Vakar Saeimā norisa kārtējās gadskārtējās ārpolitikas debates, ko ievadīja Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča uzruna. Debatēs runāja daudz (vismaz ceturtdaļa) deputātu, arī es, jo strādāju Ārlietu komisijā un man bija, ko teikt. Publicēju arī šeit savu runu, jo ne visi mani draugi, draudzenes un vēlētāji ir Facebook vai citos sociālajos tīklos, kur esmu to publicējusi.

Es vēlos sākt ar pateicību un atzinību visiem Latvijas diplomātiem, kuru darbs, lai aizstāvētu Latvijas intereses un palīdzētu mūsu cilvēkiem dažādās pasaules malās, visbiežāk ir neredzams, jo noris aizkulisēs. Pagājušais gads ārlietu dienestam nozīmēja vēl nepieredzētu izaicinājumu gan darba apjoma un rakstura, gan formas ziņā, īstenojot līdz šim vērienīgāko Latvijas iedzīvotāju repatriācijas operāciju digitālās diplomātijas apstākļos. Sirsnīgs paldies jums, cienījamie diplomāti un dārgie bijušie kolēģi par jūsu darbu. Mēs to novērtējam un ar jums lepojamies!

Latvijas valstiskuma starptautiskās atzīšanas simtgadē es īpaši vēlos pieminēt Latvijas izcilās diplomātes. Dzimumu līdztiesības veicināšana ir viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm cilvēktiesību jomā, tāpēc priecājos par Latvijas ievēlēšanu ANO Sieviešu statusa komisijā darbības termiņam no 2021. līdz 2025. gadam. Pagājušajā gadā sieviešu lomai Latvijas ārpolitikā un drošības politikā kopš neatkarības atgūšanas ir veltīta lieliska grāmata, ko izdevis Latvijas Ārpolitikas institūts. Tur secināts, ka uz globālā fona sieviešu pārstāvniecība ārpolitikā un drošības politikā Latvijā ir patiešām ievērojama. Sievietes atjaunotajā Latvijas diplomātiskajā dienestā ir bijušas nevis izņēmums, bet tā īstenās veidotājas un zvaigznes, lai arī ne vienmēr pirmajās rindās. Dažas no viņām augstos starptautiskos amatos īpaši spoži uzmirdzēja pērn. Es gribu viņas godināt un nosaukt vārdā, arī tāpēc, ka man bija tas prieks un gods ar daudzām no viņām kopā strādāt Ārlietu ministrijā deviņdesmito gadu vidū: Aina Nagobads-Ābola, Sandra Kalniete, Anna Žīgure, Argita Daudze, Ludmila Bulīgina, Baiba Braže, Ilze Juhansone, Elita Kuzma, Inga Skujiņa, Sanita Pavļuta-Deslandes, Solveiga Silkalna, Kristīne Līce, Inga Reine, Zanda Kalniņa-Lukaševica. Lepojos ar jūsu darbu un sasniegumiem, un esmu pārliecināta, ka arī turpmāk sievietes mūsu valsts diplomātiskajā dienestā būs nevis izņēmums, bet likums un paraugs citām valstīm. Pateicība, cieņa un apbrīna jums!

Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības mūsu valsts iedzīvotājiem ir kā drošības tīkls, kas apklāj gandrīz visu pasauli – prieks, ka šogad tīkls sasniegs arī Austrāliju, jo tur beidzot notiks vēstniecības atvēršana. Jo tālāk no Eiropas, jo  tīkla acis kļūst lielākas, un Dienvidameriku tas šobrīd neskar vispār, tāpēc jāstrādā pie tā, lai šis tīkls aptvertu visus kontinentus, kur mūsu valstspiederīgie dzīvo, strādā un ceļo. Savukārt cits spēcīgs sadarbības tīkls, kas virtuāli jau aptver visu pasauli, ir mūsu diaspora, ar kuras aktīvu līdzdalību ir izstrādāts Diasporas likums, ko šogad sākām īstenot.

