminu virkne nepalīdz, bet traucē. Traucē arī šo terminu ačgārna, burtiska tulkošana angliski (Turkish peas? Zephyr?) un tādi absurdi kā ēdienkartē modīgi ierakstītas sezonas ogas, kas Latvijas ziemas vidū neizbēgami izrādās no Latīņamerikas importētas bezgaršīgas, bālas zemenes.
Risinājums ir gana vienkāršs – sastādot ēdienkartes, restorāniem vajadzētu pie iespējas vairīties no sarežģītu, mazpazīstamu kulināru terminu lietošanas. Atmetiet lieko un atstājiet svarīgo tā, lai klientam ir skaidrs, ko piedāvājat viņam ēst. Nebaidieties vienkāršības un cieniet savus viesus. Gribētos cerēt, ka ne jau pretenciozi nosaukumi ēdienkartē, bet ēdiena kvalitāte ir tas, kas noteiks restorānu komerciālo veiksmi, ko es patiešām no sirds visiem novēlu. Garšīgu 2015. gadu!
Paldies, Krista, par šo rakstu! Es arī bieži esmu par to domājusi un pievienojos katram vārdam! Jācer, ka tas tiks sadzirdēts arī ēdienkaršu veidotāju/rakstītāju zemē! 🙂
Mans favorīts ir “vūpijs”. Mēģinājām ieguglēt anglisko versiju, nekas labs nesanāca. Tā arī vūpiju nenomēģināju 😀
fantastiski!
mūsu sabiedrība ne reti ir kā apsēsta ar dīvainu vārdu lietojumu – vai tā būtu svešvārdu lietošana, vai pārmērīga latviskošana, vai vēlme izcelties ar parastajiem lajiem nesaprotamu jaunvārdu radīšanu.
Paldies, Krista par rakstu!
Ķeru sevi pie domas, ka man gribētos gan zināt, kas tas vūpijs tāds… 😉 un pārējie zvēri arī…
Man ir versija par vūpiju – tas varētu būt Whoopie Pie, kas tāds ļoti amerikānisks deserts:
http://en.wikipedia.org/wiki/Whoopie_pie
Sarmīte, kur Tu šo vūpiju manīji?
Vūpiju pilnas Daily ēstuves LU un Stradiņos! Izskatās jau arī pēc maziem cepumiem ar krēmu. Bet vairāk gan nosaukums ar kādu mazu monstriņu asociētos..
Es daudz par šo tēmu esmu domājusi rakstot savu blogu. Nedomāju, ka paudīšu absolūti populāru vai pilnībā piekrītošu viedokli. Pirmkārt, latviešu valodā trūkst vārdu vai pieņemta pierakstīšanas veida klasikai – ēdieniem, pagatavošanas tehnikām vai pasniegšanas veidam. Karpačo suflē, krēms brulē, ko daudzas latviešu valodas korektores man ir labojušas kā krēms brilē, ir iedzīvojies tāpat kā ratatujs, kopš tāda paša nosaukuma filmas parādīšanās uz ekrāniem. Taču es nepiekrītu, ka ratatuju vajadzētu aizstāt ar baklažānu vai kabaču sautējumu. Vienkāršošanai ir jābūt saprātīgai, jo diez vai apetīti stimulē sutināti rīsi, ja patiesībā gatavo risoto. Ja “poached egg” ir bez čaumalas vārīta ola, tarte tatin ir ābolu kūka ar pekām gaisā, tad vēl pāris termini šādi pat tulkoti aizņem pusi no A4 lapas. Pati esmu ieviesusi konfita un konfitēšanas terminus, jo man šķita,ka šī senā Francijā plaši lietotā tehnika prasa atzīšanu un adekvātu nosaukumu. Tāpat man šķiet dīvaini, ka foie gras latviski iecirtīgi tulko par pastēti, jo kvalitatīvākā no foie gras ir vesela, nedalīta īpaši audzētas pīles vai zoss termiski apstrādāta akna. Tikpat neiespējami ir latviski iztulkot dažādus liellopa izcirtumus. Var, protams, uzskatīt, kāda tur starpība vai buljons vārīts vairāk no kauliem vai gaļas, taču man patīk ļoti precīzi pateikt angliski “stock” vai “broth”. Latviski taču arī saka rolmopši nevis siļķu fileju ruletītes vai vēl kaut kā dīvaināk.
