Andra. Salvija. Man sāp

Es ar Andru Neiburgu iepazinos caur šo blogu. Viņa bieži rakstīja komentārus, es atbildēju, un viena tāda sarakste beidzās ar to, ka es Andru ielūdzu ciemos, lai uzdāvinātu viņai salvijas pušķi no sava dārza, jo viņa man prasīja, kur es to Rīgā dabūju.

sniegpulkstenīši Andrai. manā dārzā uzplauka par vēlu

Viņi ar Paulu atbrauca, un mēs ilgi sēdējām un par viskauko runājāmies – droši vien par to, ko viņi gribēja ar to salviju taisīt, bet to vairs neatceros. Atceros, ka toreiz cienastam krāsnī izcepu filo mīklas rullīšus ar spinātiem un rikotu (vai fetu?), vēlāk man bija drusku neērti, ka nepasniedzu kārtīgu mielastu, bet toreiz biju Elzas gaidīšanas pēdējos mēnešos, jutos drusku nogurusi un ceru, ka viņa saprata.

Mēs par kulinārām lietām sazinājāmies ik pa brīdim. Vienreiz Andra prasīja manu padomu par indukcijas plīts virsmu. Citreiz atsūtīja bildi ar citronzāles pļavu, ko bija nobildējusi ceļojuma laikā, un ļāva to publicēt blogā. Pirms diviem gadiem viņa mani uzkūdīja cept pīrāgus, jo brīnījās, ka tādu recepti neesmu publicējusi. Pīrāgus vienmēr cepa mana mammīte, un es kopš viņas nāves nebiju saņēmusies šo stafeti pārņemt – pēc Andras mudinājuma atradu mammas un omītes pierakstus, un sasparojos izmēģināt. Savulaik es Andrai rakstīju ar lūgumu restorānam “Neiburgs” cienāt mazos slimniekus un dakterus Bērnu Slimnīcas fonda rīkotajos dārza svētkos, viņa bija ļoti laipna un atsaucīgi piekrita.

Pēdējoreiz viņu satiku pirms dažām nedēļām Anglikāņu baznīcā, Edgara Skultes izvadīšanā. Es nevaru noticēt, ka rīt turp atkal iešu, lai atvadītos no viņas. Es Andru labi nepazinu, mēs nebijām tuvas draudzenes, bet man tik ļoti sāp ziņa, ka viņa ir aizgājusi. Nespēju vēl saņemties pārlasīt Stum Stum. Ļoti gribētu viņai aiznest sniegpulkstenīšus no sava dārza, bet tie vēl nav uzplaukuši… mīļā Andra, man Tevis pietrūks

(0) komentāri


  • Pievieno savu komentāru

Pievieno savu komentāru