Ko gribu vēlēt Latvijas ārpolitikas veidotājiem un īstenotājiem? Drosmi atsperties uz vērtībām, kuru vadīti esam iesakņojušies Eiropas valstu saimē, un paust tās skaļi, neskatoties pār plecu un negaidot, ka savu vārdu vispirms teiks kāds, kam ir lielāks svars. Īpaši svarīgi tas ir, reaģējot uz situācijām, piemēram, mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā pēc negodīgajām prezidenta vēlēšanām un tām sekojošajiem protestiem, ko varas iestādes jau pusgadu vardarbīgi apspiež. Mums jāatceras, ka pasaule skatās arī uz mums, gaidot, ko teiksim mēs, jo esam taču Baltkrievijas tuvi kaimiņi. Mums jāizrāda iniciatīva, līderība un drosme – gan attiecībā uz saviem tuvākajiem kaimiņiem, gan citiem sabiedrotajiem. Ja sabiedrotie vilcinās, tā ir mūsu loma atgādināt par universālajiem cilvēktiesību principiem un, kad nepieciešams, aktīvi rosināt ES un citu sabiedroto sankcijas pret autoritāriem režīmiem, kas ar brutālu vardarbību, pat ar indēšanu vēršas pret politisko opozīciju. Šāda iespēja būs tuvākajās dienās, kad Eiropas augstais pārstāvis ārlietās Borrelo kungs Maskavā tiksies ar Krievijas Ārlietu ministru Lavrovu, un nākamajā reizē, kad savstarpēji tiksies ES Ārlietu ministri. Krievijas autokrātiem un oligarhiem ir gan banku konti, gan grezni īpašumi Eiropas valstīs – ir nepieņemami, ka mēs kā ES to pieļaujam, vienlaikus labi zinot, ka nauda, kas par tiem samaksāta, ir korupcijas laupījums, kas aptraipīts asinīm. Tas ir kā viesi savās mājās uzņemt noziedznieku, kas it kā rāda civilizētu seju, bet turpina kalt jaunus slepkavību un zādzību plānus. Skripaļi un Navaļnijs tika saindēti ar mērķi nogalināt, bet viņu indētāji droši vien bauda luksusa dzīvesstilu vecās Eiropas villās pie Vidusjūras, ja vēl ir dzīvi. Eiropa nedrīkst to pieļaut, un to nepieļaut ir diezgan vienkārši, ja vien ir politiskā griba. Latvija politisko gribu var virzīt un manuprāt, tas ir jādara visos līmeņos – Eiropas Parlamenta deputātu, Ārlietu ministru, citos.

Vārds “vērtības” ārpolitikas ziņojumā pieminēts daudz.  “Eiropas Savienība ir vērtību un tiesiskuma savienība”, tur teikts, un es tam piekrītu. Mūsu valsts amatpersonām patīk zīmēt  vīziju par Latviju kā Ziemeļvalsti un daļu no Ziemeļeiropas kā mērķi, uz ko tiekties, un vēlmi līdzināties pārtikušajām, liberālajām, sociāli nodrošinātajām Skandināvu sabiedrībām, kur cieņā ir tādas vērtības kā cilvēcība, sadarbība un uzticēšanās. Bet mēs nevaram ar vārdiem būt Ziemeļeiropā, bet ar darbiem – Orbāna neliberālajā demokrātijā.  Šāda mētāšanās ir liekulīga un nepieņemama. Man grūti iedomāties, kāds izaicinājums mūsu ārlietu ministram un citiem diplomātiem ir skaidrot saviem sabiedrotajiem, kā tas var būt, ka Latvija no vienas puses izliekas par Ziemeļvalsti, no otras –  diskriminē savas ģimenes pretēji Satversmes pamatā liktajiem cilvēka cieņas un vienlīdzības principiem.

Es sirsnīgi novēlu mūsu diplomātiem, lai šajā gadā nostiprinās Latvijai tik svarīgā vērtīborientācija starptautiskajā politikā, kā arī atjaunojas multilaterālisma nozīme (šajā ziņā prieks par cerīgajām vēstīm no jaunās ASV administrācijas) un kļūst iespējami klātienes diplomātisko sakaru formāti. Es ceru, ka šī gada nogalē Rīgā notiks klātienes NATO Ārlietu ministru tikšanās, kā tas plānots. Ar digitālo diplomātiju attālināti var izdarīt ļoti daudz, bet ne tuvu ne visu. Man klātienes saziņa darbā ļoti pietrūkst, es zinu, ka jums arī, tāpēc darīsim visu, lai vakcīnas ātrāk sasniegtu Latviju un mēs visi varētu strādāt ar pilnu jaudu. Paldies, veiksmi jums un labu veselību mums visiem!