Tas ir moto grāmatai, ko pašlaik lasu. Nosaukums oriģinālvalodā skan “In defense of food: an eater’s manifesto”, ko varētu tulkot apmēram tā “Aizstāvot pārtiku: ēdāja manifests”. Autors Maikls Pollans (Michael Pollan) ir žurnālistikas profesors Berklija universitātē ASV, vairāku mūsdienu ēšanas paradumiem veltītu grāmatu autors un “New York Times Magazine” ārštata rakstītājs.
Grāmata pēta Rietumu pasaules ēšanas paradumus un konstatē, ka mūsdienu cilvēks aizvien vairāk patērē nevis pārtiku, kas radusies dabā, bet gan produktus, ko radījusi pārtikas industrija sadarbībā ar zinātni. Industrijas mērķis ir skaidrs: nopelnīt, saražojot iespējami vairāk lētākas ēdamlietas, kas ilgi uzglabājamas. Rezultātā tas, kas rodams veikalu plauktos, bieži vien tikai attāli atgādina ēdienu. Autors par piemēru ņem tādu pamatproduktu kā maizi, atgādinot, ka kādreiz tā sastāvēja no miltiem, ūdens, rauga un šķipsniņas sāls, kamēr tagad uz kādas ASV populāras baltmaizes iepakojuma uzskaitīti:
Bagātināti balināti kviešu milti (bagātināti ar 7 sastāvdaļām, kuru ķīmiskos nosaukumus neņemšos iztulkot), ūdens, pilngraudi, augstas fruktozes satura kukurūzes sīrups, paniņas, kviešu lipeklis (gluten), raugs, celuloze. Tad vēl no katra mazāk par 2% (seko 20 sastāvdaļas, apmēram puse no tām ķīmiskas vielas, piemēram monokalcija fostāts un amonija sulfāts).
Neizklausās apetīti rosinoši, vai ne?
Pollans daļu grāmatas velta pārtikas industrijas viltībām atmaskojot, kā patērētājam cenšas iesmērēt “ēdienam līdzīgas lietas” (foodlike substances), izmantojot jaunāko diētu un veselīgas ēšanas modi. Man personīgi visnoderīgākie likās konkrēti padomi kā mūsdienās atpazīt pārtiku un ko/kā tieši vajadzētu ēst. Lūk daži no tiem:
– neēd neko, ko tava vecmāmiņa neatpazītu kā ēdienu;
– neēd neko, kas nespēj sabojāties;
– izvairies no produktiem, kuri satur sastāvdaļas, kas ir (1) nepazīstamas, (2) grūti izrunājamas, (3) skaitā vairāk kā piecas, (4) iekļauj augstas fruktozes satura kukurūzas sīrupu.
– izvairies no produktiem, kas uz iepakojuma uzmācīgi apgalvo, ka ir baigi veselīgi;
– iepērcies galvenokārt tirgū, nevis lielveikalos;
– ēd daudz augu, jo īpaši lapas un zaļumus;
– pārtikas ilgstošai uzglabāšanai izmanto saldētavu;
– pie iespējas lieto uzturā savvaļā augušu ēdienu (piemēram, meža ogas, sēnes un zvērus), ja vien tas neapdraud sugu iznīkšanu (piemēram, savvaļas lašu gadījumā konkrētās ūdenstilpnēs);
– ēd ilgdzīvotāju tautu tradicionālus ēdienus – francūžu, itāļu, japāņu, indiešu, grieķu;
– nemeklē vienu maģisko sastāvdaļu – tādas nav;
– maksā vairāk, ēd mazāk” jeb izdod vairāk naudas par mazāka apjoma kvalitatīvāku ēdienu;
– nepērc pārtiku sev turpat, kur degvielu automašīnai;
– ēd lēnām un ar baudu, vēlams kompānijā;
– gatavo pats un, ja iespējams, izaudzē vismaz kādu nelielu daļu no tā, ko ēd – kaut vai garšvielu puķpodā.
Vides aktīvists Jānis Brizga noteikti piebilstu – neēd zemeni ziemā, t.i. ēd sezonālu pārtiku, kas augusi tepat netālu, nevis ar lidmašīnu vesta no otras pasaules malas, tādējādi kaitējot videi. Par pārtikas ekoloģisko pēdu vairāk var uzzināt viņa rakstā politika.lv.
Man patīk, ka Pollens šos padomus nesludina kā vienīgos fundamentālos labas ēšanas principus, vien min kā vadlīnijas, kuras pie iespējas ievērot. Pati cenšos iespēju robežās tiem sekot, lai gan pavisam no lielveikaliem izvairīties nesanāk un arī kādu zemeni ziemā esmu apēdusi – konkrēti, vienā pagājušā gada nogales Ziemsvētku ballītē biju sajūsmā par uzkodās pasniegtām maltos melnos piparos apvārtītām zemenēm – pārsteidzoši un ļoti garšīgi! Ar nepacietību gaidu jūniju un vietējās zemenes, ko apvārtīt piparos un marinēt balzāmetiķī ar svaigām bazilika lapiņām…
Pilnīgi pievienojos. Sevišķi par pārtikas pirkšanu kopā ar benzīnu automašīnai un par vecmāmiņas gudrību.
