Mani iespaidi par jauniekārtoto Centrāltirgus ēdienu zonu. Šo rakstu 7. martā publicēja žurnāls IR, pārpublicēju šeit ar redakcijas atļauju

Darbdienas vidū vīrietis gariem, blondiem matiem un grezni tetovētu roku pie bāra malko aliņu un lasa biezu grāmatu. Vecpuišu ballītes dalībnieki ir gatavi sākt uzdzīvot. Divas jaunas sievietes ēd nūdeles, ik pa brīdim ieskatās dokumentos un čalo itāliski. Studentu pāris ar mugursomām — viņa no Japānas, viņš no ASV — svin dzīvi ar dzirkstoša vīna glāzi un bažīgi raugās suši šķīvī sev priekšā. Ik pa brīdim apkārt dzirdu valodas, ko mirklī neatpazīstu.

Es neesmu lidostā, bet gan Centrālajā gastrotirgū, kas atvērts pirms pāris nedēļām un aizņem pusi atjaunotā Centrāltirgus gastronomijas paviljona. Tā ir galvu reibinoša vieta: 23 dažādas ēstuves cieši blakus, no kuru nosaukumiem grūti uzminēt saturu, tāpēc orientēšanās nolūkos paķeru no tuvējās paplātes karti, kur viss smalki paskaidrots: Gluten Active dod pankūkas, vafeles un čurros, Tarpaccio — tartarus un karpačo, bet Zivga ir grila restorāns. Te var dabūt arī austeres un kaviāru, ko droši vien novērtē dāmas kažokos ar uzkrītoši dārgu zīmolu somiņām, kādas Centrāltirgū iepriekš neatceros manījusi.

Man mugurā ir slēpošanas jaka, tāpēc pieticīgi sāku ar pelmeņiem vietā ar nosaukumu Pelman. Pelmeņi ir plašā izvēlē ar visvisādiem pildījumiem, un tos viļā manu acu priekšā. Par nepilniem pieciem eiro dabūju vidēji lielu porciju — tie bija garšīgi, bet nekas īpašs. Buljons gan bija gaužām plāns un pavisam bez sāls. Īpašs ir pasūtījuma pieņemšanas veids — kad esi samaksājis, tev izsniedz apaļu peidžeri, kas sāk mirgot un vibrēt, kad ēdiens gatavs. Tā ir veiksmīga metode, kas ļauj pasūtīt no jebkuras ēstuves, klīst apkārt vai atrast brīvu galdu un tad pašam aiziet pēc savas porcijas. Piesēst iespējams pie kāda no daudzajiem galdiņiem, kas salikti ejās starp restorāniem un nišās paviljona malā, vai bāra letēm viscauri. Darbdienā te ir daudz cilvēku, un tos visus pieskata apsargu modrā acs — droši vien, lai atbaidītu kabatzagļus. Apmeklētāju rīcībā ir arī pieklājīgas tualetes un mākslīgi kociņi puķpodos.

Paēdusi turpinu izpēti un esmu pārsteigta par dažādību — te ir viss! Suši un sašimi, wok ēdieni un hotdogi, īpašs tempuras kiosks (tempura ir vieglā panējumā fritēts jebkas, no dārzeņiem līdz jūras veltēm), vistas gaļas kiosks un siera bārs. Zuppy stendā ir 15 veidu zupas, no Pho un Ramen līdz soļankai. Yaki kioskā cep japāņu pankūciņu okonomiyaki versiju («tā ir Japānas virtuve, bet ne suši», tūrisma firmas pārstāvei skaidro darbiniece). Pārsteidz arī dažādi mashups jeb samaisījumi — vietā ar nosaukumu Kabata dod pitas, šaurmas un tako, bet suši stendā ar nosaukumu «ārlaulības bērns / bastard» plakāts sludina laša un citus burito. Kad ieraugu vienā ēdienkartē Kotlete «centrālais» ar topingiem, vairs neesmu pārsteigta. Citā reizē pagaršoju AM burgeru stendā ar nosaukumu RAV burger — uz pusēm pārgrieztā English muffin pasniegta Amerikas izcelsmes liellopa gaļa, kas negaršoja diez ko svaigi un papīra turzā veidoja eļļainu peļķi. Varbūt man vienkārši nepaveicās.

Vienīgais kiosks, kur paēst kaut ko veselīgu un veģetāru, ir B’owl — tur ēdienkartē ir 30+ izvēles, galvenokārt dažādi salāti kombinācijā ar nūdelēm, kvinoju un edamame pupiņām, čia sēklu pudiņi un smūtiji. Mani vienmēr mulsinājušas pārāk plašas ēdienkartes — nav ticības, ka tik daudz dažādu ēdienu var pasniegt vienmērīgi augstā kvalitātē, it īpaši tirgū, kur personāls rosās mazās virtuvītēs. Kad vēl man liek izvēlēties salātu mērci, palieku pavisam domīga — vai tad šī izvēle labāk nebūtu pavāra ziņā? Man nav drosmes to pateikt pavāram ar daiļi tetovētajām rokām, kad viņš pienāk pie manis apvaicāties, kā garšo. Salāti ir svaigi, mērces izvēle veiksmīga, un personāls laipns

Ar ēdienu un dažādību lielākoties apmierināti ārzemju viesi, kas atsaucīgi piekrita dalīties iespaidos. Itāļu tūristi bija drusku sapīkuši par augsto cenu («7 eiro par divām garnelēm?!»), bet norvēģu studentes priecīgi teica, ka salīdzinājumā ar viņu valsti te viss ir labi un lēti. Vairums porciju maksā 5—10 eiro, piecarpus eiro par vafeli ar piedevām gan likās riktīgi šerpi. Konditorejas stendā Bakeberry, kur nemanīju nevienu pircēju arī cilvēku pārpilnajā nedēļas nogalē, kūkas maksāja 3—4 eiro gabalā. Tās izskatījās bēdīgas un apkaltušas, jo neviens tās negribēja.

Mans secinājums pēc četriem apmeklējumiem — Gastrotirgus ir karalisks tūristu slazds, kam nav nekāda sakara ar tirgu, Latvijas kulinārajām tradīcijām vai autentisku citu tautu nacionālo virtuvi. Tā ir zelta ādere vienam apsaimniekotājam, kas pelna no pilsētai cauri tekošās piedzīvojumu meklētāju straumes un veiksmīgi pielāgojas grūti definējamai Rīgas vidusslāņa gaumei. Ejiet turp brīvdienās, ja vēlaties cilvēku biezoknī instagramēt un tusēt ar pilsētas viesiem! Vietējie gardēži gan šai vietai, visticamāk, metīs līkumu.