Otrkārt, latviešiem ir ļoti raksturīgs primitīvs konservatīvisms ēdienu pasaulē. Sākot ar visus miltu un olu vai miltu un ūdens mīklas izstrādājumu saukšanu par makaroniem, jo tagliatelle ēdienkartē ir pārāk sarežģīti, jo vienīgais, ko veikalā pērk ir spageti. Tāpat man šķiet dīvaini vienā ēdienkartē manīt koriandra sēklas un kinzu. Nesaprotu, kāpēc koriandra lapām pēkšņi un uzkrītoši ēdienkartēs jāparādās kā kinzai? Savukārt tiem produktiem, kuriem ir nosaukumi latviešu valodā tiek lietoti hipsterīgi nosaukumi. Kāpēc būtu jāsaka keils vai kalē, ja latviski izsenis tie ir bijuši lapu kāposti?
Latviski viss, kas nav kantains, ir bumbiņas. Kvenele, kas 5 gadus atpakaļ bija populārākā ēdiena pasniegšanas forma un kuru atpazīst visā pasaulē, nekādi nav bumbiņa. Līdzīgi ir ar “timbale” – tā ēdiens ir pasniegts un vēl ilgi tiks pasniegts. Būtu jābūt kādam vispārpieņemtam un saprotamam vārdam arī latviešu valodā.
Mani arī mulsina brīnumvārds – nogatavināts, jo ar to saprot gan “cured”, gan “matured”, gan “aged” produktus. Atliek tikai pajautāt, kādā tehnikā vai veidā produkts ir nogatavināts, lai sastaptos ar pilnīgu neziņu.
Es tomēr neiebilstu pret gēliem vai putām, jo tomātu pasta manā iztēlē nesaistās ar zobu pastu. Un dažādām aktualitātēm ēdienu tekstūrās būtu jāatspoguļojas arī to nosaukumā.
Linda, liels paldies par Tavu izvērsto un interesanto komentāru! Piekrītu Tev, ka latviešu valodas kulinārā terminoloģija ir pārāk ierobežota, lai apzīmētu visus mūsdienu virtuves brīnumus, ko ceļ galdā pavāri, kā arī par neadekvātajiem tulkojumiem (pastēte u.c.).
Mani kaitina tendence nejēdzīgi pārspīlēt ar svešvārdiem, īpaši, ja tas nāk komplektā ar personāla neziņu un viduvēju ēdienu – tad tiešām rodas iespaids, ka tiek mākslīgi radīts izsmalcinātības iespaids ar mērķi noplēst vairāk naudas. Šādi samežģījumi attiecas ne jau tikai uz svešvārdiem – nesen redzēju ēdienkartē biešu ikrus, kas laikam bija ar biešu sulu iekrāsoti gurķu gabaliņi vai tamlīdzīgi. Kādi vēl ikri?!
Risinājums, manuprāt, ir meklēt saprātīgu vidusceļu, piemēram, izvairīties no nevajadzīgu svešvārdu lietošanas, kas faktiski ēdienkartē ir lieki – piemēram, quenelle ir vienkārši forma, nu kāpēc tā būtu īpaši jāpiemin ēdienkartē? Vienu un to pašu saldējumu var pasniegt kā bumbiņu, vai quenelle, vai ar karoti iesmērēt glāzē, no tā garša vai kvalitāte neko neiegūst. Tad kāpēc īpaši jāizceļ forma? Kas no tā mainās klientam? Tāpat concasse vai julienne, kas ir veids, kā sagriezt dārzeņus. Jāskatās uz konkrēto ēdienu un, pirms drukāt ēdienkarti, jāizvēlas, kādi apzīmējumi tam būtu vispiemērotākie, lai klientam ir skaidrs, par ko ir runa, un viņš netop apgrūtināts ar nevajadzīgām detaļām.
Ceļš uz saprātīgu risinājumu sākas sarunā ar viesmīli. Ideālā gadijumā vajadzētu būt tā, ka viņš/viņa izskaidro klientam, kas tieši ir domāts ar “nogatavināts”, un klientu jautājumus apkopotā veidā dara zināmus restorāna vadībai un pavāram tā, lai nākošreiz drukājot ēdienkarti varētu izvēlēties labāku terminu. Less is more, patiesa izsmalcinātība ir vienkāršībā, un restorānos viesus vajadzētu apžilbināt ar ēdiena garšu un kvalitāti, nevis sarežģītiem formulējumiem un pārspīlētu prezentāciju uz šķīvja. Tā man liekas 🙂
Vēlreiz, liels paldies par komentāru. Klusībā ceru, ka šo diskusiju izlasīs arī kāds pavārs….
