Vai jūs personiski pazīstiet kādu sievieti, kas cietusi no vardarbības? Ja jums liekas, ka nē, pavaicājiet viņām. Visticamāk, atbilde būs apstiprinoša. Jūs par to nevarējāt iedomāties, jo viņas nerunāja – kaunējās, baidījās vai vienkārši uztvēra to par sabiedrībā akceptētu uzvešanās normu.

Mani agrā jaunībā apgrābstīja ārsts. Skolā biju lieciniece, kā skolotāji uzmācās un piedauzīgi izturējās pret klasesbiedrenēm. Vēlāk, darba gaitu sākumā, kad strādāju par tulku, mani mēģināja izvarot darba devējs. Visām šīm epizodēm bija kopīgas vairākas lietas: Varmākas bija vīrieši. Viņi bija varas pozīcijā iepretī man. Viņi izturējās tā, it kā viņu rīcība būtu visnormālākā lieta – ka tā vienkārši dara un man tas būtu jāpacieš. Es toreiz nevienam par to nestāstīju – man likās, ka man neticēs un tāpēc nepalīdzēs. Man vēl nebija 20 gadi un es pat skaidri neapjēdzu, ka tas, kas notiek ar mani, ir vardarbība.

Es neesmu cietusi no vardarbības ģimenē. Citām sievietēm tā nepaveicās – šā gada novembra vidū savu dzīvesbiedri noslepkavoja vīrietis Ziepniekkalnā, vēsta raidījums Degpunktā. Citā novembra vakarā sieviete, bēgdama no dzīvesbiedra uzbrukumiem, izlēkusi pa 6. stāva logu Purvciemā un guvusi smagas traumas, ziņo nra.lv, atsaucoties uz Degpunktu. Abos nesenajos gadījumos kaimiņi liecināja par iepriekšējiem konfliktiem un vardarbību. Tas ir šausminoši.

Vardarbība ģimenē ir liela, neglīta un neērta problēma mūsu sabiedrībā, par ko nav pieņemts runāt. To spītīgi dara Re:Baltica, Latvijas vēstnesis, antropologi un nevalstiskās organizācijas, un dati ir nepielūdzami – Latvijā sievietes cieš no vardarbības vairāk, nekā vidēji Eiropas Savienībā (Centrālās statistikas pārvaldes dati). Tā ir arī šī gada Dod Pieci! labdarības maratona tēma Latvijas sabiedriskajā radio.

Šodien ir ANO Starptautiskā vardarbības pret sievietēm izskaušanas diena. Ko mēs varam darīt? Apzināties, ka vardarbība ģimenē, īpaši pret sievietēm, ir reāla problēma. Pastāstīt par piedzīvoto vardarbību cilvēkiem, kam varam uzticēties, runāt par to publiski, ja ir spēks un drosme. Apvaicāties sev tuvām sievietēm, vai viņas ir cietušas, un uzklausīt bez aizdomām vai neticības. Atbalstīt ar ziedojumu organizācijas, kas sniedz palīdzību un strādā ar šo problēmu (es katru gadu ziedoju Centram Marta – šogad tas bija īpaši viegli Mobilly Baltās piektdienas akcijas ietvaros). Saeimā ratificēt Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, pazīstamu arī kā Stambulas konvenciju, kas atzīst sabiedrībā pastāvošās tradīcijas un pieņēmumus/aizspriedumus par dzimumu lomām kā daļu no iemesliem, kāpēc tieši sievietes un bērni ir īpaši pakļauti vardarbībai, un piedāvā konkrētus ieteikumus, kā ar to tikt galā. Vardarbība ir nevis norma, bet noziegums un vardarbības tradīcijas Latvijā ir jābeidz!