Nezinu, vai indieši, izņemot atsevišķus eksemplārus, var tikt uzskatīti par ilgdzīvotājiem, bet doma pareiza.
Nu viedi vārdi! To ieteikumu sarakstu droši vien vajadzētu izprintēt un pielikt virtuvē pie sienas.:)
Ideja par zemenēm piparos arī šķiet jauka. Un vasarā noteikti tiks realizēta. Iedomājos, ka tagad varbūt ar kādu augli arī to var mēģināt izveikt. Piemēram, ar hurmu. Vai mango.
subjektīvi nepiekrītu… Ir masa izņēmumu, nu piem. sushi, ko mana vecmāmiņa pilnīgi noteikti neatpazītu kā ēdienu, tai pat laikā tas ir ilgdzīvotāju tautas ēdiens un pie kam gana veselīgs!
Es vasarā dzirdēju radiopārraidē par kādu mēreni skandalozu amerikāņu dok. filmu par pārtikas ražošanu ASV – nu tipa šaušalu gabals par tiem industriālajiem veidiem, kā mūsdienās tiek ražota pārtika un tā. Viena komentētāja secinājums bija, ka liela daļa tā, kas amerikā tiek pārdots kā pārtika vairs strikti nevar tikt kvalificēts kā “pārtika”, bet vairāk kā plaša patēriņa produkts – tipa nav īpaši lielas starpības kā tiek ražots ipods vai gaļa un arī uzturvērtība abiem nav diži atšķirīga :_)
Es par tiem suši. Jā, mūsu vecmāmiņas tos varētu neatpazīt, bet japāņu vacmāmiņām par tiem tomēr viss ir skaidrs. Savukārt, par tiem grūti izrunājamajiem visādu ingredientu nosaukumiem, kas atrodami pat rūpnieciski ceptas maizes sastāvdaļu sarakstā – domāju, ka par tiem nekas nav zināms ne mūsu, ne japāņu, ne kādām citām vecmāmiņām visā plašajā pasaulē. Tā, manuprāt, ir galvenā atšķirība. Gatavošanai paralēls process ir nepārtraukta izglītošanās un ieviest savā virtuvē to, ko citas tautas sen atzinušas par labu esam – tā ir viena lieta ( pozitīva, manuprāt 🙂 ). Bet ieviest ēdienkartē to, kas – kā raksta iepriekšējais komentētājs – no uzturvērtības viedokļa daudz neatšķiras no mobilā telefona – tas nu ir kaut kas pavisam cits. Un tieši par šīs pēdējām, manuprāt, domā autors, pieminot vecmāmiņu.
Man ar liekas, ka tajā padomā par vecmāmiņu bija domāti nevis svešzemju ēdieni, ko viņas tīri objektīvu iemeslu dēļ nepazītu, bet visi tie “pārtikai līdzīgie produkti”, kas rotājas lielveikalu plauktos. Nesen aplūkoju RIMI smilšu mīklu konditorejas nodaļā, tur acis metas raibas no visām dīvainajām sastāvdaļām, ieskaitot LUPĪNU miltus… Lupīnas manā izpratnē ir garas puķes ar sārtiem ziediem, kas aug ceļmalās un pie kapiem… kāda mārrutka pēc viņām būtu vieta kūku mīklā?!
njā, bet tomēr cilvēku uz nabaga mātes zemes kļūst aizvien vairāk un visi grib ēst
un lielais vairums ēd tieši šo it kā nelabo pārtiku – cits vienaldzības, cits nevaļas, bet vairumā gadījumu – finanšu resursu ierobežotā apjoma dēļ
ir jau jauki, ka varētu ēst caur caurēm veselīgi, bet tas jau top savā veidā izsmalcināts stils
jo pietrūkst naudas un laika
Tā ir – tāpēc man liekas, saprātīga pieeja ir iespēju robežās palielināt īstas, un samazināt pārstrādātas pārtikas daudzumu savā ēdienkartē. Ēst svaigu, sezonālu ēdienu NAV obligāti dārgāk kā pārstrādātus produktus. Un arī laika un naudas trūkums ir relatīvs – jautājums ir, kam mēs izvēlamies veltīt tos laika un naudas resursus, kas ir mūsu rīcībā. Vai, piemēram, spožām lupatām, mākslīgajiem nagiem un lētām izklaidēm, vai kvalitatīvam ēdienam, kuru paši uztaisam, atsakoties no seriāla skatīšanās. Ērtāk laikam viennozīmīgi ir skatīties seriālu un grauzt čipšus 🙂
Šodien atradu Tavu blogu, dikti jauks, saprotamas receptes un viss šķiet garšīgs un pirksti niez ko vakarā uzgatavot jaunu, man ir tik viens vienīgs ierosinājums, kā ir ar veģetārajām receptēm?
Paldies par šo informāciju