Es, Tev, protams, vairāk piekrītu kā nepiekrītu. Visvairāk mani tracina, ka ēdienkartē ir elementāras pareizrakstības kļūdas. Reizēm aiz ēdiena nosaukuma pielikts punkts, reizēm nav. Atstarpes ir, tad nav, tad dubulta atstarpe. Nepareizi saliktas garumzīmes vai mīkstinājumi. Neadekvāti lielie burti teikuma vidū, piem., vārds “katalāņu” teikuma vidū latviski nav rakstāms ar lielo burtu. Ja no angļu valodas tulkotie nosaukumi vēl kaut cik ir identificējami, tad no franču vai spāņu valodas tie tiek iztulkoti tik kropli, ka es nespēju noteikt vārdu oriģinālvalodā.
Es piekrītu, ka forma nav primāra, taču reizēm prasās nobeigt teikumu ar formu – šķēles, skaidiņas…. Man tāpēc nav iebildumi pret kveneli, jo šo samērā glīto formu ir absolūti vienkārši pagatavot mājās, ja vien ir divas vienāda izmēra karotes. Un kvenele izskatās labāk par pļocku uz šķīvja. Saka jau arī rupjmaizes kārtojums nevis rupjmaizes deserts ar brūkleņu ievārījumu un saldo krējumu. Reizēm forma iekļaujas nosaukumā.
Šokolādes fondants, manuprāt, jau arī ir klasika, vismaz tas skan labāk par šokolādes moelleux. Kā savādāk to atšķirt no pilnībā izcepta šokolādes keksiņa? Fondants pasaka, ka varu sagaidīt šķidru viduci.
‘Nogatavināts’ izklausās labi, bet pēdējā laikā nogatavina itin visu – sieru, etiķi, gaļu, vīnu utt. Saistībā ar liellopu reizēm nevar saprast, kurā brīdī un kas ar to gaļu ir darīts. Līdzīgi ar “heirloom” vai “heritage” dārzeņiem vai graudiem latviskās versijas ir stipri dīvainas. Es zinu, kas konstanti lieto nosaukumu “Turkish peas”, es vienreiz par to pat publiski norādīju, bet tas turpinās.
Manuprāt, daudziem industrijā strādājošiem trūkst elementāru zināšanu, tāpēc arī nevar adekvāti iztulkot vai izskaidrot, kas ir kas.
Ļoti gribētos, lai kāds restorāna īpašnieks vai pavārs padalītos ar savu pieredzi.
Vūpijs kādu laiku bija Daily, bet pašlaik vairs nav manīts. Bija kas līdzīgs wikipēdijā aprakstītajam, bet bez pildījuma. G
Paldies par rakstu un izvērstajiem, saturīgajiem komentāriem!
No manas pieredzes, spilgtākais piemērs, ko uzreiz atceros, ir kartupeļu biezenis, kas ēdienkartes angliskajā versijā bija nodēvēts par ‘potato porridge’.
Mani vienmēr mulsina vārda ‘bruschetta’ dažādā rakstība – ir redzēta gan brusketa, gan brušeta, gan brusceta utt.
Tieši tas pats ir ar ‘gnocchi’, kas pārvēršas par ņokiem, gnočiem un, protams, ‘itāļu kartupeļu klimpiņām’. Nemaz nerunājot par tortillu, tortiļu un tortiļju.
Un nevar saprast, kā tad labāk latviešu ēdienkartē rakstīt: frisée, frizē vai sprogainais cigoriņš – visi varianti kā viens mulsina.
Šķiet, ar kulināriju šobrīd ir līdzīgi kā ar IT terminiem – jaunumi ienāk straujāk, nekā valoda tiek līdzi, par vārduļošanas lēmējbaru (aka terminoloģijas komisiju) nemaz nerunājot. Tāpēc pat pavāru un ēdināšanas iestāžu īpašnieku vidū nav vienprātības par visai izplatītu terminu latviskojumiem (Ance minējusi ļoti raksturīgus piemērus). Ja paskatāmies Kursītes “Virtuves vārdenē”, tad visai daudz no “latviskajiem” terminiem ir 19. gs. ienākuši no svešvalodām, arī tai laikā bija trūcīgs jau esošo terminu klāsts, salīdzinot ar jaunievedumiem virtuvē. Prasās mums šobrīd pēc kāda virtuves lietās zinoša Alunāna vai Endzelīna…
Piemērs ar vūpiju gan smieklīgs, respektīvi, tā “atpakaļ” tulkošana uz angļu valodu 🙂
Paldies, par rakstu!
Krista un Linda – ar lidzigu problemu saskaros, kad stradaju arzemju aviokopmanija un bija jaraksta epasti/vestules musu latviesu klientiem – teiksu ka bija – tas rakstiju ilgak neka vestules anglu valoda, jo bija ilgi jadoma ka pareizi pateikt so vai to un ka izskaidrot vel kadu citu terminu,kas angliski bija skaidraks par skaidru!
Lai jums veicas atrast pareizos vardus un lai cilveki jus saprot!